Sakarā ar Olgas Procevskas rakstu Satori.lv.
Mani tajā pilnīgi apbur tas, ka pie apvāršņa parādās Latvijas krievu intelektuāle. Es lieliski zinu, ka Olga Procevska ir labi pazīstama Latvijas mediju telpā jau dažus gadus. Bet, ja nemaldos, līdz šim viņa sevi nebija ‘pozicionējusi’ kā krievu kopienai piederošu. Skan divdomīgi un laikam izklausos pretrunā ar paša principiem, jo visu etnisko pieskaitu intīmajai dzīves pusei. Apbur tāpēc, ka tagad es no Olgas Procevskas, kā krievu intelektuāles, varu gaidīt, ka viņa netaupot spēkus metīsies apgaismot krievu auditoriju Latvijā.
Es neironizēju un no sirds priecājos, ka krievu „pasaulē” Latvijā beidzot sāk augt intelektuāļi. Raksturīgi, ka Olga — ja nemaldos, jo pats ar viņu iepazinos kā ar mediju figūru — sākumā parādījās latviešu mediju telpā, runājot, protams, latviski. Nemitīgi barota ar ļoti nekvalitatīvu ‘žurnālismu’, ar vietējām talking heads bez elementārām enciklopēdiskām zināšanām un spējām analizēt, ar Kremļa propagandistu un provokatoru meliem un tendenciozām puspatiesībām, krievu auditorija, varbūt pat īsti neapzinoties, salkst pēc smadzenēm medijos.
Man ir žēl, ka coming out, jeb iznākot no skapja stāstā/manifestā par savu krievu “orientāciju”, Olga Procevska izvēlas epatāžu. Viedokļi ir un būs atšķirīgi, viedokļiem jābūt atšķirīgiem. Vairākums vienmēr ir un būs konservatīvs. Ja esi intelektuālis, tu vienmēr būsi citādi domājošs. Esi brīvs, tev vienmēr ir izvēle. Konservatīvais vairākums var kļūt nedaudz maigāks pret citādi domājošajiem, vismaz Latvijā par to neliek cietumā, bet paldies par citādu domāšanu konservatīvais vairākums tev nepateiks nekad.
Krievu intelektuāļa esamības fakts ir galvenais iemesls, kāpēc es nolēmu noformulēt savu pozīciju. Taču pats ieraksts ir par citu tēmu.
Diemžēl, jārunā par karu, propagandas, „informācijas” karu, karu par galvām, viedokļiem, attieksmi. Tas ir Kremļa karš pret demokrātiju, pilsonisku apziņu, citādu domāšanu un pašorganizāciju, pret visu, kas stājas un kam ir potenciāls stāties uzurpatoru ceļā un apgrūtināt viņiem saglabāt nozagto varu savās rokās. Šim karam — faktiski Putina karam pret viņa paša neizbēgamo politisko nākotni — nav absolūti nekāda cita mērķa. Tas ir karš pret demokrātiju un attīstību.
Putins vēršas pret citādi domājošo indivīdu demokrātiskās pašorganizācijas iedīgļiem Krievijas sabiedrībā, pakļaujot savas sabiedrības kvalitatīvāko daļu fantastiskam psicholoģiskam spiedienam, izspiežot simtiem tūkstošu cilvēku emigrācijā un pārvēršot dzīvi Krievijā par absurdo visatļautību pietuvināto kastai un patvaļu „parastajiem”.
Karam pret demokrātiju — es atkārtošos: par galvām, viedokļiem un attieksmi — nav ģeogrāfisko robežu. Un runa pat nav tikai par Putina sapni atjaunot archaisko „lielvalsti”, pievienojot post-sovjetu valstis fantomsāpju ietekmē izdomātajai eirāzijas savienībai. Latvija ir, protams, viens no ieplānotajiem upuriem, kam jāizsķīst šīs ‘eirāzijas’ skābē. Taču gan konkrēti pret Latviju, gan, teiksim, pret Krievijas opozīciju vērstā darbība ir tikai otršķirīgas epizodes Kremļa karā par varu — pret demokrātiju kā galveno risku, galveno apdraudējumu kleptokrātiskajam režīmam.
Karš pret demokrātiju faktiski ir vērsts pret vērtībām, uz kurām balstās vienīgi iespējamā Latvijas nākotne. Autoritāra, nedemokrātiska Latvija jau sen būtu Krievijas satelīts. Latviešu sapnis par savu neatkarīgo valsti jau sen būtu izšķīdis tajā skābē. Latvijas gadījumā Kremļa karš ir karš par Latvijas galvām, Latvijas viedokļiem, Latvijas attieksmi.
