Situācija Latvijas konkurētspēju pasaulē ir nepieņemama. Arī tādēļ, ka Latvijai ir zemāka vieta WEF Konkurētspējas indeksā par Kazachstānu, jo runa ir pa reputāciju. Ir jārīkojas, pirmkārt, sevis dēļ.
Tātad Latvija atrodas 68. vietā indeksā. Paanalizēsim.
Par pētījumu
Kas jāzina pirms nododamies paššaustīšanai: 5 attīstības klases, 12 konkurētspējas “balsti” (pillars of competitiveness) un 15 lielākie šķēršļi uzņēmējdarbībai.
– 133 valstis pētījumā ir sadalītas 5 klasēs: (1) zemākā attīstības klase — factor driven — ja attīstība ir atkarīga tikai no nekvalificēta darbaspēka un dabas resursu pieejamības; (2) pāreja uz vidējo klasi; (3) vidējās attīstības klase — efficiency driven — ja attīstība ir atkarīga no ražošanas procesa efektivitātes un gala produkta kvalitātes; (4) pāreja uz augsto klasi; (5) augstās attīstības klase — innovation driven — ja uzņēmumi vairs nespēj konkurēt, neattīstot inovatīvus risinājumus.
– Latvija ir 4. klasē kopā ar 13 citām valstīm, t.s. vēl 6 postkomunisma valstīm, iesk. Lietuvu un Krieviju.
– Igaunija kopā ar trim postkomunisma valstīm, visu veco EU un vēl 18 valstīm ir 5. klasē.
– Vēl 8 postkomunisma valstis ir 3. klasē.
– Kazahstāna kopā ar Azerbaidžānu, Gruziju un vēl 15 valstīm ir 2. klasē.
– 1. klase, cerams, neprasa īpašus komentārus. Atzīmēšu tikai ka Burkina Faso ir šajā klasē.
– Pētījums nosaka katras valsts konkurētspēju, izvērtējot 12 sektorus, jeb “balstus”: (1) institūti (likumdošana, pārvalde), (2) infrastruktūra, (3) makroekonomiskā stabilitāte (valsts finanses, inflācija utml.), (4) veselība un pamatizglītība, (5) augstākā izglītība un kvalifikācijas celšana, (6) preču tirgus efektivitāte, (7) darba tirgus efektivitāte, (8) finanšu tirgus briedums (t.s. finanšu tirgus aktieru spēja novirzīt pieejamos līdzekļus efektīvākajiem — no ekonomikas attīstības viedokļa — mērķiem), (9) gatavība lietot technoloģijas labākam ražīgumam, (10) tirgus lielums, (11) uzņēmējdarbības briedums (uzņēmumu darbības un stratēģiju kvalitāte, nozaru tīkli, sadarbība utml.), (12) inovācijas.
– Par šķēršļiem uzņēmējdarbībai tika apjautāti paši uzņēmēji, kuriem bija jāizvēlas 5 faktori no 15 piedāvātiem. Pētījumā šķēršļi tiek izvērtēti procentos, salīdzinot faktorus tikai savā starpā katrā valstī. Līdz ar to valstu salīdzinošā analīze šajā gadījumā ir ierobežota.
Un tagad par Latviju
Indekss skaidri parāda Latvijas problēmas:
Latvijas konkurētspējai ir lejupslīdoša tendence: no 4.4 (max. 7) 2007. gadā līdz 4.3 pērn un 4.1 tagad. Krasāks indeksa kritums salīdzinājumā ar pagājušā gada līmeni visā pasaulē bija Burundi, Mongolijā un Dienvidkorejā.
Savā klasē Latvija atrodas daudz zemāk par savas klases vidējo rādītāju makroekonomiskajā stabilitātē un tirgus lielumā (laikam pats netaisnīgākais no “balstiem”). Zemāk: inovācijās, uzņēmējdarbības briedumā, infrastruktūrā, technoloģiskajā gatavībā. Latvijas rādītāji ir labāki par savas klases vidējiem augstākajā izglītībā un darba tirgus efektivitātē.
Par lielākajiem šķēršļiem Latvijā apjautātie uzņēmēji nosauca valsts birokrātijas neefektivitāti, finansēšanas nepieejamību un nodokļu administrēšanu. Tātad valsts pārvalde, bankas un VID. Visas trīs problēmas ir ļoti līdzīgā līmenī.
Par vidēji smagiem šķēršļiem uzskatāmas nodokļu likmes, valsts politikas nestabilitāte, inflācija, valdības (politiskā) nestabilitāte un korupcija.
Salīdzinājumam (salīdzināt var tikai daļēji) Lietuvā par pašu lielāko šķērsli uzņēmēji uzskata finansēšanas nepieejamību. Tai seko nodokļu likmes, birokrātija un nodokļu administrēšana. Tāpat kā Latvijā, lielākie šķēršļi Lietuvas uzņēmējdarbībai ir ļoti līdzīgi pēc svara.
Kam nav laika Latvijas uzņēmējam un kam ir laiks Igaunijas uzņēmējam
Igaunijā starp šķēršļiem ir viens neapstrīdams līderis, finansēšanas nepieejamība. Nākamais ir jau uz pusi vieglāks. Tas nozīmē tikai to, ka vairākumam Igaunijas uzņēmēju “atliek” cīnīties “tikai” ar finanšu krīzes vairāk vai mazāk objektīvajām sekām. Skaidrs, ka igauņu uzņēmēji sūdzas arī par birokrātiju, nodokļiem un par nedaudz par korupciju — daudz, daudz mazāk nekā latvieši (un lietuvieši) —, taču šīm problēmām igauņu biznesmenim jāpatērē būtiski mazāk laika un enerģijas.
