Lasitājs: „Manuprāt, “goblini” Latvijas politikā ir negodīgi līderi, kuri piesaista jebkādu vēlētāju balsis, solot visiem visu (..) – nekādu šķiru, nekādu ideoloģiju – lai dzīvo pilnīgs individuālisms, absolūta brīvība.”
Individuālisms? Ja Latvijā individuālisms būtu kaut cik izplatīts, Latvija jau sen būtu laba liberālā partija. Vismaz. Individuālisms raksturīgs brīviem intelektuāļiem, cilvēkiem, kas ciena brīvību, ir brīvi arī no cinisma un neiecietības. Individuālisms – liberālisms, brīvība – ir Maslowa piramīdas augšgalā.
Mēs Latvijā spirināmies kaut kur vidējā daļā – konservatīvismā. Tas ir pilnīgi normāli. Galvenais neiestrēgt tur pārāk ilgi. Pa 20 gadiem esam progresējuši no sociāldarwinisma etno-ultra-konservatīvajā sabiedrībā līdz idejai par sociāli atbildīgo valsti.
Varbūt, drīz nāks sociāldemokrātijas epocha Latvijas politikā.
Otrs lasītājs: „Bet no kurienes lai rastos šī sociāldemokrātijas epocha? Esošie SD sevi ir smagi sadiskreditējuši ne tikai ar abiem Bojāriem. Tas prasās pēc pilnīgi jaunas SD, bet tam neredz nekādus asnus. Varbūt tomēr atbalstīt (kritiski atbalstīt) jau esošu politisko spēku, ko tiešām var nosaukt par spēku, nevis celt gaisa pilis?”
Sociāldemokrātija ir sociālās ‘taisnības’ ideoloģija. Es to ņemu pēdiņās, jo es pats taisnību uztveru citādi. Latvijas situācijā sociāldemokrātiskās partijas neesamība politiskajā pārstāvniecībā (elitē, saeimā) ir nonsenss un atspoguļo tikai to, cik nepieklājīgi zemu bija Latvijas sabiedrība Maslowa hierarchijā. Arī sociāldemokrātijas idejas nav tik vienkāršas, lai tās izprastu bez sagatavotības. Jau minēju: kaut vai neiecietība – neiecietīga sabiedrība nav gatava sociāldemokrātijai.
Tā ka ar izpratni, zināšanām, labu paraugu.
Visa sabiedrība nekad nepārslēdzas uzreiz, darbojas multiplikācijas efekts – kāds līderis parāda kā vajag, apustuļi pārņem, rāda savam lokam, tie tālāk, tālāk, un tā katrs darbojas kā multiplikators. Labāk, ja ir daži līderi. Un te es nerunāju par kādu Vadoni, pasarg dies. Es runāju par viedokļu līderi (opinion leader), tādu, kurā klausās un kura viedokli ciena pietiekami daudz cilvēku.
Latvijas sabiedrība ir ļoti tuvu gatavībai, gandrīz (nu tā, vairāk vai mazāk) gatava sociāldemokrātijai. Traucē, protams, politiskā piedāvājuma trūkums. Lasītājs saka, varbūt tomēr atbalstīt jau esošu spēku. Es saku, protams, jā. Atbalstīt esoša spēka piedāvājumu. Bet mūsu situācijā varbūt ir spēks, bet nav īsti piedāvājums.
Vēl traucē neuzticība politiskajai elitei kā “sugai”, bet tagad uzsākoties nopietnai politiskajai konkurencei, notiks zināmas pārmaiņas elitē, un tam sekos uzlabojums iedzīvotāju attieksmē pret eliti. Tas nāks par labu ne tikai esošajiem t.s. “labējiem”, bet arī potenciālajai SDP.
Bet ļoti, ļoti traucē izplatītā neiecietība. Tā, protams, atspoguļo gan to pašu neuzticēšanos, gan vilšanos, gan saskarsmes kanālu un institūtu mazspēja. Cilvēkiem nav iespēju kanalizēt savu neapmierinātību un savas cerības, nav iespēju realizēt savu enerģijas lādiņu arodbiedrībā, biedrībā vai partijā. Tās ir saistītas lietas, cilvēks netic, ka iekš biedrības viņa balss tiks sadzirdēta labāk, nekā ārpus biedrības.
Es domāju, jāsāk ar klausīšanos. Jāpanāk, lai „tie tur”, vienalga kā viņi saucas, Vienotība vai Šķelšanās Terārijs, sāktu klausīties. Tiklīdz to sajutīs sabiedrība, sāks veidoties arī kanāli, sāks organizēties pilsoniskā sabiedrība, sāks nostiprināties demokrātijas institūti. Snowball effect, jāsāk ar mazumu. Bet šis mazums ir jāizvēlas gudri. Galu galā “tie tur” mums ir parādā. Kāpēc? Nu tāpēc, ka politiķis vienmēr ir parādā savam pilsonim. Tā ir politikas ābece.
Tam sekos dzīvotspējīgas SDP parādīšanās arēnā. Tieši SDP pēc loģikas jākļūst par Latvijas lielāko un spēcīgāko partiju. Tai sekos arī citas ideoloģijas.
Tad kādreiz vēlāk arī „mana” partija – liberāļi.