Un kā jau karā tiem, kas tajā iesaistīts — un mēs Latvija praktiski visi esam —, ir jāizvēlas puse. Dilemma ir nežēlīga. Vai tu esi par demokrātiju un visu, kas to stiprina, ļauj tai dziļāk iesakņoties mūsu vidū. Vai tu esi pret demokrātiju.
Tāpēc ka ja tu aiz nezināšanas vai taktisku apsvērumu dēļ nostājies to spēku pusē, kas apkalpo žuļiku un blēžu intereses, tu piedalies demokrātijas apkarošanā. Tu nostājies, piemēram, šādu cilvēku, praktiski jau gatavo kanibālu, pusē. Tas vien, kas Krievijas cietumā ir noticis ar auditoru Sergeju Magnitski, jau ir pietiekošs vēstures spriedums Putina režīmam. Varu ieteikt paklausīties interviju ar Matnitska māti radio Echo Moskvy, lai gūtu nedaudz dziļāku priekšstatu par to, kādus cilvēkus un noziegumus neatlaidīgi piesedz Kremlis, šķeļot pašu sabiedrību akli kurlajos un nepareizajos un faktiski stājoties konfrontācijā ar Rietumu pasauli.
Tumsonīgā naida kurināšana, meli, liekulība un tendenciozitāte, neiedomājamā valsts izzagšana, ņirgāšanās par likumiem un tiesu, ierēdniecības kļūšana par jaunu viduslaiku gara aristokrātiju ar nesodāmības privilēģijām, izturēšanās pret cilvēku kā pret lopu, spīdzināšana un iešana pār līķiem — vai tas ir tas savdabīgās civilizācijas un īpaša garīguma ceļš, tā īpašā un pirmkārt no Rietumiem atšķirīgā „krievu pasaule”, kurai jāfascinē un jāmobilizē etniskie krievi Latvijā un citās valstīs un kuras dēļ jākļūst par piekto kolonnu un jāsabotē demokrātija pašu mājās?
Tā ir dilemma. Ko īsti grib pateikt cilvēks, uzsverot savu etnisko izcelsmi kā būtiskāko īpatnību? Tas attiecas, protams, ne tikai uz krieviem, bet ļoti, ļoti lielā mērā uz latviešiem.
Vismaz man nav šaubu par to, ka pētnieciskā brīvība ir demokrātijas ļoti svarīga daļa, un ka tā ir iespējama tikai demokrātijas apstākļos un absolūti nepieciešama, lai īstenotu indivīda radošo potenciālu. Es domāju, ka nepārspīlēšu, pasakot, ka zinātne, pētniecība, radošums, kas ir vienīgi iespējams individuālās brīvības apstākļos, ir arī vienīgā iespēja Latvijai un Eiropai kopumā saglabāt konkurētspēju pasaules mērogā. Tāpēc es nevaru neatbalstīt Olgas Procevskas nostāju par pētniecības brīvību no drošības dienestu ietekmes.
Es nezinu, par kādiem pētījumiem, izņemot pētījumu (?) par Latgales autonomiju (ja es pareizi atceros), ir interesējušies drošības dienesti. Redzot, kas stāv aiz „pētījuma par Latgales autonomiju”, man, diemžēl, nepaliek šaubu par to, ka šajā gadījumā mums nav darīšana ne ar neatkarīgiem radošiem indivīdiem, ne ar mērķi stiprināt Latvijas demokrātiju un konkurētspēju. Te mēs drīzāk saskaramies ar vēl vienu mēģinājumu radīt apjukumu prātos, piebarojot halucinatīvo hipotēzi par alternatīvu Latviju. (Šī ir ļoti plaši izplatīta hipotēze, starp citu, — pie tās pieder arī populāri spriedelējumi par Latviju kā par Briseles vai Washingtonas „impērijas” sastāvdaļu.)
Tāpēc būtu dīvaini un ļoti nepareizi, ja Latvijas sabiedrības drošībai domātie dienesti neinteresētos par kārtējo mēģinājumu sakurināt pret etniskiem latviešiem vērstu sentimentu un necenstos to novērst.
Nē, es nedomāju, ka tam ir kāds sakars ar zinātni, pētniecību un pētnieka brīvību. Es nezinu, kā to var neredzēt, taču katram ir tiesības maldīties. Mēs katrs varam maldīties, un katrs var būt „lietderīgs idiots”. Es, varbūt, maldos, rakstot šo tekstu, uzskatot, ka tā ir tikai nejaušība. Bet es tā uzskatu. Varbūt, Olga tāpat domā par Radio Baltkom, piemēram, uzskatot, ka tas ir neatkarīgs demokrātisks medijs, jo viņai nav iespējas noklausīties citus Radio B raidījumus.
