Jautājums ir, kas no tā, ko opozīcija piedāvā, var reāli palīdzēt tikt galā ar krīzi. Ja padomāt, vai vispār Latvijai ir iespēja iziet no krīzes pirms recesija ir beigusies pārējā pasaulē? Pirms ASV, Lielbritānijas, kur tā iet pilnā sparā, Vācijas un Ziemeļvalstīm, kur tā tikai sākas, pirms Krievijas, kur krīze plosās apakšējos stāvos, bet augšējos tikko sākuši pierast pie vārda. Tie visi ir mūsu galvenie ārējās tirdzniecības tirgi, izņemot ASV.
Tātad, vienalga ko dara valdība ar ekonomikas sildīšanu, atrod LVL 1.2 miljardus tiešajai un steidzamajai uzņēmumu kreditēšanai (kā raksta manis jau minētais Jānis Ošlejs), devalvē vai nedevalvē, euroizējas vai ne, – nekas no tā tiešā veidā neveicinās eksportu uz tirgiem, kas atrodas komā vai tuvu tam. Viņi, tāpat kā mēs, paši gribēs palielināt eksportu un griezt nost importu.
Ja tā, par ko tad lauza šķēpus opozīcija?
Jau nedaudz rakstīju, atkārtošos: opozīcijai, ja tā no esošās koalīcijas pārņems varas grožus, būs jārisina tie paši uzdevumi, jāiztur tas pats sabiedrības spiediens. Viss tas pats. Arī neuzticība zibenīgi būs tā pati.
Atšķirība būs tikai tajā, ka vajadzēs iziet cauri kārtējā politiskā bazāra procedūrai, tai neveiklajai jezgai, ap jaunās valdības veidošanu. Prezidents konsultējas, partijas konsultējas, visi konsultējas dienu un nakti, nedēļām ilgi. Prezidents izvēlas – or does he? – kandidātu. Tālāk notiek nemainīgā partiju čukstēšanās. Intrigas, vairāk nekā. Nekādas te demokrātiskas procedūras nav – tie paši zoodārzā, sānskats. A complete waste of time and effort.
Ko opozīcija šodien prot labāk par Godmani, ja visu, ko Jaunais Laiks var šodien pateikt ir: “Es vēlos redzēt savu tautu ziedošu, (..) lai mūsu vidū būtu daudz uzņēmīgu tautiešu, (..) redzēt daudz jaunu, laimīgu ģimeņu,” utt. utml. – no Solvitas Āboltiņas runas Saeimā šotrešdien.
“Es ticu un esmu pārliecināts, ka to vēlas lielākā sabiedrības daļa.” Es arī. Uuun?
“Agri vai vēlu, bet būs, jo Latvijā ir cilvēki, kas mīl savu dzimto zemi, cilvēki, kas ir gatavi strādāt, kas ir gatavi ziedot visu, lai Latvija attīstītos un plauktu.” Uuuuuun?
“Bet šodien mums ir tas, kas mums ir.” Yessss. Dēļ tā vien ir vērts būt politikā, vai ne? Lai tev Saeimā ir tribīne, lai pamācītu otru dzīvot.
Un ko “mūsu pašu Štokijs” savā šodienas blogā?
“Godmaņa grafikos latviešu pārliekais daudzums ir liels slogs.” Öööö, labs sākums, tāds konstruktīvs, nemaz nav demagoģisks. Labi laižam tālāk. Kritizē, ka pabalstu samazina, slimības lapas tikai līdz pusgadam.
Aigar, ja Jūs būtu the boss, Jūs protams nemazinātu un neīsinātu? Jūs zināt, kur nauda aprakta?
“Godmanim draud, tāpēc katrs viņa brauciens turpmāk būs dārgāks.”
Aigar, Jūs brauktu uz darbu ar velosipēdu vai sliktākajā gadījumā ar tramvaju? Pie tam es nemaz neaicinu to darīt, jo gribu lai manas valsts premjers ir drošībā. Jo apdraudējums premjeram ir apdraudējums manas valsts stabilitātei, drošībai un – jā! – reputācijai.
“Sociālajā budžetā uzkrājumu nav. Viss (..) ir fikcija. (..) Jebkas, kas tajos kontos bija, ir aizņemts no pensionāriem (..) un ieguldīts Pareksa bankā.”
Pieņēmu, ka Jūs arī oktobrī-novembrī zinājāt labāk, kas bija jādara ar Parex. Nezinu. Piekrītu, ka iztukšot valsts sociālo budžetu, lai glābtu pāris moneybags, ir amorāli. Bet tomēr, ko Jūs darītu, kur ņemtu naudu?
Galu galā – opozīcija, ja zināt kā labāk, ja protat, pierādiet! Veidojiet ēnu kabinetu. Ar visiem ministriem, palīgiem, ekspertiem, think tank’iem. Tad ja būs jāmaina valdība, nevajadzēs to stulbo ziepju operu ar čukstēšanos pa kaktiem.
Ēnu kabinetu lūdzu!