Vēlreiz pārlasīju savu saraksti ar Sociāldemokrātu pēc 2009. gada 15. oktobra bloga ieraksta Diena.lv un sapratu, ka to pašu laikam nevarēšu pateikt labāk — un vai vajag to pārfrāzēt? —, bet lietas, ko es saku šajā “intervijā” 😉 ir diezgan programmatiskas. Tā ka lai arī šis ieraksts paliek blogā.
Sociāldemokrāts: Raksta vērtība [te es nedaudz izņēmu :)]…
Alehins: Jūs nedaudz pārvērtējat manu mēģinājumu pabrīdināt par to, ka atkāpšanās no demokrātija var dārgi maksāt. Un atkāpšanās notiek. Varbūt mēģinājums uzbrukt. Es to saucu rakstā par demokrātijas marginālizāciju. Afēra ar Dienu. TP sabotāža un Šķēles kronēšanās. Kalvīša draudzēšanās Maskavā.
Ar populāriem nacionālā mēroga medijiem tā nedara. Es atvainojos, tā nedara Rietumos. Īpašnieku maiņa notiek loģiski, saprotami, motivēti, skaidrojot katru soli un rīcību. Mediji ir ļoti specifisks bizness, kur nenāk bez ļoti skaidras idejas, ko grib darīt. Mediji ne vienmēr nes peļņu, it īpaši tik mazos, mazattīstītos un starptautiski nenozīmīgos tirgos, kā Latvija. Stilistiski tā nekaunība, ar kuru notiek Dienas pārņemšana, ir austrumu nekaunība. Ar šo pašu austrumu nekaunību jaunie īpašnieki pieļauj Tralmaka personīgo nekompetenci — īpaši komunikācijas un reputācija menedžmenta jautājumos. Tas ir cinisms. Un ar publisko cinismu izceļas tieši sovjeti, jo neviens cits to nekad nerādīs uz āru. Angļi nekad. Igauņi jau arī iemācījušies uzvesties. Tā ka ar Dienu, manuprāt, notiek mērķtiecīga akcija. Tāpēc es to lieku vienā uzskaitījumā ar Šķēli un Maskavu.
Sociāldemokrāts: NEPIEDALĀS PARTIJU DARBĪBĀ) pašpārvaldes izveidei. Pašpārvaldi veido partiju darbība.
Alehins: Es līdz šim izvairījos runāt par kādu vēl vienu partiju. Varbūt tagad ir laiks par to runāt. Jo galu galā Latvijas politiskajam spektram vienmēr trūcis tieši liberālas partijas. Protams arī spēcīgas socdem partijas. Uzskatu, ka abu partiju nav, jo nav kaut cik reāla piedāvājuma. Ne tāpēc, ka nav piekritēju.
Kritizēju konservatīvismu par bezsmadzeņu populistisko atbrīvošanu no individuālās atbildības. Klausies instinktos, peld pa straumi, balso par savējiem. Tas paralizē. Arvīda Ulmes ieraksts ir laba ilustrācija šim kultivētajam konservatīvismam. Varbūt tas ir izskaidrojums, kāpēc Latvijas sabiedrība neaudzina ne talantīgus politiķus, ne uzņēmējus novatorus. Un negrib mācīties.
Kad es runāju par partiju, es to nedomāju ka interešu klubu. Partijai nav jābūt biedrībai, vai masu kustībai. Varbūt socdem vajadzētu būt masu partijai, bet tas ir vienīgais gadījums. Ne liberālas, ne konservatīvas, ne centristu partijas parasti nav lielas.
Varbūt tas, ka Latvijā nav masu kustību ir laba zīme patiesībā. Jo cilvēku skeptiskā attieksme pret masu kustībām mazina risku, ka kāda fašizoīdu grupa spētu uzņemt apgriezienus ar kādu totāli primitīvo ultrakonservatīvo ideju. Vismaz pagaidām.
Sociāldemokrāts: Jautājums mājas darbam – godīgi definēt – KURAS STRUKTŪRAS Latvijā ATBILD PAR VARAS SADALĪJUMU balsošanas rezultātā?