Es klausos Radio B podkāstos regulāri un man ir izveidojies labs priekšstats par šī medija prioritātēm un gaumi (šeit). Man, protams, nav ne dokumentu, ne liecību par to, kā šis konkrētais medijs tiek finansēts un kāda tam ir redakcionālā politika. Es varu spriest tikai pēc tā, ko es dzirdu vai nedzirdu. Es dzirdu daudz melīgu, izcili tendenciozu un patiesību kropļojošu „ekspertu” komentāru par to, ka Latvija ir tā pēdējā bedre, kur kaut cik paciest vēl var „laukus un mežus”, bet neatkarīgās valsts ideja ir jānīst ar visām dvēseles fibrām. Es nedzirdu ne vārda patiesības par valsts izzagšanu, neiedomājamo korupciju un noziegumiem pret demokrātiju Krievijā vai par ekonomikas izvarošanu Baltkrievijā. Es dzirdu, ka tieši šie kroplīgie režīmi, Radio Baltkom propagandistuprāt, — mācoties no Maskavas un Minskas gudrības, ciešāk sadarbojoties un brāļojoties ar šiem režīmiem — ir labākais, kas var notikt Latvijas dzīvē.
Tāpēc es izdaru secinājumu, ka Radio Baltkom un pārējie krievu valodā producētie mediji Latvijā, kas nodarbojas ar tās pašas melīgās propagandas izplatīšanu un savu patērētāju smadzeņu skalošanu, nav brīvi un apkalpo tikai vienu propagandas kara pusi — Kremli. Tāpēc ja tu ej uz Radio Baltkom uz interviju, tu šā vai tā apkalpo to vienīgo viedokli, ko apkalpo Radio Baltkom — tu apkalpo Kremli.
Olga Procevska, krievu intelektuāle, kas iestājas par pētniecības brīvību no drošības dienestu ietekmes, labprāt izmanto Radio Baltkom savu viedokļu paušanai. Taču runājot tajā pašā ēterā un, galvenais, ar tiem pašiem cilvēkiem, kas apkalpo propagandistus un provokatorus, ko viņiem atsūta no iekšējās brigādes un no Maskavas, viņa, varbūt, nepamana, ka šī propagandas mašīna izmanto viņu pašu.
Taču intelektuālis nevar neredzēt, ka protestu kampaņa pret drošības dienestu tiesībām iejaukties pētnieciskā darbībā vismazāk ir vērsta pret drošības dienestu patvaļu. Šī kampaņa vismazāk ir domāta demokrātisko vērtību aizstāvībai, kas, varbūt, var likties no pirmā acu uzmetiena. Bet šaubas izgaist, kad skaidri apjēdz, ka patiesībā demokrātiskās vērtības ir jāaizstāv no tiem, kurus apkalpo Radio Baltkom.
Ja saistīt draudus Latvijas demokrātijai, tai skaitā pētnieciskai brīvībai, ar Latvijas drošības dienestiem, tad demokrātiju apdraud tas, ka šie dienesti, acīmredzot, ir pārāk vāji, lai efektīvi minimizētu demokrātijai naidīgo interešu ietekmes sekas Latvijas politikā un sabiedrībā. Latvijas demokrātijai vistiešākā veidā rada briesmas, piemēram, drošības dienestu un policijas finansēšanas samazinājums par 30% krīzes laikā.
Intelektuālis nevar neredzēt arī absolūto „informatīvās demokrātijas” (Olgas termins) neesamību krieviski producētajos medijos Latvijā. Latvijas krievu mediju telpa ir monopolizēta un faktiski jau sen nodalīta no Latvijas un pievienota Kremļa kontrolētajai telpai, kas ir brīva no vārda brīvības. Latvijas krievu telpa faktiski jau ir iestājusies „eirāzijas savienībā”.
Neko tādu intelektuālis nevar atbalstīt. Intelektuālis nevar atbalstīt karu pret demokrātiju, vienīgo stāvokli, kas var nodrošināt brīvību indivīdam, viņa vārdam un rīcībai, tai skaitā pētniecībai. Kremlis ir pasludinājis karu pret demokrātiju. Tas pilnā mērā attiecas uz Latviju, uz iespēju Latvijai attīstīties par modernu demokrātisku sabiedrību. Karā ir jāizvēlas puse.