Savukārt latviešu biznesmenim no savām 24 stundām diennaktī ir jāatrod laiks ne tikai savam biznesam, bet arī lai pacīnītos ar valsts birokrātiju un VIDu. Pats amizantākais šeit ir tas, ka valsts birokrātijai un VIDam uzņēmējs ir jāapkalpo, jāatbalsta un jāpalīdz.
Vēl ir interesanti, ka otrs lielākais šķērslis igauņu biznesmenim ir neatbilstoši izglītots darbaspēks. Vismaz nav saistīts ar valsts pārvaldes neprofesionālismu. Bet ir drīzāk saistīts tieši ar savas klases galvassāpēm — kā efektivizēt procesus uzņēmumā, tai skaitā ar kvalificētāku personālu. Latvijā tā, kā reize, nav problēma. Un skaidrs, ka ne jau tāpēc, ka ar darbaspēka kvalifikāciju te viss ir kārtībā.
Jātiek galā ar valsts neprofesionālismu
Vienkārši šīs problēmas risināšanai, inovācijām, mūsdienīgāku technoloģiju lietošanai, pat savām attīstības stratēģijām Latvijas uzņēmējam vēl joprojām daudz mazāk laika nekā igaunim. Vienkārši latviešu uzņēmējam ne tikai ir jāuzņemas biznesa risks un jāpārvalda savs uzņēmums, viņam vēl ir jātiek galā ar valsts neprofesionālismu. Cik gadus par to kliedz un čukst? Kādus 20?
Vai tas gadījumā nebūtu saistīts arī ar uzticību valstij — mūsu mūžīgo neuzticības problēmu? Ar to pašu politisko lēmumu zemo kvalitāti, tās pašas Tautas Partijas, ZZS, LPP koalīciju lēmumu kvalitāti, TP, ZZS, LPP draņķīgo kvalitāti, šīs elites absolūto nelietojamību, kura mums sagādāja daudz jautrāku krīzi, nekā tai vajadzētu būt?
Vai tā nebūtu atbilde uz jautājumu, kāpēc Igaunija attīstās daudz veiksmīgāk, kāpēc Latvija arvien vairāk atpaliek no Igaunijas visos reitingos un kāpēc Latvijai panākt augstajā attīstības klasē esošo inovatīvo Igauniju kļūst ar katru gadu mazāk un mazāk reāli?
Ko pētījums uzskata par Latvijas vājākajām vietām (competitive disadvantages)?
No 110 faktoriem tikai 32 stiprina Latvijas konkurētspēju. Igaunijai tādu ir 56. Lietuvai 42.
No pārējiem 88 faktoriem — kas pieejami pētījumā internetā bez maksas — es gribētu atzīmēt tikai dažus no tiem, kur Latvijas reitings ir, tā teikt, “Āfrikas līmenī”:
– Sabiedrības uzticība politiķiem: Latvija – 102, Igaunija – 51, Lietuva – 95
– Tiesas neatkarība 72 22 71
– Savējo atbalsts valsts ierēdņu lēmumos (favouritism) 97 39 70
– Valdības tēriņu izšķērdīgums 105 56 117
– Likuma normas strīdu gadījumos 97 40 76
– Politisko lēmumu pieņemšanas caurskatāmība 78 17 61
– Policijas pakalpojumu kvalitāte 72 29 64
– Ētikas normu ievērošana uzņēmumos 79 32 60
– Ceļu kvalitāte 85 49 26
– Lauksaimniecības politikas izmaksas 112 25 81
– Kredītu pieejamība 100 36 73
– Banku uzticamība 115 34 63
– Ārvalstu investīcijas technoloģijās 93 29 82
– Uzņēmumu investīcijas R&D 95 44 52
– Modernās technoloģijas valsts iepirkumos 102 36 100
(Atvainojos, mēģināju to visu likt tabulā, bet iznāca mess. Arī šajā jaukajā publicēšanas rīkā ne viss darbojas kā gribētos.)
Es īsti neaptveru,
ko tādu vajadzēja izdarīt ar sevi, ar valsti, ar sabiedrību, ar ekonomiku, lai atpaliktu tik neticami tālu. Kas bija tas noziedznieks? Cik tādu noziedznieku ir bijis Latvijas valdībā, Saeimā? Un par ko mēs esam balsojuši visus šos gadus?
Es gribētu zināt,
vai valdībai ir analītiķi, kas pēta šo publikāciju (bezmaksas pieejamu internetā). Tāpat es labprāt uzzinātu, ko par šo ainu domā mūsu varonīgā “Vienotība” ar lietišķo un daiļrunīgo Solvitu Ā. priekšgalā. Vai “Vienotība” tagad nenobīsies no tā, ka politikā jāuzņemas saistības un jādara darbs? Latvijas gadījuma sevišķi smags, nepanesams darbs.
Jā, Solvit, mums tagad vairāk nekā jebkad vajadzīgi kvalitatīvi politiķi. Vai Jūsu “Vienotība” kaut ko tādu var piedāvāt?