Kāpēc Latvija nesagaidīs savu izrāvienu, lai pietuvinātos vecajai Eiropai, un nekļūs par Ziemeļvalsti? Kāpēc Latvija nesagaidīs tos savus aizbraukušo divsimt vai trīssimt tūkstoš latviešu atgriežamies? Un kāpēc Latvija nesagaidīs kvalitāti politikā un valsts pārvaldē?
Tie ir savstarpēji saistīti jautājumi. Izrāviens ir iespējams vienīgi pateicoties produktivitātes paaugstināšanai. Tā ir iespējama tikai modernāko technoloģiju un citādu inovāciju ieviešanai. Tam ir nepieciešamas lielas investīcijas. Un tās var nākt tikai no augsti attīstītām ekonomikām (nevis atmazgājamā bandītu nauda no Krievijas – nē, tas nav pats galvenais šajā tekstā).
Ārvalstu investīcijas nenāk, tāpēc ka Latvijā nav kur investēt, nav kam strādāt, ir slikta izglītība, ir archaiskā attieksme pret darbu un darba attiecībām, bet pat galvenais, ir sliktā pārvalde (governance). Tieši šo pašu iemeslu pēc Latvijā nekad neatgriezīsies arī aizbraukušie – jo tad viņi investētu savu spēku, enerģiju, pieredzi, zināšanas, savu potenciālu, savu dzīvi – Latvijā. Dzīve nav nekāds joks. Un neviens nevienam ne par ko nav parādā, lai investētu dzīvi. Neatgriezīsies šo iemeslu un zemo algu dēļ. Varbūt zemās algas formāli var uzskatīt par Latvijas būtisku konkurētspējas faktoru. Bet faktors nenostrādā, jo Latvija šī faktora dēļ zaudē daudz vairāk, nekā iegūst.
Sliktā izglītība ir sekas tam, ka, kaut kādu apsvērumu vadīti, cilvēki uzskata, ka dzīvē ir kas daudz svarīgāks par zināšanām un kvalifikāciju, un ka laiks ir jāinvestē kā citā (nezinu, kas tas būtu, nespekulēšu). Jo kaut kā jau cilvēku pavada laiku – strādājot, piemēram, par apsargu, vai skraidot pa pilsētu, meklējot vienu vai otru pakalpojumu (bērnudārzu, piemēram). Dzīve ir tikai viena, otras nebūs – dzīve ir tas, kam mēs izmantojam savu laiku. Motivācija darīt kaut ko citu, nevis apgūt ko svarīgu, kas būtu nepieciešams inovatīvā ekonomikā. Latvijā. Nebūs. Attieksme pret darbu un darba attiecībām ir pasaules redzējuma atvasinājums.
Nu un sliktā pārvalde ir sliktā dzīves kvalitāte. Tas, ko meklē aizbraukušie un ko pilnīgi noteikti meklē/s tie, kas vēl nav aizbraucis. Atkarīgi no tā, cik katrs šo problēmu apzinās.
Bet paradokss ir, ka mēs kaut kā kolektīvi esam pārliecināti, ka latvietim dzīves kvalitāti nevajag. Melojam sev, jā. Apzināti? Nē. Par dzīves kvalitāti esam iemācījušies runāt, bet paši sev to negribam. Vai tāpēc, ka neesam pelnījuši? Tā domājam? Ne mēs to ceļam, veidojam, ne mēs to pieprasām. Pieprasīt ir ok – mēs tam maksājam nodokļus. Kam aiziet šī nauda? Kāpēc ne dzīves kvalitātei? Nē, mēs uzskatām, ka pārmaksājam nodokļos. Maksājam valstij, kaut kādai valstij (lielā kuģa kapteinim, ka šodien izteicās Kučinskis), kura – un mēs tam piekrītam – zin daudz labāk par mums, kur to naudu likt.
Nē, šī nemaz nav retoriska figūra – par dzīves kvalitātes negribēšanu. Jo ir lietas, kuras mēs kolektīvi uzskatām par daudz svarīgākām. Tas ir pretstatījums. Cīņa? Nepadošanās? Cīņa ir kompleksāks jēdziens un paredz kaut kādu vīziju vai ideālu. Nepadošanās, šķiet, paredz varmāku. Bet pretstatījums, gatavība pretstatījumam, gatavība nostāties pret neprasa īpašu smadzeņu piepūli, neprasa ideālu vai plānu.
