Kāpēc Latvijai tā nesokas? Transparency International korupcijas uztveršanas indeksā Latvija zemāk nekā gadu iepriekš. Konkurētspējas reitingos zemu. Demokrātijas attīstības reitingā zemu. IKP uz vienu iedzīvotāju bija zemāk kā kaimiņiem pat buma gados. Energosistēmas starpsavienojumu ar Zviedriju būvē lietuvieši, kaut gan no Latvijas būtu tuvāk. Ēnu ekonomikas apjoms lielāks nekā kaimiņiem. Mediji pieder kaut kādiem veikliem žuļikiem un Bonnier aiziet tikai no Latvijas, no kaimiņiem ne. Kāpēc tā? Kāpēc vienmēr kaut kur astē?
Darāmo lietu saraksts
Jāsaka uzreiz, man nav šaubu, kas būtu darāms praktiski, lai izbeigtu šo murgu. Domāju, ka šādu te programmu būtu spējīgs pasniegt jebkurš, kam nav sveša veselā saprāta balss:
- Likumu audits un korupciju veicinošo un ilgtspējīgo attīstību apgrūtinošo normu izņemšana.
- Policijas, prokuratūras, KNAB un VID reorganizācija un maksimālā stiprināšana iespēju robežās. – Pārbaudes visos valsts uzņēmumos.
- Izmeklēšana par valsts amatpersonu rīcību, kas noveda līdz krīzes situācijai, – savtīgi nolūki, nolaidība, nekompetence.
- Stingrāku ētikas normu ievērošanas prasību un kontroles mechānismu ieviešana privātajā uzņēmējdarbībā un fondu tirgus veicināšana.
- Stingrākas prasības politiskajām partijām attiecībā uz kandidātu izvirzīšanu (iekšējās demokrātijas normu ievērošana un kandidātu atsijāšana).
- Īpašas prakses ieviešana attiecībā uz ētikas normu ievērošanu mediju pārvaldībā un īpašnieku maiņā.
- Demokrātiju stiprinošās un pilsoņu vienlīdzību veicinošās reformas – vēlēšanu, administratīvā (loģiskāka un vienlīdzīgāka iedzīvotāju un pieejamo resursu sadale) un nodokļu (progresīvās skalas ieviešana).
- Steidzama ienākumu deklarēšanas ieviešana.
Tas ir kas man tagad ienāk prātā, kas šķiet īpaši svarīgs. Ir, protams, daudz citu ļoti svarīgu un visticamāk neatliekamu lietu. Idejas var pasmelties tajos pašos indeksos un reitingos (es arī par to rakstīju). Vai, ir taču stratēģijas un komisijas, kas to apspriež un raksta rekomendācijas. Ir daudzu foršu valstu pieredze, kā sasniegt vienu otru mērķi, utt. Ir lieliskā skola, kā un ar ko iesākt, tepat blakus – Igaunija. Esam reģionā, par kuru var tikai sapņot, superīgākais reģions visā pasaulē ar tradīcijām, kuras tik jāpārņem un no kurām tik jāmācās, – Ziemeļeiropa, jeb Norden.
Viss ir. Mācies un mainies vesels! Kāpēc Latvija buksē? Vai lūzerisms ir Latvijas nacionālā ideoloģija?
Zemais enerģijas lādiņš
Dažbrīd, kad jāsazinās ar Latvijas iestāžu pārstāvjiem (galvenokārt, privātiem uzņēmumiem), tā sazināšanās notiek kā caur vāti. Neatbildēt vai neizrādīt pretimnākošo reakciju var, protams, ne tikai Latvijā, taču Latvijā to iznāk uztvert drīzāk kā normu. Tieši Latvijā darba dienas vidū uzņēmuma vai valsts iestādes centrālais telefona numurs var mierīgi neatbildēt, it kā neviena darbā nav. Vai tev var atbildēt „hallo”, nestādīties priekšā…
Nez kāpēc igauņu, lietuviešu, somu sarunas biedriem pietiek enerģijas uz pieklājīgu profesionālu reakciju un rīcību. Soms darbojas kā pulkstenis, precīzi un punktuāli. Ar somu organizēt kaut kādu kopīgu aktivitāti ir vieglāk par vieglu, un pie tam pa e-pastu, pat nepieskaroties telefonam. Igaunim dažbrīd ir jāatgādina un šad tad jādublē elektroniski nosūtītais lūgums ar telefonzvanu. Ar lietuvieti tas jādara biežāk. Bet tev vismaz atbild, reaģē, vieš cerību, ka vismaz daļu no iecerētā var arī sasniegt. Latvietis ļoti bieži tevi vispār nepamanīs. Vai tā iedarbojas latviešu valoda? Ap savējo var kājas noslaucīt?
