Šī iznākuma netaisnīgums nav tajā, ka JKP ir valdības vadīšanai piemērotākais spēks. Ne sliktāks un ne labāks par pārējiem. Un es personīgi neesmu JKP atbalstītājs.
Šī iznākuma netaisnīgums attiecībā uz mums, vēlētājiem un pilsoņiem, ir tajā, ka Latvijas politiskais process paliek necaurspīdīgs un līdz ar to šī procesa iznākums ir neparedzams.
Šī iznākuma netaisnīgums ir tajā, ka mēs nezinām, par ko mēs balsojam vēlēšanās un kā uzvedīsies koalīcijas sarunās tie, kas pirms viņi ir tikuši parlamentā sola tikai to labāko un to efektīvāko.
Protams, es varu pieļaut, ka visu, ko vēlas panākt JKP, vadot valdību, būtu neiespējams. Minimālās pensijas palielināšana jau nākamgad gan izklausās utopiski. Bet ja nemaldos, šie populistiskie solījumi bija zināmi jau labu laiku. Kāpēc tad pēkšņi parādās citu partiju attaisnojumos par sarunu pārtraukšanu tikai tagad?
Jā, es atceros, ka šaubas par JKP solījumu izpildāmību izskanēja arī agrāk, bet tas kaut kā līdz šim netraucēja sarunāties?
Es negribu minēt, jo nezinu, kas ir reālais iemesls. Pat ja tā ir vienkāršā greizsirdība, es to atsakos komentēt.
Tāpēc es parasti nekomentēju šādus Latvijas politikas zibšņus. Tie ne par ko neliecina, izņemot nožēlojamo Latvijas politikas neprognozējamību koalīciju veidošanā un politisko līderu neatkarību no savu partiju programmām un no saviem vēlētājiem.
Atgriežoties pie pirmsvēlēšanu diskusijām par savas izvēles izdarīšanu uz kādas partijas programmas pamata, diemžēl, man nav iespējas mainīt savu viedokli par labu šai citādi visai racionālai pieejai. Latvijā partiju programmām un šķietamām “ideoloģijām”, diemžēl, vēl joprojām nav nozīmes.
Necaurskatāmā uzvedībā un lēmumu pieņemšanā nav nekā īpaši liberāla, runājot par tā saucamām “liberālajām” partijām, kuras Saeimā tagad ir veselas divas.
Palikšu pie sava: politiķi un partijas ir jāvērtē pēc viņu darbiem, pēc uzvedības, pēc attieksmes pret sabiedrību, vēlētāju, pilsoni. Attieksme – vērtējiet pēc attieksmes.