Sociāldemokrāts: Nekad Krievijā nerunā par to, ka “monstroza līdera” piedāvājumu rada pieprasījums pēc “monstrozuma”. Kā mēdz teikt, “на меньшее народ не согласится”.
Par to Krievijā runā ļoti, ļoti daudz. Par pieprasījumu pēc „monstrozuma” – es domāju mēs te nedaudz jaucam. Krievijā pieprasījumu aktīvi „menedžē” – caur to pašu zombēšanas kasti. Un caur politiskās konkurences apslapēšanu. Ja nav izvēles, visas balsis tiek režīmam. Kā krīzes un korupcijas apstākļos, miliču visatļautības un pilnīgi sagrozīto attiecību starp varu un sabiedrību apstākļos Putina reitings var saglabāties ap 70? Tikai falsificējot – bet ne aptaujas rezultātus vai reitinga aprēķināšanas metodi – falsificējot realitātes bildi. Ir tikai Putins/komanda, neviens cits neder, visi pārējie ir muļķi un margināļi. Un še ku – „pieprasījums” gatavs. Par to runā daudz. Protams, ne televīzijā.
Tas ir politiskās konkurences jautājums, par kuru daudz runāju arī es, jo šī ir īpaši svarīga mācība mums Latvijā – nepazaudēt šo vērtību, attīstīt konkurenci, uzlabot tās kvalitāti, nevis debili sēdēt un priecāties par kkādām bankrotējušo demagogu apvienībām.
Sociāldemokrāts: Bez “emocionālās augstsprieguma elektrības” …nespētu pārvaldīt un apsaimniekot tik lielu teritoriju – ir nepieciešama ekstremāla, sakāpināta motivācija, lai … spētu uzturēt nācijas vienotību un tiesisko apziņu.
Hm hm, valsts ir tauta, Krievija nav izņēmums. Tautas Krievijā ir nedaudz vairāk kā Japānā vai Vācijā (mazāk kā Pakistānā un pat Bangladešā). Tā „milzīgā” teritorija kā tāda Krievijā pārvaldīta netiek, tā ir ilūzija. Tāpēc arī valsts ir tur, kur ir cilvēki. Nekas īpaši milzīgs tas, protams, nav.
Ja Krievijā būtu kaut cik nozīmīgas centrbēdzes tendences – ja tiešām, lai uzturētu vienotību, būtu vajadzīga kkāda ekstremāla motivācija, tā jau sen būtu apsīkusi, – un valsts jau sen būtu dezintegrējusies. Tatārija un Čečenija ir protams zināmi izņēmumi. Bet arī tur nebija vajadzīga “emocionālā augstsprieguma elektrība”. Salaba ar Tatarijas eliti, jautājumi tika atrisināti. Čečeniju daļēji izkāva, daļēji izvaroja. „Emocionālā elektrība” tā noteikti nebija.
Krievu vienotība ir resurss, bezmaz vai dabas dotais resurss. Varai neko nevajag darīt, lai radītu gāzi un – savas tautas vienotību. Putina filozofija ir ļaut „zēniem” baroties no „apgādībā” esošajiem subjektiem. Tā rodas korupcija un visatļautība. Bet ne tikai. Tā sapūst arī tā „varas vertikāle”, sapūst valsts pārvalde, Krievija arvien vairāk feodalizējas. Izniekots tiek arī tautas vienotības resurss.
Nezinu, cik daudz palīdz tie uzvarisma voodoo svētki ap 9. maiju. Man liekas, ka ne īpaši vairs, jo disonanse starp režīma frazeoloģiju un reālo dzīvi kļūst arvien acīmredzamāka. Tā ka Putina Krievijā tautas vienotība tiek sagrauta. Bet tas ir ceļš uz pilsonisku konfliktu.
Sociāldemokrāts: Latvijas valstī …pietrūkst motivācijas nākošo paaudžu vārdā nezagt sava personiskā šodienas labuma vairošanai.
Domāju, ar to ir vienkāršāk, nekā var šķist. Dažiem atklāsme par to, ka zagt ir kontrproduktīvi ilgākā termiņā, nāk pati. Dažiem ar to jāpalīdz. Jo plašāka ir auditorija šai palīdzībai, jo ātrāk sabiedrība to uztver, ka dabisku kārtību. Ja to daru es, mani dzird daži, kuriem, patiesībā mana „palīdzība” nemaz nav vajadzīga, jo viņi to apzinās tikpat labi, kā es. Bet ar to mēs vismaz cits citu iedrošinām – esam vairāki! Bet kad šo pašu domu sāks proponēt viedokļu līderi un politiķi, kas vienlaikus nediskreditēs sevi, politiku un valsti, tad rezultāts būs daudz cerīgāks.
Tas, protams, nav viss. Tāpat kā Krievija. Laime nesāksies līdz ar Putina aiziešanu. Būs jauna krīze, būs jaunas cīņas, būs ļoti daudz mazdūšīgo, tāpat kā 90. gados, kas drīz vilsies, sāks raudāt un piesaukt jaunu Pu.
Arī Latvijā laime neiestāsies tajā mirklī, kad elite sāks nopietni runā par savu morāli, par ētiku politikā un biznesā. Būs daudz neticīgo. Daži, tādi kā es, neticēs elitei. Daži neticēs, kā tagad netic, valstij.
Bet viss sākas ar vārdu. Tad ātrāk vai vēlāk nāks apskaidrība par „vienu likumu visiem”. Tam sekos arī uzticība. Uzticība nāks pēdējā. Tai varbūt sekos panākumi politikā un ekonomikā. Jautājums ir cik gadu mums vajadzēs uz šito te attīstību. Atliek cerēt kā mums būs tie gadi. Ka mazdūšīgums negūs virsroku.
Pagaidām es redzu, kaut vai sākotnējos komentos pēc ieraksta “Vairs nebalsojiet par Putinu” Dienā.lv, ka mazdūšīgums un kanibalistiskās ilūzijas patērē ļoti daudz emocionālās enerģijas Latvijas sabiedrībā.