Sākumā piedāvāšu paša komentāru Facebookā sakarā ar akadēmiķa Jāņa Stradiņa interviju Ir.lv.
Akadēmiķim ir absolūta taisnība par daudzām lietām, tāda kā feel-good honesty gan par sevi, gan par latviešiem. Latviešiem, protams, jāprot vērtēt sevi kritiski, bet tai pat laikā nopietni. Nevis pienaglot sevi pie sienas aklā ielā, kur beidzas pasaule, bet uztvert sevi nopietni, ja ne kā nāciju un valsti, tad vismaz kā pieaugušus cilvēkus, kam dzīve jānodzīvo un bērni jāizaudzina bērni.
Vēlreiz pateikt latviešiem par to, ka viņi ir tāda zīmīgi un objektīvi otršķirīgāka nācija un valsts pat salīdzinot ar lietuviešiem un igauņiem, ka politiski latvieši “sākušies” kā teroristi, anarchisti un visādi ļevaki? Vai uzsvērt, ka Latvijai nekad nav klājies labāk, kā autoritārā režīma apstākļos? Varbūt tas ir ļoti vērtīgs atzinums.
Es nešaubos, ka tas ir ļoti vērtīgs atzinums un tas jāņem vērā, vērtējot tagadni un prognozējot nākotni. Taču gudrību es saskatītu citā. Ok, Dombrovskim nav vīzijas, tas šķiet ir acīmredzams fakts. Ok, Vienotība ir tīrs austrumeiropeisks transition-society tipa politisks projekts bez ideoloģijas un vīzijas, par ko tādi kā es cilvēki balso, tāpēc ka tas ir mazāks ļaunums uz pārējo blēžu, muļķu, schemotāju un krokodilu fona.
Bet izcils intelektuālis ar kolosālu dzīves pieredzi, milzīgām zināšanām, akadēmiķis, viņš varētu piedāvāt savu vīziju. Konstatējot vēsturisko patiesību un pat viegli rodot tai izskaidrojumu un nepiedāvājot vīziju, tāds līderis drīzāk pasludina spriedumu savai sabiedrībai.
Es nepiekrītu tam, ka problēma ir līdera trūkumā. Lētticīgo tumsoņu baiļu un sāpju remdēšanai vienmēr atradīsies kāds žuļiks. Krievijā, Baltkrievijā tāds atradies, arī Latvijā ir viens otrs ļoti reālistisks pretendents. Cita lieta ir līderu trūkums, politiskās domas virzītāju, vizionāru, intelektuāļu trūkums. Tā tiešām ir smaga lieta, dziļa bedre. Par to ir vērts runāt, jo tā ir drīzāk operatīva problēma.
Lai to atrisinātu, ir jāizprot, kāpēc vieni vairās piedāvāt savu viedokli un spēkus; citi it kā piedāvā, bet nespēj konkurēt balsu skaļuma konkursā; kādi citi, ienākot politikā, lai īstenotu savas idejas, iesīkst kaut kādā necaurskatāmā rutīnā, kretinizējas (es atvainojos par vārdu izvēli) sīkumos, laikam aizmirst par savām idejām un ideāliem un, kas ir drausmīgākais, sāk ļoti izprotoši un solidāri skatīties uz blēdību un meliem politikā (vēlreiz atvainojos par vispārināšanu, kas vienmēr ir netaisnīga).
Tagad par vīziju. Kāda varētu būt nelatviska Latvija? Godīgi, man īsti nav intereses par to domāt, jo pasaule ir pilna ar nelatviskām sabiedrībām. Tā nav vīzija, nelatviskās sabiedrībās var dzīvot jau tagad. Kāda ir latviska Latvija? Tālāk nedaudz par to, kur jāmeklē latviskums un no kā var pieprasīt latvisku Latviju.
