 |
| Screenshot no Lantmännen vietnes šeit |
Valstīm, kas atrodas humanitārā krīzē, kas neprot sevi uzturēt. “Mat till behövande i Syrien och Lettland” – Pārtika trūcīgajiem Sīrijā un Latvijā. Trūcīgākajiem, apbižotākajiem ir jāpalīdz, saka zviedri. Paldies viņiem par to!
Tā domā un rīkojas civilizētā humānistiskā pasaule. Tā viņi domā par mums.
Ko domājam mēs? Ka Sīrijas krīze ir kaut kur tālu, aiz kalniem, jūrām, citā pasaulē, “trešajā” pasaulē? Lai zviedri viņus glābj! Un mūsu trūcīgos, un vispār. Aaai, lai zviedri!..
Latvijas medijos es nesastopos ar ziņām, ka Latvijā ar pārtiku būtu tikpat bēdīgi, kā ar nežēlīga kara pārņemtajā Sīrijā. Mēs laikam mierīgi ļaujam mūsu trūcīgajiem mirt bada nāvē. Tas lai zviedrus interesē. Interesanti, ka ieraksts ar šo screenshotu “Mat till behövande i Syrien och Lettland” nav ieinteresējis patiešām nevienu Facebookā…
Arvien biežāk pēdējā laikā nākas lasīt par to, ka kāds kārtējo reizi kādu nosit un pamet guļam negadījuma vietā. Vai Latvijā tas sāk kļūt par normu?
Naids un tā šķautnes – riebums, nelabvēlība, cietsirdība. Mēs paši, sovoki, krievi, latvieši bez jebkādas atšķirības esam iemācījušies dzīvot tā, ka pēc mums kaut plūdi, lai viss aizaug. Mēs par to taisnīgi uzbrūkam Putina kleptokrātijai. Bet mūsu pašu putini dzīvo pēc tā paša principa – jo tie esam mēs. Mēs tā dzīvojam.
Mēs nositam un pametam mocīties bez palīdzības.
Mēs ceļam tā, ka lielveikalu jumts nogalina piecdesmit četrus cilvēkus.
Mēs izzogam nodokļu maksātāju naudu, iedzenam savas pilsētas deficītos, ļaujam blēžiem gadiem, gadiem, gadiem ilgi izzagt naudu no sabiedriskā transporta uzņēmuma budžeta, ceļam biļešu cenu un rīkojam kratīšanas transportā, vēlreiz – tagad tieši, pat fiziski – pazemojot tos, kurus jau vairākas reizes esam apzaguši.
Izdodot aicinājumus, esam naski uz nosodīšanu un pārmetumiem, tiklīdz ir ko nosodīt un pārmest, – nu, runāšanu citās valodās, kāpēc gan ne? Nosodīt un atstāt ceļa malā – un sities kā gribi. Kamēr igauņi (ko lai dara!!) publicē 43 rakstus par savas literatūras teoriju un 83 par savu valodu, latviešu pētnieki – respektīvi 0 rakstu un 4 raksti – savu zinātnisko aicinājumu atraduši inspicēšanā, profesionāli politiskajā patriotismā un – nu protams, protams! – sodīšanā.
Tas taču ir tik saldi – sist ar pletni, sist tos tārpus. Nekas nav salīdzināms par baudu vergam sodot, sitot, plēšot citus vergus. Cits vergs ir verga saldākais ēdiens.
Mūs “vieno” naids, riebums, nelabvēlība, cietsirdība. Mums ir miljons iemeslu vienam otru ienīst – par to, ka krievs, par to, ka latvietis, par to, ka jauns, par to, ka vecs, par to, ka rij televizora melus, par to, ka nerij, par to, ka brauc ar velosipēdu, par to, ka brauc ar auto, par to, ka palicis Latvijā, par to, ka aizbraucis, par to, ka runā, par to, ka klusē. Katrs mums ir vainīgs par to, ka vēl nav sodīts, vēl nav dabūjis, un ja ir dabūjis, tad nekad nav par daudz. Jo cilvēks ir mēsls, jo esam mēsli, esam nulles, vergi, nekas, tukšas vietas, ap mums kājas jānoslauka, jo citam nederam. Un mēs slaukām.
Galu galā viss reducējas līdz šai izpratnei, par to, ka esam mēsli, vai ne?
Pēdējā laikā tas ir ievērojami sabiezējis – protams, masīvās un neatlaidīgās tumsonības kampaņas un agresīvo melu iespaidā. Taču lietus uzlijis uz vecā rauga. Kaut kur dziļi iekšā necieņas un naida tārps mūsos mājo.
Ir tajā kaut kas dziļi un netverami patoloģisks. Spēka kults, verga komplekss, traģisks provinciālisms. Tikai ļauj uzsēsties virsū, ievēlē viņu, obligāti būs tev lembergs vai kāds matīss, vai nu pats visu nospers vai citiem ļaus. Viņi cietumā jāliek nekavējoties, bet mēs blenžam uz viņiem un apbrīnā meklējam viņos mūsu identitātes archetipus. Kā gan tas kļūst par mūsu unikālo nacionālo pazīmi – nosist cilvēku un pamest viņu ceļa malā bez palīdzības? Lai zviedri mūs glābj.