Izskatās, ka gatavība nostāties pret ir daudz reālāka par dzīves apstākļiem, un svarīgāka par to, ko mēs domājam par valsts pārvaldi un kvalitāti, un ko mēs gribam no valsts pārvaldes.
Skanstes – kapu – tramvajs ir absolūti spilgts pēdējā laika piemērs. Esmu drošs, tādu ir daudz. Bet šis bija kristāli dzidrs pretstatījuma gadījums, tā pretstatījuma, kas ir svarīgāks par izaugsmi un kvalitāti. Ne tāpēc, ka jaunā tramvaja līnija būtu izaugsmes simbols, rādītājs vai garants, nē. Divu apsvērumu dēļ. Pirmais ir, no kādiem pelniem tika uzburts pretstatījuma mērķis. Otrais, kādu emociju un mobilizācijas vilni tas radīja latviešu intelektuāļu aprindās. Pilnīgi viss bija nevietā, laboratoriski tīrs iracionālums. Bet iespējams tas kļuva tikai viena – etniskā – apstākļa dēļ. Etniskais, Blut und Boden faktors ir vienīgais, kas var izraisīt emocionālo vilni, mobilizēt un vispār satraukt aktīvāko, formulēt un izteikties spējīgāko latviešu sabiedrības daļu. Intelektuāļi Latvijā reaģē tikai uz provokācijām, kas skar viņu Blut und Boden instinktus.
Varbūt ne tikai, bet prioritātes tas parāda ļoti spilgti. Mēs negribam uzlabojumus, negribam kvalitāti, jo tad kvalitāte būs visiem, arī šiem te. Vai: nav laika gribēt uzlabojumus, kamēr ir jānostājas pret un vēl šis tas ir jāpanosargā. Vai: es pats esmu tik šausmīgi nekvalitatīvs cilvēks, ka man nav citas iespējas, kā tikai nostāties pret un klaigāt par dzīves netaisnību, izvēloties klaigāšanas un pretstatījuma mērķus “kā ir pieņemts” (peer pressure) – un es neļaušu pārējiem nekvalitatīviem baudīt labāku kvalitāti, jo viņi to arī nav pelnījuši.
Ir steidzami jātiek galā ar šo archaisko un galīgi destruktīvo pretstatījuma domāšanu. Ir jāizvēlas kvalitāte, jārada kvalitāte, jāveicina kvalitāte. Un tā ir jāpieprasa no politikas, valsts pārvaldes. Tai jābūt uzmanības centrā vēlēšanās.
Tāpēc Latvija nesagaidīs savu izrāvienu. Jo izrāviens ir iespējams tikai tad, ja tas ir kvalitātes, labākas dzīves motivēts. Ne kvalitāte, ne izrāviens, ne arī ekonomika un nauda nav etniski, tur nav vietas etniskiem apsvērumiem, etniskajai emocijai.
Es pats daudz esmu raktījis un aizstāvējis latvietības vērtību, kā Latvijas, latviešu iekļaujošās nācijas ārpusetnisko pamatu. Kad premjers uzskaita etnisko latvietību vienā teikumā par Latvijas valsts priorotātēm kopā ar ekonomisko izrāvienu, tas nozīmē, ka tas dokuments, ko viņš citē un kas saucas par kaut kādu ilgtermiņa attīstības stratēģiju, nav pat tā papīra vērts, uz kura tas ir sadrukāts.
Kaut ko vienu – krustiņu noņemiet vai apakšbikses uzvelciet. Ja prioritāte ir etniskā latvietība, tad izrāviena vietā labākajā gadījumā būs kaislības Skanstes tramvaja gaumē. Izrāviena vietā būs tie paši 1000 bērnu, kas ikgadu nonāk valsts aprūpē, jo viņu vecāki tos bērnus sit un mērdē, izgāž tos bērnus kopā ar pašu dzīvi izgāztuvē, jo droši zina, ka etniskās latvietības kontekstā dzīves kvalitātes uzlabojums ir tikai tikšas pļāpas, ka etniskās latvietības kontekstā ir lietas, kas ir daudz svarīgākas par dzīves kvalitātes uzlabojumu. Jo droši zina, ka etniskās latvietības kontekstā viņu un viņu bērnu dzīvība nav ne graša vērta.
Kaut ko vienu – etnisko vai izrāvienu.