Es gribētu, lai Latvijas parlaments un valdība ļoti nopietni izskatītu un apspriestu šo un līdzīgus pētījumus. Šis – skatieties tālāk – rādītājs nav tikai sovjetu sociāli ekonomiskā limbo sekas. Tas ir arī 25 post-sovjetu gadu sekas. Šiem gadiem ir bijis savs limbo – Latvijas poitiskās elites ārprātīgais intelektuālais tizlums, fantastiskā nevēlēšanās mācīties. Un tas limbo nekur nav pazudis. Tas ir turpat, kur tas ir bijis vienmēr.
Latvija ir 90. vietā no 142 pasaulē sociālā kapitāla ziņā. No 2014 Legatum Prosperity Index (PDF šeit) par to, kas ir sociālais kapitāls:
“Societies where people trust one another, have compassion for one another, and have people on whom they can depend in times of need are stronger than those without these characteristics. Social cohesion is most tested in times of economic difficulty and the evidence is that countries with greater levels of social capital experience greater levels of economic growth.
Research has found a relationship between Social Capital and both economic success and individual wellbeing.
Social Capital generated by the networks and norms of community life can be crucial for upward mobility, especially for people from troubled families. Countries with high income mobility have much stronger Social Capital than stagnant societies and this variation explains the larger part of the difference in prosperity.
A relationship between a nation’s wealth and the values of its citizens warrants further study. Regardless of cultural differences, the countries that have strong familial bonds, strong charitable intent and high levels of trust are those that are also the wealthiest. Crucially between the values of the individual and the output of the market our data suggests that government’s role lies in effecting good institutional design.”
Viens no zemākajiem sociālajiem kapitāliem pasaulē nozīmē to, ka Latvijas pilsoņu vertības nav savienojamas ar panākumiem ekonomikā un labklājību.
Latvija ir 90. vietā pasaulē pēc ģimenes saišu stipruma, labvēlības un uzticības. Latvijas ģimenes ir tik trauslas un attiecības tajās ir tik vējīgas ne tāpēc, ka tās iztraucēja kādi ļaunprātīgi geji. Nelabvēlīgi, negriboši ziedot, palīdzēt, atbalstīt, vienkārši novēlēt viens otram labu – ne tāpēc, ka mums ir nepanesami grūta dzīve. Lielāka daļa pasaules dzīvo daudz grūtāk. Neuzticamies mēs arī ne tāpēc, ka visi kā viens esam izauguši blēžu midzenī, kur mūs krāpa ik uz soļa.
Es baidos, šī atpalicība ir kļuvusi par Latvijas tradīciju. Ir sajūta, ka mēs nevēlam labu sev pašiem. Nesaprotam, ka par ko būt pateicīgiem. Uzskatām, ka visi mums ir parādā, bet mēs paši neprotam pat paldies pateikt – tam pašam Valdim Dombrovskim par ļoti smagu darbu četru gadu garumā. Vai Briselei, EU donorvalstu pilsoņiem par dāsno šā un tā finansēšanu.
Nevēlam labu sev pašiem. Neredzam sevi sabiedrībā, nejūtam Latviju aiz sevis. Tā ir ļoti vāja identitāte. Lieka iespēja pārliecināties, ka Latvijā nav nekādas nācijas, ne “valsts-“, ne “pamat-“, ne “titul-“, nekādas.
Mēs esam tranzītsabiedrība, a fallen-apart society. Bezatbildība, nelabvēlība un neuzticība ir mūsu pamatvērtības.
2 thoughts on “Tranzītsabiedrība. 90. vietā pasaulē”
Varu piekrist gandrīz vai katram vārdam.Kas mani personīgi nomāc, ir tas, ka vismaz pagaidām nav nekādu uzlabošanās pazīmju. Vēl kādus gadus četrus-piecus atpakaļ man likās, ka šis visaptverošais drūmums ir tikai pagaidām – nu gan jau pāries, gan sabiedrība sapratīs, gan paliks arvien attīstītāka, gudrāka utt.. Internets, plašāka piejamā informācija utt visu uzlabos…Tā man likās tad – bet tagad es pat vairs nezinu – palasot vecās ziņas ir redzams, ka visa šī savstarpējā čakarēšanās notiek tieši tāpat kā 90tajos, 2000ajos – tieši tādā pašā apmērā un ja ne vēl vairāk..
Paldies par komentāru. Jā, es labi saprotu, par ko Jūs runājat un kā Jūs jūtaties. Frustrācija ir liberāli domājošo dabiskais habitāts. Nezinu gan, vai Jūs jūtaties liberāli noskaņots vai ne. Bet dzīve nav ne- vai antiliberāla. Kaut vai tāpēc ka par liberāļiem mēs kļūstam, mācoties no savas dzīves pieredzes. Jums taisnība un Jūs paceļat ļoti svarīgu jautājumu, kas nedod mieru arī man.