Vienīgais, kas Krievijai ir maigs tās t. s. “maigajā varā” ir vate. Ja kāds vēl nezina par vati, ar šo vārdu (вата – krievu valodā) 2014. gadā sāka apzīmēt to, ko agrāk sauca par sovokiem, homo sovieticus vai varbūt kādu citu vārdu salikumu. Es pats šo te homo sovietucus neesmu lietojis, jo man šis apzīmējums šķiet ļoti aiz ausīm pievilkts. Tas lielā mērā noņem atbildību no indivīda – “tu esi homo tāds vai šitāds, nabadziņš, tu esi tāds ģenētiski, ak dieniņ, tu tāds esi piedzimis”. Tas ir absolūti nepieņemami, aizvainojoši, netaisnīgi. Ir jāredz, ka runa ir par socioloģisku fenomenu, nevis biologisku klasi. Par sovokiem, jeb vati, “vateņiem”, nepiedzimst, par tiem kļūst, ļauj sevi iezombēt. Kļūšana par vāti ir pietiekami apzināta rīcība, un tāpēc tā ir jāanalizē, jākritizē un jānosoda.
Kļūt par vati nozīmē apdullināties – noticēt meliem, tendenciozām puspatiesībām, ko vairākos propagandas raidījumos, ziņu pārraidēs un pat seriālos skatītājam uzspiež Krievijas televīzijas kanāli un jebkuri citu kanāli un radiostacijas tai skaitā Latvijas, tai skaitā latviešu valodā, kas izplata nepatiesus priekšstatus par vēsturi un pasauli. Meli arī ir propagandas karš. Tas ir kara saturs un būtība. 2014. gadā iezīmējās šo apzināti nepatiesu priekšstatu izplatīšanas ideja – pārliecināt propagandas kara objektu, jebkuru, kas ir ar mieru uztvert (dez)informāciju krievu valodā, ka Krievija vienmēr ir bijusi Rietumu ģeopolitiskais pretinieks, otra lielvara, Rietumiem alernatīvais pols, vienīgais spēks, kas spēj uzvarēt “amerikāņu (uzkundzēšanās) projektu”.
Patiesībā Kremļa maigā vate iedvesusi tikai naidu vienos un riebumu citos. Ne mīlestību pret Krieviju un tās kultūru, ne vēlmi sekot tās piemēram, ne cieņu pret tās zinātnisko vai industriālo potenciālu, ne apbrīnu par tās panākumiem ārpolitikā maigā vate nav spējusi radīt. Tikai naidu, bailes, riebumu, vēl lielāku distancēšanos. Es ceru, ka Latvijā vairs nevienam neienāks prātā saukt Putina diktatūras nelietīgo smadzeņu skalošanu lētticīgajiem, propagandas karu pret krievu un krieviski uztverošiem prātiem visā pasaulē par “maigo varu”.
Vienreizēji lieliski par 2014. gada rezultātiem pateica profesors Andrey Zubov Echo Moskvy raidījumā (latviskais tulkojums ir mans, pilns teksts krievu valodā ir šeit):
Divdesmit piecus gadus mēs attīstījāmies pilnīgi nesaprotamā veidā. Mēs cēlām tirgus ekonomiku, bet tā arī neesam to uzcēluši. Mēs veidojām demokrātisku sabiedrību, bet tā arī neesam to izveidojuši. Mēs mēģinājām tikt galā ar savu sovjetisko pagātni, bet dabiski neesam tikuši galā no ļeņiniem mauzolejos un laukumos. Šī dzīve bija nesaprotama. Telpa starp diviem prātu stāvokļiem (межеумочное пространство). Bet šis gads bijs patiesības brīdis, kad viss nostājās savās vietās. Kļuva skaidrs, ka mēs neko nemēģinājām uzcelt. Ka vismaz pēdējos piecpadsmit gadus tā bija demokrātijas un tirgus ekonomikas imitācija. Jaunas Krievijas celšanas imitācija.