Sīkums, par ko es te sūdzos? Nu jā, sīkums. To vēl dažreiz sauc par kultūru. Bet arī modernās korporatīvās kultūras neapgūšana pa daudziem jo daudziem gadiem, Latvijai, it kā rodot sev vietu Rietumos, it kā EU, arī par šo to liek aizdomāties.
Paralēles
Kaut kā neviļus nāk prātā paralēles: nevīžīgā attieksme, nolaidība, slinkums, zemā kvalitāte, korupcija, aplokšņu algas, neizpratne par ētiku biznesā un politikā, radošu ideju trūkums biznesā un politikā, greizā ekonomikas struktūra un katastrofālā lejupslīde, no vēlēšanām uz vēlēšanām mūžīgā buksēšana vienos un tajos pašos jautājumos par valodu un vēsturi. Un rezultātā – blēži pie varas.
Nav brīnums, ka šai valstij, šai ekonomikai, šai sabiedrībai ir nekompetenta un blēdīga pārvalde, slikti ceļi un novecojoša infrastruktūra. Nav brīnums, ka šajā valstī nacionālās aviokompānijas prezidents pārdod aviokompānijas zīmolu paša firmai un sūtīt pie velna veselu valsti kā lielāko akcionāri. Nav brīnums, ka šī valsts nostāda sevi uz bankrota sliekšņa, glābjot divus resnus runčus, labsirdīgi par labticīgi iemaksātiem nodokļiem paņemot no viņiem izzagto biznesu un turpinot maksāt šiem machinatoriem simtiem tūkstošu latu mēnesī… Man trūkst vārdu… Nav brīnums, ka šajā valstī vainīgos nesauc pie atbildības. Nav brīnums, ka vainīgie valsts izzagšanā šajā valstī reizi no reizes pretendē uz augstākajiem amatiem valsts pārvaldē. Nav brīnums, ka cilvēki bēg no šīs valsts, jo jūtas pazemoti un nedroši par izdzīvošanu.
Jūtas kā upuri
Laikam, nevajadzētu brīnīties, ka Latvijā cilvēki velk kājas, dzīvo uz pustukšām baterijām. Ka tieši Latvijas cilvēkiem trūkst enerģijas, motivācijas, intereses. Jo jūtas piekrāpti, jūtas kā upuri? Vai šī labi artikulētā medijos un tautas saziņas kanālos, plaši dalītā emocija ir tātad cēlonis zemajai enerģijai un sajūtai, ka no tevis vienalga nekas nav atkarīgs, līdz ar to ne par ko nav jāatbild?
Jautājums ir pat ne kāpēc kultivē tieši šo attieksmi, bet kāpēc nekultivē aktīvu interesi, atbildību, latvietību kā atbildīgo attieksmi pret savu vidi un savu valsti, ieinteresētību pasaules lietās, plašāku interešu un zināšanu horizontu. Nu kaut vai to pašu veselīgo dzīves veidu. Latvijā ļoti maz cilvēku rūpējas par savu veselību, tikpat kā nenūjo un neskrien, maz iet uz trenažieru zālēm (un pašu zāļu ir maz), kas starp citu atkal ļoti kontrastē ar mūsu tuvākajiem kaimiņiem ziemeļos un rietumos.
Atbilde laikam ir, ka par maz ir to, kas kultivē. Šīs balsis ir ļoti vājas. Latvijā tik tiešām sabiedriskajā telpā un medijos dominē drīzāk negatīvā enerģija, tie negatīvās enerģijas nesēji, kas diktē savu dienas kārtību. Acīmredzot, tiem, kam ir pozitīvāks enerģijas lādiņš, kas vēlas kaut ko panākt, tā teikt lēkt pāri galvai, ir ļoti grūti izbradāt šo apātisko, snaudošo masu un saglabāt enerģiju savam lēcienam.
Varbūt tāpēc Latvijas bizness nav izgudrojis savu „nokia” un vispār inovāciju ziņā Latvija ir tik nožēlojami tālu no EU vidējā līmeņa? Varbūt tāpēc Latvijas bizness nejūtas atbildīgs par valsts likteni un no ētikas viedokļa visai komfortabli jūtas ēnā. Varbūt tāpēc tikpat kā nenotiek asiņu apmaiņa politiskajā elitē? Es eju pa apli. Bet viss ir tik cieši sasaistīts: vide, ietekme, domas, rīcība, rezultāts, vide, ietekme…
Kas par vainu, ko mainīt, ko vajag?
Cilvēki slikti? Vēsture slikta? Vide? Ko tagad – nomainīt cilvēkus, krievus repatriēt? Ko ar latviešiem darīt, arī repatriēt? Nu tur uz Vidusāziju, Indiju, no kurienes indoārieši ir cēlušies, vai uz Austrumāfriku, no kurienes visa cilvēce ir cēlusies? Klonēt līvus un pārdēvēt Latviju par Liivli? Atgriezties laikā un nodzīvot pēdējos gadus 300 no jauna?
