Kas ir liberālisms?

Par to, kas īsti ir liberālisms, droši zina laikam tikai paši liberāļi. Taču visbiežāk par liberālismu spriež citi, jo viņu ir daudz vairāk. Un tad sākas putra. Es sākšu ar rakstu latviešu Vikipēdijā, kas sākumam, varbūt, izklausās ne visai asprātīgi, taču ļoti labi parāda pārpratumu dziļumu pat sabiedrības intelektuālajā vidē. Tālāk seko mans izskaidrojums tam, par ko Latvijas plašākā sabiedrībā ir pieņemts novelt vainu uz ekonomikas liberalizācijas sekām, un redzējums par to, ko liberālisms piedāvā Latvijas sabiedrībai.

Pārpratumi

Latviešu Vikipēdija liberālismu traktē kā pamatā „kreiso” ideoloģiju. Savukārt, apzīmējums „liberāls”, Vikipēdijas autoruprāt, netiekot lietots attiecībā uz „ekonomiskām nostādnēm, bet drīzāk uz kulturālām nostādnēm”. Raksts Vikipēdijā, diemžēl, sapinas pretrunās. Autori no vienas puses atzīst, ka „19. gadsimta sākuma klasiskais liberālisms bija labējs (kapitālistisks)”. Bet no otras uzstāj, ka vārdus „liberāls”, „sociālistisks” vai „sociāldemokrātisks” kā sinonīmus uztveros „it īpaši ASV 2 partiju sistēmas kontekstā”. Pareizāk būtu teikt tikai ASV kontekstā. Jo Eiropas tradīcijā liberālismu joprojām ir pieņemts uzskatīt par labējo ideoloģiju.

To pašu savā lekcijā ¼ Satori radošajā telpā Politiskais liberālisms: vērtības un realitāte uzsver politikas pētnieks Ivars Ījabs:

„Liberālisms ir primāri politiska un ekonomiska ideoloģija, kas stāsta kādai jābūt valstij.”

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=vHQSbyVtZwY&noredirect=1]

Es nediskutēšu par libertārianisma, kā liberālismu labējo paveidu, izdalīšanu no liberālisma „mātes” ideoloģijas, jo man tas nešķiet būtisks, tāpēc ka no nosaukuma variācijām un citām fantāzijām par liberālismu tieši būtība nemainās.

Kas liberālisms ir kas tas nav

Liberālisms ir individuālo brīvību primāta ideoloģija. Indivīds kā augstākā vērtība. Tam līdzi nāk indivīda intereses, vajadzības un atbildība par savu rīcību.

Tas ir pamats. Aiz tā stāv izpratne par to, ka sabiedrība, kuru veido indivīdi, vienlīdzīgi sabiedrības locekļi, ir nekas cits kā tās locekļi un nevar būt kaut kas lielāks par saviem locekļiem. Izpratne par to, ka valsts ir sabiedrības instruments sabiedrības locekļu tiesību īstenošanai, vienlīdzības garantēšanai un kopīgo interešu aizstāvībai.

Un valsts arī nevar būt nekas cits kā sabiedrības instruments. Valstij nav nekādas jēgas ārpus šīs schēmas, tai nevar būt nekādu „savu” interešu. Bet ja tās tomēr ir, tad tāda valsts vara vairs nav sabiedrības instruments un līdz ar to nav uzskatāma par leģitīmi pilnvarotu un demokrātisku.

Modernajā sabiedrībā liberālismam ir ko teikt arī par sociālo taisnību. Tikai, atšķirībā no sociāldemokrātiskās ideoloģijas, ne no pārdales viedokļa. Sociālo taisnību valsts var nodrošināt, garantējot vienlīdzību – vienādas „starta” pozīcijas visiem indivīdiem – un tiesiskumu, pasargājot viņus no korupcijas, negodīgiem lēmumiem, resursu netaisnīgās pārdales un citām nelikumībām.

Brīvam un atbildīgam indivīdam vajag vēl tikai izglītību un iedvesmu, lai nodrošinātu sev un savai ģimenei labu dzīves kvalitāti, kas ir absolūti nepieciešama indivīdam pašcieņai un motivācijai dot savu ieguldījumu savā un sabiedrības attīstībā.

