Es te par jaunām idejām un asinīm, par komunikāciju un identitāti, par intelektuāļu lomu jaunas valsts izbūvē… Neko tādu nevaj’g. Vēl nevaj’g Dienu.
Ko vaj’g? Vadoni. Šķēli. Šleseriānisko Pirmo Jauno Saskaņu. Mentu seriālu teļukā tik mīļajā katram latvietim krievu valodā un vēl labāk krievu kanālā, kuru mums slavabogu netrūkst. Putinu vaj’g, ehh macho, vadonis, VV-Vadonis!
Ar purnu pret sienu, es atvainojos, nevajag? Jo redziet, viss, ko tagad cienījamai publikai vajag, ātri vai vēlu noved pie ne tik komfortablas sajūtas: kā ar tevi manipulē, tev atņem tiesības — sākumā vēlēt, bet vēlāk arī vienkārši izvēlēties, jo konkurence neizdzīvo arī ekonomikā —, tevī neredz pilsoni, ar kuru interesēm jārēķinās, tevi neciena, tevi izmanto.
Tu saki: kāda ir starpība, tevi tāpat neciena un ko vērta tava balss vēlēšanās? Tur ir tā atšķirība, ka pastāvot demokrātijas procedūrai, tu vēl ej pie vēlēšanu urnas un balso, ka tev ir nu kaut teorētiska iespēja ietekmēt iznākumu, ka vismaz ar vēlēšanu rezultātiem nemanipulē, jo pastāv politiskā konkurence — demokrātijas institūts.
Vienreiz — demokrātiskā procedūrā — iecelts par dārznieku, tāds āzis, kā Putins vai tas/tie, kurš/kuri līdz čurāšanai biksēs grib viņam līdzināties un paspēlēt mesiju, pēc tam ar šo procedūru un satversmi noslaucīs zābakus. Laikam varas uzurpācijas, tā teikt, intensitāte un nekaunīgums būtu atkarīgs no tā, cik no valsts resursiem vēl var noslaucīt. Bet tādu putinveidīgo ķēmu no varas izurbināt vairs nevarēs.
Augsne izvēlas fašistus
Nevar pat izdomāt augsni autoritārajam vvvadonītim, kas būtu vēl labāka par mentu seriālu auditoriju. Jo sākumā viņi zākā demokrātiju, kas vismaz dod iespēju, bet tad tie paši cilvēki rausta plecus “par mums visu izlēmuši”. Tieši tāds ir Krievijas demokrātijas liktenis. Krievijas piemērs palīdz saprast ne tikai to, kas bija vakar un kas norisinās tagad. Bet paredzēt arī nākotnes draudus.
Piemēram, ko tagad Krievijas pilsoniskā sabiedrība var izdarīt, ja tai vienreiz pietiks ar kolosālo korupciju (kura mums Latvijā — vel — pat sapnī nerādās), ar to, ka vara bārsta valsts budžeta miljardus kariem, megaprojektiem ar jau ieprogrammētiem otkatiem un saviem čomiem oligarhiem, lai glābtu viņus no rietumu kreditoriem, rupji falsificē pat pilsētas domju vēlēšanu rezultātus un protams nepieļauj nekādas kaut cik brīvas prezidenta un parlamenta vēlēšanas? Jo nav nekādas kontroles, politiskā konkurence ir iznicināta, visi demokrātijas institūti, ieskaitot parlamentu, ir izārdīti.
Ko tagad var darīt, ja demokrātiski nomainīt tādus vvvadoņus vairs nevar? Celt nemierus, līt asinis? Bez garantijas, ka Putina vietā nenāks kāds klajš fašists, kuru kustības autoritārā režīma paspārnē mentu seriālu skatītāju vidū vairojas kā blusas. Un Krievijā tas ir reāls scenārijs.
Tik tuva Krievija. Tik tālas Ziemeļvalstis
Nez kāpēc Latvijai ir tuvākas Krievijas paradigmas, nekā, teiksim, Igaunijas… Teiksiet: līdzīga sabiedrības struktūra, daudz krievu? Bet krievi Igaunijā “netraucē” igauņiem mācīties no Ziemeļvalstīm un justies kā Rietumu pasaules daļa.