Es te nevaru nepieminēt lielisko Sergeja Kruka lekciju par to, kāpēc Latvijas luterānisms neizveidoja pamatu un nedeva impulsu neatkarīgas pilsoniskas sabiedrības kustībai atšķirībā no luterānisma Ziemeļvalstīs. Mēs taču tagad neaicināsim Latvijas luterisko baznīcu sākt iekšējo misiju pēc nordiskā 19. gadsimta parauga.
Impulss. Cilvēkam ir vajadzīgs impulss, sapurināšanās, iedvesma, laba doma, labs piemērs, cerība, ticība. Normālās sabiedrības impulsu dod līderi, intelektuāļi, jeb inteliģence. Tieši tam jānotiek Latvijā. Līdzīgi, kā tas pirms dažiem gadiem notika Gruzijā, kad ir atnācis jauns līderis un viņa komanda.
Ar savu piemēru, veselā saprāta diktētiem jaunievedumiem šī jauno labi izglītoto līderu komanda uzsāka jaunu apgaismību Gruzijā. Valsts skaitījās bez piecām minūtēm Somālija, a failed state, ar mūžīgiem iekšējiem kariem, nestabilitāti, korupciju un „zagļiem likumā”, kas pārvaldīja šo valsti, kur nedarbojās pārvaldes mechānismi un viss turējās tikai uz sakariem un vardarbības. Un kaut kā īsā laikā ar entuziasmu, jaunu ideju, ticību savos spēkos, savā tautā un savā valstī viņiem daudz kas ir izdevies cīņā pret korupciju un kā ar brīnumnūjiņu mainījusies cilvēku attieksme pret dzīvi, pret savu valsti.
Gruziju bezmaz vai dažu mēnešu laika sāka cienīt visā pasaulē. Gruzija pat sāka saņemt Rietumu investīcijas, ātri pieņēma jaunu – Rietumu – identitāti. Viss brīnums notika mūsu acu priekšā – „rožu revolūcija” notika tieši pirms septiņiem gadiem, 2003. novembrī.
Kādiem jābūt Latvijas trendsetteriem?
Tātad impulss. Jā, zināmā mērā no augšas – vajadzēja nomainīties elitei, tiesa gan, ne visai mierīgi un consensus ceļā. Bet savādāk to diez vai var panākt. Tomēr galvenais te ir cilvēki. Tas, ka atradušies cilvēki, kas to ņēma un izdarīja, nostādīja veselu valsti no galvas uz kājām.
Galvenais vienmēr ir cilvēks. Bet vai līderis? Precīzāk, vai tikai līderis, vai tikai līderu komanda? Nē, ne tikai. Pat ne tikai labas idejas. Līderi vizionāri, intelektuāļi, komanda – drīzāk trendsetteri, tie, kas nosaka tendenci, viedokļu līderi – ar jaunām idejām un dziļu izpratni par ētikas normām, demokrātijas vērtībām un sabiedrības interesēm. Starp citu, runājot par demokrātijas vērtībām, es pie tām pieskaitu arī partijas skaidru ideoloģiju, disciplīnu un spēju efektīvi un radoši risināt domstarpības, neļaujot izjukt organizācijai indivīdu vājību un ambīciju dēļ.
Mums vajadzīgi tādi līderi, kam ir arī skaidra izpratne par Latvijas ģeopolitisko orientāciju. Nevar būt nekādu pārpratumu attiecībā uz to, ka Latvija atrodas Ziemeļeiropā, ir Ziemeļvalsts, jeb latviska un nordiska valsts, un tai ir kopīgas vērtības un kopīgi pasaules uzskati ar pārējām nordiskajām valstīm.
Šis ir ļoti būtisks moments gan no Latvijas un latviešu identitātes viedokļa, gan no valsts stratēģiskās attīstības viedokļa, jo visticamāk EU dabiski kustas reģionalizācijas virzienā. Tāpēc Latvijai un latviešiem jābeidz spēlēties ar Austrumeiropas un Krievijas tuvās aizrobežas identitāti.
Kas tie būs un no kurienes ņemsies?
Es domāju, ka daļēji viņi jau ir. Viņi ir Vienotības partijās, tiesa, ļoti maz. Varbūt viņi aug Visu Latvijai jaunatnes vidū un parādīsies, kad būs izslimojuši savu jauniešu maksimālismu, būs iemācījušies uzklausīt veselā saprāta balsi un saglabājuši veselīgo ideālisma devu. Tie noteikti būs moderni domājošie liberālie nacionālisti, kas laika gaitā demokrātijas labad mazinās savu nacionālisma pakāpi un spēcinās savu liberālismu.