3 thoughts on “Karā jāizvēlas puse”
Absolūti trāpīga analīze. Lai varētu adekvāti spriest par pasauli, vismaz kaut kādā dziļākā līmenī, kas pārsniedz sadzīviskos novērojumus, vispirms ir nepieciešams analizēt savu uzskatu apzinīgos un neapzinātos pamatus un vērtības, noformulēt savu pozīciju, pamatot to, un tad, uz tās balstoties, izdarīt tālākejošus secinājumus par sabiedrību un pasauli. Tieši tas raksturo intelektuāli.Procevsku jau iepriekš biju pamanījis. Viņa lieto analītisku valodu, taču ja paši pamati ir nepareizi – ar to es saprotu nedemokrātiski, nemoderni, nerietumnieciski šo jēdzienu visplašākajā nozīmē, kas ietver ļoti daudz, taču nebūt ne visu – tad arī analīze ir „šķība” un nederīga. Varbūt pārāk politiski ass salīdzinājums, taču par „zinātniekiem” nevar uzskar arī cilvēkus, kuri, lietojot zinātnisku retoriku un terminoloģiju, mēģina „pierādīt”, piemēram, ka AIDS ir ASV slepenā dienesta izgudrojums, vai ka nesen mūs apmeklējuši citplanētieši, vai ka 11.septembra uzbrukumu Dvīņu torņiem faktiski rīkojuši prezidents Bušs un Izraēlas valdība….. Domu „būves” augšējie stāvi ir varbūt pat loģiski, bet ja pamats ir nejēdzīgs, tad visa domu „ēka” ir nejēdzīga. Pie šiem pseidozinātniekiem es pieskaitu arī Procevsku, kura runā kaut ko tehniski pareizi, bet tas viss notiek nepareiza – jo nedemokrātiskā – kontekstā. Un ja Jūs definējat, ka intelektuālis var būt tikai demokrāts, tad Procevska ir tikai pseidointelektuāle, jo nesaprot, ko pati dara, un ko ar viņu dara. Žēl. Ļoti žēl. Bet turpinot domu par Krievijas karu pret demokrātiju – un par savām bijušajām kolonijām, arī Latviju, to atgūšanu ar citām metodēm, nevis iekarojot ar tankiem, bet iekarojot prātus: Mani visvairāk uztrauc tieši latviešu „ieslīdēšana” – vai, precīzāk: „ieslidināsana” Krievijas antidemokrātiskajā informācijas telpā, kas atstāj iespaidu uz latviešu skatu uz pasauli un pašiem sevi. Par to, ka Latvijas krievi varētu atslēgties no putiniskās Krievijas, man nav nekādu ilūziju. Bet ideāli būtu, ja Latvija būtu krievu demokrātiskās opozīcijas bāze, piemēram, ja Latvijas radio raidītu krieviski (gan Latvijas krieviem, gan Krievijai) par to, par ko Krievijas mediji neziņo. Mazs, sīks latviešu krieviskās „noorientēšanas” piemērs: Tvnet un Delfos latviešu versijā ir norāde uz dažiem rakstiem šo portālu krievu versijās. Un tur ir – protams, nekritiski – viegli rakstiņi par notikumiem Krievijā (kāds aktieris kaut ko pateicis u.t.t.). Tas šķiet normāli. Bet droši vien visi justos pārsteigti, ja šajās rubrikās pēkšņi tiktu ievietoti tikpat nenozīmīgi rakstiņi par to, ko kāda zviedru aktrise teica otrai, vai ka pie Stokholmas saskrējušās 5 automašinās….. Tas viss, protams, veido latviešu pasaules uztveres „ģeogrāfisko karti”.Man šķiet, ka šobrīd būtiskākais ir latviešu apziņas „asināšana”, lai latvieši paši sāk apzināties, kur tiem atrodas uz pasaules kartes….. Tādēļ jāaizrāda katram, kas nemanot ir pārņēmis putinisko domāšanu, lai arī (pagaidām) dara to latviešu valodā. Šis blogs šai ziņā ir ļoti „redzīgs”.
Paldies par komentāru! Jā, šķiet, Procevska apšauba jebkurus ierobežojumus. Tas tomēr, manuprāt, vēl napadara viņu par pseidozinātnieci. Viņa var apšaubīt manas šaubas par viņas spēju atšķirt āžus no avīm, bet es nešaubos par viņas intelektualitāti. Es tomēr saku, ka intelektuālim, lai pašrealizētos, ir nepieciešama brīvība, vismaz iekšējā. Kā prakse rāda, ne visiem intelektuāļiem ir liberāli demokrātiski uzskati. Bet tas nenozīmē, ka viņi nebauda brīvību, ko nodrošina demokrātija. Vai Olga un daži citi pietiekami intelektuāli un sabiedrībā pazīstami cilvēki neciena šo brīvību? Viņi ir brīvi arī necienīt. Diemžēl, šī attieksme nav tikai iekšēji pretrunīga, tā arī riskanta un destruktīva.
Thanks for sharing. I read many of your blog posts, cool, your blog is very good.