Skatos bloga apmeklējumu stat, looks sick, really, neārstējams decline. Zinu, sūdzēties nav skaisti un var šajos gadījumos tikai par sevi. Who cares, right? I mean really who cares. Es protams varu būt un droši vien daudzos gadījumos esmu necaurbrienams pamuļķis (couldn’t care less what you might think of my inferiority complex, I really don’t), taču nevaru nesaistīt šo “who cares”, jeb intereses zudumu par tām mazajām lietiņām, par ko es rakstu, — es ne mirkli nepretendēju uz interesi par savu personu, es pretendēju tikai uz cieņu pret viedokli — nesasitīt intereses zudumu ar to, ka tas, pret ko es cīnos (vai man patīk domāt, ka cīnos), egoisms, cietsirdība, fašisms, auniskums, tumsonība patiesībā uzvar, tā pamazām iesēžas arvien dziļāk, ieaugas apziņā, ieņem morālās normas vietu. Vai tiešām esmu viens tāds, kam nav šaubu par to, no kurienes ir cēlies, kā ir audzis tas fenomenālais fašisma gars, jeb dēmons, kas šobrīd, šķiet, jau kopumā pārņēmis krievu pasaules kolektīvo apziņu. No tumsonības taču, no cietsirdības. Atļautās un sākot ko kāda brīža kultivētās tumsonības. Un tieši šis, šķiet, turpina savu triumfa ceļu.
Menu