Latvijā ir daudz cilvēku, ne tikai starp vietējiem krieviem, kas pauž izpratni un jūt līdzi Putina autoritārajam režīmam. Viņi saka apmēram tādas lietas, kā šajā citātā zemāk. To ir rakstījis kāds lasītājs pēc ieraksta blogā Dienā.lv.
„Demokrātijai jāizpaliek”, „jāsaglabā valstiskā vienotība”, „polemizēt bezjēdzīgi”. Iedomāties tādu reakciju Rietumos ir neiespējami. Tā ir dziļi austrumnieciskā mentalitāte. Patiesībā tas, ko viņi saka, nozīmē, ka viņi netic Krievijas/krievu spējām pārvaldīt savu valsti un sabiedrību. Viņi saka: ir vajadzīgs kāds uzurpators, kāds bende, kāds Staļins, lai pārvaldītu šos mērkaķus. Un tā šie cilvēki domā ne tikai par Krieviju. Tāpat viņi novērtē arī Latvijas iedzīvotāju iespējas.
Lasītājs: Pāreja no visas tautas mantas uz privāto var notikt tikai ar zagšanu, neviens tev neteiks: mēs tev iedosim. Taisni otrādi. Tāpēc polemizēt, kāpēc notiek tā, ne citādi, ir bezjēdzīgi. Krievijai tādā momentā jāsaglabā valstiskā vienotība. Demokrātijai jāizpaliek, citādi valsti saraus gabalos. Kā interesēs ir saglabāt Krievijas vienotību? Nākotnes. Krievijas tautai būs neatkarība no totalitāras ekonomikas tikai saglabājot resursus vienā veselumā. Tādas teritorijas dēļ nākas upurēt
demokrātiju. Kas alkst pēc Krievijas resursiem, visiem zināms. Bet Krievija grib un var šos resursus kādreiz apgūt pati. Kas te ir nesaprotams?
Runājot par propagandas klišejiem…
Lasītājs saka:
– Tautas mantas nozaga,
– Galvenais ir valstiskā vienotība,
– Tāpēc demokrātija jāupurē.
Mani jautājumi:
1. Kurš uzņemas atbildību “upurēt” demokrātiju? Vai nav tas pats, kurš nozaga? Vai te nebūtu loģiskāk runāt par varas uzurpēšanu, lai neapdraudētu nozagto?
2. Kurš pilnvaro “upurētāju”? Kāds ir pilnvarošanas mechānisms? Vai tā gadījumā nav tā pati demokrātija? Varbūt tieši tāpēc putinītiem jāfalsificē vēlēšanu rezultāti, jeb tautas pilnvarojumu, un patiesībā nekāda pilnvarojuma “upurēt” demokrātiju nemaz nav?
3. Kam “valstiskā vienotība” ir prioritāte?
Parastam cilvēkam kā Krievijā, tā Latvijā joprojām ir jāizdzīvo. Šajā sakarā galvenais viņam nav valsts, kas viņu neatbalsta, bet viņa paša varēšana. Tas, vai Putinam ir kontrole pār visiem reģioniem, interesē tikai Putinu, jo viņš saņem renti.
Parasts cilvēks dabas resursu renti nesaņem, jo viņam, Krievijas tautai, nav nekādas suverēnās kontroles pār Krievijas dabas resursiem. Šajā ziņā Krievija jau labu laiku kā zaudējusi suverenitāti un tikusi “okupēta”.
“Valstiskā vienotība” pati par sevi nevar būt vērtība. Tā var par tādu kļūst zināmos apstākļos, kad visi pārējie jautājumi ir atrisināti vai drīzāk kara laikā. Ārējie draudi Krievijai ir visai vāji šobrīd – tā ir Irāna un Ķīna (šai virzienā Putins jau pamazām sāk pārdot valsti).
Reālie draudi ir iekšējie – varas neleģitimitāte, korupcija, valsts pārvaldes dezorganizācija un dezintegrācija, valsts varas kontroles mechānismu iznīdēšana. Šie draudi ir draudi arī valstiskajai vienotībai.
Bet tautas vienotība ir krievu iekšējais resurss, kas kā spēcīga imūnā sistēma neļauj Putina destrukcijai vājināt “valstisko vienotību”. Krievijai, protams, būs jāiet prom no Kaukāza, varbūt no dažiem citiem reģioniem, bet tas arī neapdraud krievu indivīda intereses. Arī sadalīšanās pa sīkiem gabaliem neapdraud, bet pats galvenais, tas nav krievu indivīda interesēs, lai Krievija sadalītos daudzās sīkākās krievijās.
Propagandas klišeju atražošana ir tik tiešām bezjēdzīga.
Ļoti bieži šajos prātojumos par aksiomu tiek paņemta viena visai neloģiska tēze, ka Krievija un Kremlis ir viens un tas pats, ka Krievijas un Kremļa, cara/valdnieka intereses ir pilnībā vienādas. Nav. Un šķiet, ka Putina laikā īpaši ne.