9. maijs. Debilizācijas novītušie ziedi

Jau vairākus gadus Putina režīms sevi pozicionē kā nacisma uzvarētāju mantinieku, personificējot uzvaru ar Staļinu. Praktiski mūsu klātbūtnē tika radīts noturīgs mīts – paņēma izdevīgu un spilgtu vēstures faktu un novienkāršoja to līdz lozungam. Šī slavas pārmantotības ideja ir nācijas konsolidēšanas klasika. Jautājums nav par vēlmi konsolidēt. Liels jautājums ir par mīta ingredientiem.

Vai Krievija ir jauna nācija? Jā un nē. Nē, skaidrs, kāpēc – kas tur jauns ar tūkstošgadu valstiskuma pieredzi? Jā, tāpēc ka tūkstošgadu pieredze un, galvenais, tradīcijas, intelekts, tika noraidīts, izsvītrots no nācijas atmiņas, iznīdēts gēnu līmenī. Nācija „atceras” tikai to, kas ir skolas vēstures grāmatās – PSRS un protams uzvaru Lielajā tēvijas karā.

Jeļcins gribēja sameklēt jaunu nācijas ideju, ilgi domāja, eksperimentēja ar jaunām tradīcijām. Ilgi, jo nācijas atmiņa pēc 70 gadu amnēzijas uz pēcspīdzināšanas sindroma fona jāārstē ilgi.

Putina režīmam tas galīgi neder. Nav ko lauzt galvu par visādām jaunām nacionālām idejām, paņemam šito un taisām augšā pirmās šķiras svinības un štrunts ar jeļciniskajām „neatkarības dienām”, nacionālām vienotībām un pārējām konstitūcijām. Vajag ātri sevi leģitimizēt nācijas priekšā, lai masām nebūtu iemeslu apšaubīt kliķes leģitimitāti uzreiz pēc pirmās glāzes.

Štrunts arī ar morāli: Staļina „ģēnijs” tikai vairoja upurus, svieda dzīvības uz ambrazūrām, apbedīja katru bojā gājušo ienaidnieku zem vismaz trim savu pilsoņu dzīvībām. Nācijas suicidālā nepiekāpība agresoram tika izmantota kā ierocis gan pret pašu nāciju, gan pret daudzām citām nācijām.

Štrunts ar veselo saprātu! jūsmo teleskatītāju nācija. Pofig ka Staļins bija megaslepkava, čekatilo pie valsts stūres, kas izvaroja nāciju, izknābāja tai ne tikai aknas, bet arī smadzenes. Super, taisām parādi, urrā 9. maijs, juhū sit čurkas, Stalin-live, Putin-foreva.

Plus trūdošā „varas vertikāle”, bet patiesībā varas fragmentācija un kosmiska korupcija, Jeļcina izveidoto vārgo demokrātijas institūtu iznīdēšana, absolūtā ekonomikas un valsts budžeta atkarība no dabas resursu eksporta, izolācija un agresija ārpolitikā, saspīlētas attiecības ar visiem kaimiņiem (izņemot Somiju, jo tā ar vienīgā patiesi Rietumu demokrātijas valsts uz Krievijas robežām).

Iznāk, ka 9. maijs, jeb kara beigu diena, nav tik daudz uzvaras diena, cik tā ir nācijas katastrofas diena, tā ir Upuru diena, kad piemērotāk būtu atcerēties tos 30 miljonus bojā gājušos PSRS pusē vai 70 miljonus karā kopumā, izvērtēt uzvaras cenu un sekas. Jā, uz tādu piemiņas dienu vajadzētu aizbraukt Latvijas valsts prezidentam, lai sērotu kopā.

Iznāk, ka Putina 9. maijs ir uzvara pār morāli, uzvara pār veselo saprātu, zombēšanas un debilizācijas uzvara. 1945. gada sabiedroto uzvara pār nacismu bija antifašistu triumfs. Putina neostaļinisms un antifašisms ir pretējās ideoloģijas.

Vai Latvijas valsts prezidentam jābrauc, lai piedalītos varu uzurpējušās kliķes leģitimācijas balagānā? Domāju, ka nav.

Bet uzvara pār morāli un veselo saprātu nekad nav ilgstoša. Krievija briest pārmaiņām. Jūs dzirdat, stikla kupola cēlāji virs Doma laukuma? Varbūt nevajadzēs tā līst vai no ādas ārā, jo Maskavas sultāns miljardieris varbūt nemaz neatbrauks.

Vai jūs zināt, ka

Krieviju vairs neaicina piedalīties G7 tikšanās? Skat. šeit http://en.rian.ru/russia/20100204/157773117.html

Politiskās manifestācijas Krievijā kļūst arvien masveidīgākas? Kaļiņingradā 31. janvārī demonstrācijā ar prasībām atkāpties Putinam un vietējam gubernatoram piedalījās vismaz 10 000 cilvēku. 13. februārī 2000 piedalījās mītiņā Irkutskā un 1000 Samārā.

2009. gadā pēc Krievijas IeM datiem Krievijā notika vismaz 2500 politisku manifestāciju, kurās piedalījās 5,5 milj. cilvēku. Skat. šeit http://lenta.ru/news/2010/02/12/ready/

21. janvārī plkst. 2 naktī 20 grādu salā pēc Maskavas mēra Lužkova rīkojuma OMON izlika vairāku desmitu privātmāju iedzīvotājus, bet buldozeri sagrāva viņu mājas ciematā “Rečņik”. Trīs cilvēki ievietoti slimnīcā ar lauztām ribām un sasitumiem. Izlikti tika arī kara veterāni. Skat. šeit http://lenta.ru/news/2010/02/04/letter/

2009. gadā Krievijas opozīcijas līderis Boriss Nemcovs izplatīja grāmatu, kur apkopo faktus par Maskavas mēra personīgo iesaistīšanos īpaši liela mēroga korupcijā. Novembrī Maskavas tiesā, apmierinot Lužkova prasību pret Nemcovu tikai daļēji, netieši apstiprināja, ka Nemcovam ir taisnība. Skat. arī šeit http://www.diena.lv/lat/politics/arzemes/luzkovs-varetu-zaudet-mera-kreslu

Pēdējā laikā arvien plašāku rezonansi iegūst miliču vardarbība pret iedzīvotājiem. 2009. gada aprīlī milicijas majors Jevsjukovs sarīkoja apšaudi Maskavas lielveikalā, nogalinot trīs cilvēkus un sešus ievainojot. Tika ziņots par kādu citu majoru, kas regulāri izvaroja pusaudžus Sanktpēterburgas metro. Janvārī atskurbtuvē Tomskā milicis nogalināja vietējo žurnālistu, šaujot viņam ar pistoli taisnajā zarnā. Publiskotie fakti par vardarbību kā miliču ikdienas normu lika Krievijas iekšlietu ministru Nurgaļijevu novembrī atzīt savu bezspēcību un „atļaut” miliču upuriem aizstāvoties sist pretim. Putina partijas „Jedinaja Rossija” deputāts advokāts Makarovs ierosināja likvidēt IeM. Līdzīgas domas nesen iekļautas Kremlim tuvā Modernās attīstības institūta INSOR publikācijā par Krievijas nākotnes perspektīvām.

Skat. vairāk par miliču totālo degradāciju šeit http://lenta.ru/articles/2009/12/30/finalmilitia/

Šķiet, Krievija nobriest pārmaiņām. Kā kādreiz 1985. gadā.