Liberālisms nav visatļautība, anarchija, egoisms vai džungļu likumi. Liberālismam nav nekā kopīgā ar blēdībām un noziegumiem, ko Latvijas politiskā elite pastrādājusi vai pieļāvusi morālā vakuuma apstākļos. Liberālismam ar šo „dzīves mācību” nav nekāda sakara, jo noziegumiem, anarchijai, egoismam nav nekāda sakara ar indivīda atbildību.

Liberālisms Latvijā. Jāsāk ar atbildību

Modernajā sabiedrībā un ekonomikā, kur darbojas moderni likumi, attīstās modernās privātās un darba attiecības un vairāk vai mazāk garantētas indivīda brīvības, liberālismam par savu primāro uzdevumu jāizvēlas individuālās atbildības proponēšanu.

Jo neattīstītāka ir politiskā kultūra un jo zemāks ir izglītības un informētības līmenis šajā modernajā sabiedrībā, jo lielāks akcents liberāļiem jāliek uz individuālo atbildību. Un tāda – ar neattīstītu politisko kultūru, mazizglītota, mazinformēta, daudzu tabu, stereotipu, mītu un televīzijas, vismanipulatīvākā no medijiem, gūstā – ir Latvija. Vienlaikus konservatīva savos ticējumos un pieejās un atomizēta, sadrupusi, it kā „individualizējusies” sabiedrība.

Šī „individualizācija”, jeb patiesībā piespiedu pašizolēšanās, ir izdzīvošanas „morāles” efekts. Pēc totalitārā režīma sabrukšanas sabiedrības elite pēkšņi izjutusi, ka ir brīva no jebkādām morālām saistībām nodrošināt tiesiskumu un sabiedrības locekļu tiesību realizāciju. Tas liecina gan par eliti, gan par totalitārā režīma „morāli”. Tā var pēkšņi „pazust”, visticamāk, tikai tad, ja tās nekad nav bijis.

Lai izdzīvotu, sabiedrības locekļi bija spiesti izolēties no pārējās sabiedrības, valsts un dažreiz no savām ģimenēm. Tas izskatās pat pretrunā ar konservatīvajām ģimenes un sociālās solidaritātes vērtībām. Tas atkal nozīmē, ka posttotalitārajā sabiedrībā ar bezatbildīgo un nekompetento eliti nebija pat konservatīvo vērtību, uz kurām atsperties grūtos laikos.

To var raksturot vienīgi kā morāles vakuumu, kura apstākļos egoisms un neuzticība aizskārusi visus sabiedrības slāņus. Egoisms un neuzticība – gan starp kaimiņiem vienā daudzdzīvokļu mājā, gan starp etniskām grupām, gan sabiedrības neuzticēšanās valsts pārvaldei – ir izdzīvošanas „morāles”, jeb pareizāk sakot morāles vakuuma, sekas.

Tādu neaizsargātu, nožogojušos, „uzmestu”, egoistisku, morālām vērtībām neticošu sastop Latvijas sabiedrības locekli politiskie populisti un manipulatīvie mediji.

Būdama sadrumstalota Latvijas sabiedrība neizmanto savu galveno resursu, sinergiju un kopīgo vērtību izpratni, lai iedarbinātu inovatīvu ekonomiku un sāktu ražotu lielāku pievienoto vērtību. Lai tiktu pie šī resursa, sabiedrības locekļiem ir jāiziet ārā no saviem cietokšņiem un būrīšiem, jāsākas sabiedrības konsolidācijai ar kopīgām morālām vērtībām. Liberālisms piedāvā indivīda atbildību kā galveno motivatoru šīm pārmaiņām. Jo nekas nenotiks tāpat vien, katram jāsāk no sevis.

Būdami populisti, Latvijas politiķi noniecina ideoloģiju, kurai jābūt viņu politiskā piedāvājuma pamatā, jo tad no tā vairs nevarēs tik viegli atkāpties momentānas politiskās vai personiskās izdevības labad. Ar tādu eliti ir grūti cerēt uz pozitīvām pārmaiņām, saliedēto sabiedrību un inovatīvo ekonomiku. Ar tādu eliti Latvijai būs lemts mūžīgi nīkuļot EU pēdējās vietās, apbrīnojot kaimiņu veikumu. Liberālisms pieprasa elites maiņu, politisko konkurenci, ideoloģisko – tātad uzticamu un skaidri paredzamu – piedāvājumu konkurenci. Šī konkurence nodrošinās godīgumu politikā un tātad arī valsts pārvaldē. Liberālisms nozīmē attieksmes maiņu – atbildību politikā.