Alehins: Domāju, ka tie ir tie “politklauni”, kā Jūs rakstāt. Precīzi — cik stulbi un nekompetenti viņi ir, tik stulbi sadalās politiskās “atbildības” jomas. Nu kāds stāv šur un tur. Kāds Lembergs, kāds Šķēle, kāds vēl. Bet nekas liels tas nav. Nekādas vispasaules masonu sazvērestības ar mērķi iecelt par Latvijas parlamenta priekšsēdi vislielāko kretīnu nav. Tā ir pašmāju produkcija. O jā, un tie protams ir vēlētāji. Ja konservatīvie saldi atbildību no vēlētājiem noņem, es liberālis par individuālo atbildību vienmēr atgādināšu.
Sociāldemokrāts: “labie savējie” Latvijas sabiedrības politisko diferenciāciju vislabprātāk formulē angliski. 🙂
Alehins: Ja gribat, tas ir mans stils. Es rakstu, kā domāju, un tieši tā es domāju. Esmu godīgs un dabisks. Šīs divas lietas man šķiet principiālas. Jo ja kaut viena no tām kaut kādu iemeslu dēļ nav realizējama, man nav motivācijas rakstīt. Jau tā ļoti šauram cilvēku lokam šķiet kaut cik uzmanības vērts mans blogs. Bet ja tas vēl nebūs godīgs vai dabisks, tad tas vairs nebūs vajadzīgs pat man pašam.
Sociāldemokrāts: Nedomāju, ka augstas kultūras pazīme ir fanošana par lētās izpārdošanas akcijās iepirktām amerikāņu kriminālfilmām, kurās “labais puisis” vienmēr ir politkorekti melnādains. 🙂 Tā ir VIŅU dzīve, VIŅIEM (ne man) tuva kultūra, jo angļu valodu saprotu minimāli. Esmu izglītots piemēroti Austrumeiropas darba tirgum, esmu studējis Ļeņingradā. Man tuva un saprotama ir Krievijas, Ukrainas, Francijas un Latvijas kultūra.
Alehins: Tas ir ļoti, ļoti subjektīvs viedoklis. Es neņemos spriest ne par žanriem, ne par katra indivīda simpātijām. Jārāda ar subtitriem, lai var dzirdēt oriģināla valodu. Tā var būt angļu, franču, pat krievu. Izņēmuma gadījumā krievu. Jārāda ar subtitriem arī dokumentālas programmas, zinātniskas un citas. Visu, lai mācītos.
Kāpēc izņēmuma gadījumā, es paskaidroju tekstā. Un Jums būs grūti pārmest man rusofobiju, jo krievu ir mana dzimtā valoda. Krievu valoda ir destrukcijas valoda, kas nebūt nepalīdz mūsu sabiedrībai konsolidēties. Tāpēc mazāk TV produkcijas krievu valodā. Ja rādīt, tad tikai to labāko, ko starp citu pašā Krievijā vairs nerāda, jo tas ir pārāk intelektuāli.
Krievi Latvijā šā vai tā skatīsies Krievijas kanālus. Vismaz latviešiem dod lielāku iespēju izvairīties no tās destruktīvās ietekmes. Latviešiem nav jāmācās no Krievijas.
Sociāldemokrāts: Pozīcija ir dramatiska. Krieviski tas skanēs lakoniskāk un ietilpīgāk: “Как узок круг этих людей, как страшно далеки они от народа!” — tā saka klasiķi…
Un tā par situāciju saku es: “Россия Латвией шагнула в Европу”. Ir dramatisks identitāsu “mišungs”, valodu juceklis, politisko ideoloģiju un stratēģisku vīziju degradācija.
Bet štrunts par to, kas IR. Svarīgāks tas, kam jābūt, kas jādara. Svarīgāki ir risinājumi, kas izriet no konstatācijām, ne konstatācijas, kuras noliedz risinājumus.