Vērtību hierarchijāvalodas lietošanas jautājums neiederas izdzīvošanas līmenī, kā to parāda ekonomiskā emigrācija. Arī visaugstākajā – pašizpausmes – līmenī ne, jo pārliecinātam un neatkarīgi domājošam indivīdam valoda ir no mazākajiem šķēršļiem ceļā uz mērķi. Valoda ir komunikācijas līdzeklis un daļa vides. Līdz ar to valodai ir kolosāls vienojošs spēks. Tā var dot piederības sajūtu – tur tā arī atrodas vērtību hierarchijā. Latvija ir lielā mēra valoda (par to rakstīju pirms kāda laika šeit), valoda saglabāja Latviju un ļāva tai atjaunoties. Valoda ir arī biļete uz latvietību tiem, kas to vēlas. Šajā ziņā latviskā lingvacentrisma tradīcija parāda savu ļoti demokrātisko pusi.
Tas, ka Latvija ir valoda un ka bez valodas nebūs arī Latvijas, ir jāsaprot tiem Latvijas cilvēkiem, kam latviešu valoda nav dzimtā. No otras puses tiem Latvijas cilvēkiem, kam latviešu valoda ir dzimtā, jāpārvar sevī instinktīvā vēlme norobežoties no tiem, kas ģimenēs latviski nerunā. Tā ir galvenā latviešu atbildība, kas nāk līdzi ar zināmu privilēģiju runāt savā valstī ar jebkuru citu valsts iedzīvotāju savā dzimtajā valodā. Viņi nav svēš- vai cittautieši, viņi ir tādi paši latvieši, tikai ar kādu citu dzimto valodu, kas nebūt netraucē kopējai dzīvei vienā sabiedrībā, kopējam darbam, kopējiem mērķiem.
Latviskums kā Latvijas nācijas pamats un latviešu valoda kā Latvijas nācijas valoda ir vienlaikus privilēģija un atbildība. Man šķiet, privilēģija un atbildība atrodas lieliskā līdzsvarā. Jo vairāk latvietis iegulda latviskas vides nostiprināšanās Latvijā, jo latviskāka kļūst Latvija, jo vairāk krieviski runājošo būs ar mieru atzīt latviešu valodas privilēģiju Latvijā.
Mūsu situācija no ideāla atšķiras (un atšķirsies) ar to, ka vienmēr ir un būs pietiekami liels skaits latviešu, kas pieprasa privilēģijas tūlīt pat uz vietas bez ierunām, uzliekot kādām privātpersonām par pienākumu tūlīt pat sākt lietot latviešu valodu un atteikties no krievu valodas faktiskajām privilēģijām. Šo nostāju var interpretēt arī kā latviskas Latvijas pieprasīšanu no latviski nerunājošajiem vai latviskuma ieviešanas „deleģēšanu” viņiem: te ir Latvija un aši te izveidojiet ap mani latvisku vidi. Bet krievi izrādās „nelojāli”, pretlatviski, balso par Saskaņu,grib krievu valodu, kritizē latviešus par 16. martu. Tā latviskuma „deleģēšana” iet roku rokā ar krievu demonizēšanu. Skaidrs, ka nekādu labu rezultātu tas dot nevar. Šis latviskuma ieviešanas modelis, ieskaitot krievu demonizēšanu, ir ļoti nenopietna attieksme pret savu valsti.
Un no otras puses vienmēr būs pietiekami daudz krievu, kas pretosies savas valodas privilēģijas apšaubīšanai un tam, ka šīs privilēģijas neizbēgami zudīs. Krievi demonizēšanas vingrinājumā nekur neatpaliek. Re, dažas sabiedriskās domas klišejas: apšaubot krievu valodas privilēģijas Latvijā, latvieši krievu valodu skolās un dajebkur patiesībā aizliedz, viņi nīst visu krievisko, balso par „nacionālistiem” un kritizē krievus par 9. maiju.
Abas šīs demonizēšanas ir šovinisms. Abās ir daudz nepacietības, neiecietības, naida, privilēģiju (haļavas) meklēšanas un bezatbildības. Abas sabotē latviskumu, abas traucē cilvēkiem pieņemt latvisko identitāti, abas grauj to Latviju, kas var būt neatkarīga un ilgtspējīga.
Nedaudz plašāk par to šeit.