Pirmais, kas ienāk prātā, tagad dzirdot par ķibelēm Krājbankā, airBaltic (kurš nākamais?), ir higiēna. Kurš te tā ož, kuram kabatā ir Krievijas nauda?
Higiēna ir arī tas, kādu kapitālu tu laid savas valsts finanšu apritē un kādu ne. Tam tev ir analītiķi, izlūkošanas dienesti, savi un sabiedroto, tam tev ir paša acis un smadzenes.
Un ja tu negribi finanšu sifilisu, par kā sekām jānorēķinās tiem vēl palikušajiem apzinīgākajiem no taviem pilsoņiem, kam vēl nav apnicis tev maksāt nodokļus, – tādā gadījumā tu vienkārši ņem un nelaid savā valsti iekšā to kapitālu un tos biznesmeņus, kas sevī pārnes to finanšu sifilisu.
Kaut arī šī nauda var būt arī tāda, kas glābjas no Putina režīma. Ir grūti pateikt, cik tādas naudas ir USD 64 miljardos, kas pametuši Krieviju šī gada 10 mēnešos. Domāju, ka arī šī nauda nebūtu ļoti vēlama Latvijā. Taču visvairāk uztrauc tās „investīcijas”, kuru īpašnieku īpašnieki atrodas Krievijas varas ešelonos.
Negribu iedziļināties Krievijas miljardiera Antonova lietās un nelietās Lietuvā un Latvijā, jo par to var daudz pilnīgāk pastāstīt kompetentāki avoti. Došu tikai vienu artistisku atsauci uz to, kā ievēro higiēnu Zviedrijā un UK. Vienā šī gada jūlijā Antonovam neļāva glābt Saab, otrā 2009. gadā neļāva Antonova Snoras bankai (yep) ienākt savā tirgū. Sīkāk ko, kā un kāpēc šeit.
Un tie bija tirgus aizsardzības pasākumi ne pret kārtējo konkurentu – ar to Zviedrijas un UK tirgi tiktu galā. Tie bija pasākumi pret viņa naudu un tās izcelsmi, viņa paražām, viņa komunikācijas praksi, viņa biznesa izpratni. Jo brīvā tirgus konkurencei, cieņai pret tirgu, patērētāju un sāncenšiem, vienvārdsakot biznesam Krievijas vienas dienas miljardieri nav mācīti.
Kam viņi ir mācīti varēja jau tā labu laiku nojaust, bet tagad jānojauš nemaz nav. Jāpainteresējas par Berezovsky vs Abramovich lietas izskatīšanas gaitu Londonas tiesā.
Kādam ģēnijam jābūt, kāda zelta ādere jāatrod, lai „uzvārītu” miljardus 10 līdz 12 gadu laikā? Nopelnīt nevar. Var saņemt. Uzglabāšanai, kā kasieris. Vai atmazgāšanai, kā naudas atmazgātājs. Viņa majestātes uzticamais valsts naudas atmazgātājs.
Šīs naudas īstie īpašnieki uzurpējuši varu Krievijā, demontējuši savas valsts demokrātijas un sabiedrības kontroles institūtus un grasās palikt pie varas neierobežoti ilgi. Šiem ļaudīm nav ne mazākās intereses par savas valsts ekonomikas attīstību, ko vēl runāt par viņu interesēm attīstīt ārvalstu ekonomikās, piemēram, Latvijā vai Lietuvā, kur viņu nauda nonāk ar to „miljardieru” starpniecību. Šī ir akla, manipulējama, neuzticama nauda. Snoras/Krājbankas un airBaltic gadījumi, šķiet, ir tieši naudas neuzticamības ilustrācija.
Lietuvas problēmas ar Snoras jau ir pazeminājušas Lietuvas valsts vērtspapīru vērtību starptautiskajā tirgū. Latvijas problēmas var līdzīgi ietekmēt mūsu iespēju pārfinansēt EU/IMF aizdevumu. Te atkal cieš Latvijas nodokļu maksātājs, jo, lai samaksātu nepārfinansētās miljarda lielās saistības pēc gada, būs pamatīgi jāgriež valsts budžets un jāceļ nodokļi. Būs jāatvadās no tūkstošiem jaunu emigrantu un no kārtējiem procentiem ekonomikas, kas bankrotēs vai aizies ēnā.