Man Latvija nākotnē redzas kā ĻOTI pragmatiska valsts (kaut kur līdzinās somiem), kura savalda emocijas par pagātni, jo grib dzīvot arī nākotnē. Latvija izmanto visas iespējas — ņem zināšanas gan no Rietumiem, gan no Austrumiem. Zināšanas tur ir. Gan pozitīvie, gan negatīvie piemēri. Daudzas mūsu īpatnības nāk no Krievijas Impērijas mantojuma —gan nievājoši-mahinatoriskā attieksme pret partijām, gan konservatīvi-zemnieciski-sīkburžuāziski-nihilistiskā atsvešinātā attieksme pret intelektuāļiem.
Esmu “padomju” tehniskās inteliģences pārstāvis, viens no nedaudzajiem latviešu inženieriem okeanologiem. 🙂 Man “zemnieku, kafejnīcu un frizētavu” valstiņā nav nekādu profesionālu perspektīvu. Vajadzīgs ģeogrāfiski liels un ekonomiski aktīvs tirgus. 1991. gadā pārkvalificējos uz sociālajiem un mārketinga pētījumiem, jo izglītība deva labu pamatu pašattīstībai. Bija iecere apgūt izpratni par politiskajiem procesiem un sekmēt valsts attīstību, lai novērstu asiņainas sadursmes starp dažādām pretēju interešu grupām.
Ir ļoti grūti. Sveši ir gan patmīlībā aizkaitinātie impērijas restaurācijas fani (“osvoboditeļi”), gan “Latviju latviešiem!” (“Latviju – savējiem!”) sludinātāji, gan nepacietīgi snobiskie anglofoni, gan nabadzīgie-prastie-manipulējamie Vadoņa gaidītaji. Bet Latvija var veidoties kā sakausējums no šiem viesiem, jo katrā no mums ir daļiņa no šiem atšķirīgajiem virzieniem. Svarīgi nezaudēt atbildības sajūtu par savu valsti, toleranci pret citādajiem. Ja jūtam piederību Latvijai, tad nelabvēlīgie uzbrukumi “āra no Latvijas!” neko neiespēs. Savas mājas citiem neatdosim.:)
Arī es, latvietis, bijušais LTF biedrs, barikāžu dalībnieks, bijušais LSDSP biedrs (no 1989. līdz 2007. gadam) jau no 90.to gadu vidus jūtu šo nepacietīgo paskubinājumu – “vācies prom uz ārzemēm vai uz kapiem, netraucē darīt to, kas mums patīk!” Не дождетесь! 🙂
Sociāldemokrāts: „как страшно далеки они от народа!” – tā saka klasiķi…
Alehins: Ja Jūs par mani, tad tas nav pārsteigums. Galu galā neesmu aģitators, neesmu politikā. Un ja pat būtu, liberālis nevar būtu tuvs fašizoīdu masai. Un tagadējais noskaņojums sabiedrībā, demokrātijai marģinālizējoties, ir iziet cauri attīrošām mokām, pielūdzot elku un nesot viņam upurus — būtībā jau upurējot savus bērnus. Kā to tagad dara Krievijā.
Šai populārajai kustībai neesmu tuvs, šī loģika man ir sveša. Un jā, ja gribat, es izturos pret šo fenomenu diezgan augstprātīgi, bez jebkādas cieņas, pat ar riebumu. Kā pret kaut ko tādu, ko Strugacki tik perfekti attēloja romānā “Trudno bytj bogom” — vēmekļu, izkārnījumu un asiņu mischung.
Bet ņemu to vērā protams un uzskatu to par visnotaļ paredzamu demokrātijas attīstības cikliskumā. Pacēlumam seko lejupslīde, entuziasmam vilšanās. It sevišķi ja lietas neiet tik spoži. Nu nevajadzēja gaidīt marsiešus, nenāks ne tagad, ne vēlāk. Ko pļausi ir atkarīgs no tā, ko sēsi.
Nu tad laikam kāds ir vajadzīgs, lai atgādīnātu sabiedrībai patiesību par atbildību. Latvijas politikā tāda nav. Jābūt. Ja paskatās uz to no veselā saprāta viedokļa, ak nu kas vēl var būt tik tuvu tautai? Bet nē.