Latvija ir tik nepatīkami līdzīga Krievijai ar tās autoritāro “izvēli” tieši savā konservatīvismā. Neizglītots, “tautas”, konservatīvisms bez kāda cilvizējoša vai pseidocivilizējoša ietvara ātri pāraug mežonībā, tā teikt, “voodooizējas”. Arī vadonības — fatālā bēgšanas no individuālās atbildības — kults ir zināmā mērā “voodoo”.
Konservatīvismam ir pārāk dziļas saknes Latvijas reliģiskajā tradīcijā. Un pat visprogresīvākā no lielajām kristiešu konfesijām, luterāņi, Latvijas gadījumā ir daudz konservatīvāki par luterāņiem Ziemeļvalstīs un pat Igaunijā. Par to interesanti stāstīja Sergejs Kruks savā lekcijā aprīlī Antropologu biedrībā.
Love Latvia
Es nezinu, kā citādāk var mainīt situāciju valstī, ja ne caur attieksmi un vēlēšanos mācīties no veiksmīgākām sabiedrībām — pirmkārt no Ziemeļvalstīm. Tieši kā mācīties, ir jāmācās no Igaunijas. Atvērt acis, vēlēties sadzirdēt, ieraudzīt, saprast, pārņemt.
Tieši tāpēc es uzskatu, ka Latvijas liberālismam jāiet roku rokā ar Latvijas nacionālismu. Daži to izvēlas nosaukt par valstiskumu, bet nacionālisms man tomēr šķiet precīzāks, jo runā ir par nacionālās valsts Latvijas izbūvi. Nacionālā valsts Latvija ir latviska, jo nelatviska Latvija ir nepilnvērtīga. Neskaidrība par to, kas ir Latvija, jau tagad novedusi pie politiķu absurdās bezatbildības, nespējas vienoties un mobilizēt intelektuālos resursus pat akūtas krīzes laikā. Jo kāda var būt atbildība, vienošanās, mobilizēšanās un upurēšanās sabrukušās impērijas bezvārda šķembas priekšā?
Konservatīvisms mediju izgaismotajā sabiedriskajā telpā acīmredzot degradē nacionālo domu līdz vulgārajam etnocentrismam “love me I’m Latvian” vai neiecietībai “hate him he’s different”. Tā ir vistīrākā neuzticība sabiedrības pašos pamatu pamatos. Akmens laikmets mediju izgaismotajā sabiedriskajā telpā. Konservatīvisms piekaļ Latviju Austrumiem. Par kādām inovācijām, par kādu atbildīgo politiku, par kādu modernu pārtikušu sabiedrību var būt runa akmens laikmetā?
Mediju un atvērtās sabiedrības laikmetā ķerties pie jaunas nacionālās valsts izbūves var tikai cilvēki ar liberālo domāšanu, kas spēj abstrahēties no tabu un stereotipiem. Latvijai ir vajadzīga viena moderna liberāla partija, kas atnāktu ar moto “Think Latvia = Love Latvia”.
Es vēl piebilstu “f… neo-Soviets” — tos, kas bīda vadonības idejkas ar glābējiem šķēlēm un tautasvēlētiem staļiniem. Tos, kas mēģina kompromitēt un marģinalizēt demokrātiju Latvijā.
Var sākt kaut vai ar stilistiku. Sākt izglītot sabiedrību, radīt kaut kādu konkurenci mentu seriālu idiotismam, pārstājot dublēt rietumu TV produkciju latviešu valodā. Ir jāpalīdz apgūt jaunus komunikācijas kanālus — rietumu valodas. Jo modernās zināšanas nāk ar tām valodām, ne ar krievu. Ar krievu valodu nāk karš, naids un putinisms. Tieši no šī viedokļa kļūst skaidrs, cik vitāli svarīga Latvijai ir mūsdienu stilistika.
Domā par Latviju, mīli Latviju, nepadodies neosovjetiem.