Es domāju, ka šī nauda, to īpašnieki un šo īpašnieku īpašnieki ir arī tas, kas atvaira no Latvijas tīro naudu, ilgo, ar politiskiem īpašniekiem un bandītiem neapgrūtināto naudu, to naudu, kas Latvijā celtu ražotnes un attīstītu pakalpojumus. Šī nauda – netīra, akla un neuzticama, ar politiskiem īpašniekiem un bandītiem apgrūtināta – liek investoriem no uzticamām rietumvalstīm skatīties uz Latviju ar aizdomām, kā uz Krievijas satelītvalsti, Krievijas taustekli EU un vienu no Krievijas totālās valsts nozagšanas sistēmas naudas atmazgāšanas atzariem.
No tādas naudas savs tirgus ir jāaizsargā, kā to dara Latvijas finierī. Diemžēl, vairāk galvā nāk pretējie piemēri. Vienalga kā šī nauda ienāk mūsu tirgū – pa taisno no Krievijas kā Krievijas investoru un dzīvokļu uzpircēju līdzekļi, caur Lietuvu, Igauniju, offshore reģistrētiem mazgātavām vai kā citādi.
Šī nauda ļoti viegli kļūst par politisko ieroci, finansējot caur it kā vietējiem uzpirktiem „ziedotājiem” politiskās partijas, medijus, lielu un mazu līderīšu / ietekmes aģentu kampaņas, kūdīt histēriju un radīt politisko ažiotāžu.
Tā vispār nav nekāda nauda, tas ir ietekmes un deģenerēšanas līdzeklis. Ar šo naudu kāds samaitā un pērk Latvijas politiķus. Citādi ir neiespējami izskaidrot, kāpēc cilvēki, kas ir ievēlēti un iecelti aizsargāt Latvijas nacionālās intereses, neaizsargā Latvijas nacionālās intereses no šī finanšu mēra, ko sauc par Krievijas „miljardieru” investīcijām Latvijas ekonomikā.
To, diemžēl, apstiprina notikumi sakarā ar koalīcijas veidošanu un dažas sīkas detaļas, kas parādījušās medijos vēlāk sakarā ar dažu Saskaņas un Zatlera partijas politiķu saistību ar interešu īpašniekiem Krievijā.
Šajās dienās Dānijā pieņemas spēkā skandāls ap jaunās kreiso valdības rūpniecības un uzņēmējdarbības ministru Ole Sohnu. Kā apgalvo viņa kritiķi, pirms 20 gadiem, būdams toreizējās komunistu partijas DKP vadītājs, Ole Sohn nebija pietiekami apņēmīgs un konsekvents, izbeidzot partijas finansēšanu no Maskavas. Tas, ka finansējums bijis, ir sen atzīts vēsturisks fakts. Viņš pats apgalvo, ka sāka rīkoties, lai apturētu nelikumīgo finanšu plūsmu, jau no pirmās dienas partijas vadītāja amatā. Tagad Sohnam draud izmešana no politikas par neuzticību.
Interesanti, cik ministru paliktu Latvijas valdībā, ja no tās izmestu tagadējos un kādreizējos Maskavas finansējuma saņēmējus savām partijām un kampaņām? Ko valdība – cik Latvijā paliktu partiju, ja partijas sāktu pašlikvidēties, kā to Dānijā izdarīja DKP, zaudējot jebkādu sabiedrības uzticību, atklājoties mafioziem sakariem ar Maskavu?
Vēl par šo pašu tēmu vietnē Mosties.org fragments no intervijas ar Igaunijas Martu Laaru Latvijas avīzei vēl 2009. gadā. Paldies komentētājam lama Ir.lv!
1 thought on “Finanšu higiēna. Krievijas investīcijas nav vēlamas Latvijā”
Can you be more specific about the content of your article? After reading it, I still have some doubts. Hope you can help me.