Interesanti, kāpēc. Ne jau tāpēc, ka galvas ir tukšas. Nē, nav. Bet ir kaut kāda nemīla pret abstrakto domāšanu. Vai tas ir tāpēc ka abstrakto domāšanu neaudzina skola? TV pilnīgi noteikti ne. Būtībā cilvēks bez abstraktās domāšanas ir nožēlojams. Jāsaka, krievi un latvieši, kas kopā tik mīl ņirgt par tupajiem rietumniekiem, tieši uz rietumnieku fona izskatās šokējoši tumsoņi ar plakano domāšanu.
Sociāldemokrāts: “Россия Латвией шагнула в Европу”. Ir dramatisks identitāšu “mišungs”, valodu juceklis, politisko ideoloģiju un stratēģisku vīziju degradācija.
Alehins: Varbūt ne īsti pareizi sapratu par “Россия Латвией”.
Redziet, mums prātā nenāk kaut ko līdzīgu pateikt par Somiju un Poliju, pat Igauniju un pat par Lietuvu. Es uzskatu, ka Latvijai ir tikpat daudz tiesību uz laimi, ka šīm valstīm. Un ja tam ir vajadzīgs dzelzs priekškars starp Latviju un Krieviju, tad es domāju, tas jāceļ.
Cita lieta ir, ka Latvijai ir obligāti jāmeklē kāda reģionāla identitāte. Jūs sakāt “man tuva ir krievu valoda un kultūra.” Tāpēc Jūs gribat celt savu latvisko identitāti asociējoties ar Krieviju?
Man krievu valoda un kultūra ir dzimta, bet kā latvietis es varu to mierīgi pielietot un patērēt Latvijā, ja gribu. Tas nozīmē, ka man nav jāasociējas ar Krieviju, ja es to negribu. Man, lai celtu savu latvisko identitāti, nav jābūt daļai no “krievu pasaules”.
Bet Jūs sakāt, ka Jums vajag. Un tādēļ vajag tos Krievijas kanālus, krievu seriālus un daudz visa kā krieviska visapkārt, jo tā šķiet komfortablāk. Vai esat pārliecināts, ka savādāk nevarat uzturēt savu identitāti?
Sociāldemokrāts: Man Latvija nākotnē redzas kā ĻOTI pragmatiska valsts (kaut kur līdzinās somiem), kura savalda emocijas par pagātni, jo grib dzīvot arī nākotnē. Latvija izmanto visas iespējas – ņem zināšanas gan no Rietumiem, gan no Austrumiem. Zināšanas tur ir.
Alehins: Jā, es arī Latviju redzu tādu — pragmatisku. Kā Somija. Bet vai Jūs zināt, ka somi nerunā krieviski? Somu politiķi nerunā krieviski, lai sarunātos ar Maskavu. Un ne somiem, ne Maskavai tas nav šķērslis. Jo ir kas svarīgāks viņu attiecības, no kā visticamāk ir atkarīga Krievija, un ne tik daudz Somija. Jo Somija samierinās ar Krievijas klātbūtni, nemaz neesot priecīga par to. Bet Krievijai Somija šķiet ir uzticīgākais kaimiņš — uzticīgāks par Baltkrieviju, par Vidusāziju un Ķīnu, jau nerunājot par tiem, kam Krievija vienkārši draud vai pat jau karo. Varbūt atbilde ir, ka Somija ir arī Krievijas civilizētākais kaimiņš, vienīgais Rietumu kaimiņš.
Latvijai jākļūst par reālu daļu no Rietumiem. Attiecībām ar Krieviju jābūt ļoti pragmatiskam, bet mācīties no turienes neko nevajag. Jāmācās no savas un citu pieredzes, sarunājoties ar Krieviju.
Bet ne mācīties. Krievija ir atpalikusi bizantiska un ļoti vāja valsts ar lielām leģitimitātes problēmām. Krievija ir atpalikusi paternālistiska sabiedrība, kuras attīstība absolūtisms un vergturība kavēja līdz pat 1861.gadam. Arī laikā līdz pat 1987. gadam visvairāk biju tādu feodālismam līdzīgu posmu, no kuriem var mācīties tikai kāds kārtējais politisks vurdalaks. Un pēdējos 10 gadus Krievija aktīvi regresē, pati ņemot paraugstundas no Turkmenijām un Uzbekistānām. Ko te vēl var mācīties no Krievijas? Ir jābēg.