Latviešu intelektuāli ir iebiedēti.
Kāds sakars ir personvārdu kropļošanai ar valodu? Nekāda. Tieši tāpēc tie trollīši mani “sūta” ārā no Latvijas. Valodai te nav vietas. Necieņa, naids, neiecietība, un – protams, protams, – ultrakonservatīvisms, jeb vienkārši sliktā izglītība, neinformētība, brīvprātīgā pašizolēšanās no zināšanām un informācijas, sēdēšana savā šaurajā aprobežotības burbulī un, jā, sociofobija.
Personvārdu kropļošana ir ļoti tipisks publiskās politikas gadījums. Jo runa ir par pilsoniskajām tiesībām, par indivīdu identitātēm. Sākt tīrīt šo kauna traipu un apstādināt šo ultrakonservatīvo, sociofobisko vājprātu var tikai ar politisku lēmumu.
Tas, ka šis jautājums vēl nav mainstream politiķu agendā un ne tiek risināts, liecina tikai un vienīgi par to, ka Latviju raksturo izcili vājš intelektuāļu lobijs, jeb uzskatu pārstāvniecība politikā. Tas Latviju atšķirībā no Igaunijas ir raksturojis vienmēr.
Tāpēc Latvija klibo iepakaļ Igaunijai. Tāpēc Latvijā ir dažādas naida izpausmes, pirmkārt neiecietība, ne tikai ir norma, bet arī sociāli atbalstāma un uzslavas cienīga uzvedība.
Cieš arī pati valoda, jeb tās personiskā komponente – latviešu identitāte. Low-lives jau sen pieraduši Latvijā izmantot nabaga valodu kā ieroci pret cilvēkiem. Pati valoda vairs nav latviešu. Spēcīgais low-life lobijs Latvijas politikā ieviesis pilnīgi citu naratīvu – “valsts valoda”. Un tava latviešu identitāte ne tikai nav latviešu, tā vairs nav arī tava, – tā ir “valsts identitāte” un tu ar savu valodu, identitāti un dvēseli piederi, jā tu piederi, valstij, tu esi īpašums. Protams, es pārspīlēju, tikai lai parādītu, cik bīstami ir neieslēgt smadzenes, rotaļājoties ar vārdiņiem par “valsts” to un “valsts” šo un rotaļājoties ar necieņu pret indivīdu vārdiem un identitātēm.
Kā tas ir noticis, ka Latvijas sabiedriski politisko naratīvu nosprauž low-lives? Tas varēja notikt tikai tad, ja latviešu intelektuāļu ir maz, viņi ir iebiedēti, nespēj vienoties par kopīgu rīcību un daudzu no viņiem pašu apziņā dominē destruktīvais ultrakonservatīvais naratīvs, kam viņi nespēj pretoties. Jo intelektuālā uzvedība nav diez cik sociāli atbalstāma. Latviešu intelektuāļi ir iebiedēti.
Valoda pret cilvēkiem izklausās vēl nožēlojamāk, nekā politiski lēmumi vai politiskās nostādnes pret cilvēkiem. Par šādu attieksmi vāciešu intelektuāļi uzskata AfD par valstij bīstamu un valsti postošu spēku. AfD uzskata par kauna traipu Vācijai vāciešu intelektuāļi. Latvijā necieņa pret indivīda identitāti ir valsts politika un naids ir uzslavas cienīga uzvedība.
Skaidrs, ka arī Latvijā neiecietība, naids un pret cilvēkiem vērstās politiskās nostādnes ir bīstamas un posta valsti, grauj tās konkurētpēju. Nevēloties iesaistīties bezjēdzīgos strīdos ar low-lives, kretīniem, ko daudzi jo daudz latvieši uzskata par normu un paraugu, intelektuāļi un tie, kam ir visas iespējas par tādiem kļūt, pamet Latviju. Un problēma ir ne tikai tajā, ka, aizbraucot intelektuāli spējīgajiem, kretīnu īpatsvars loģiski pieaug (tas vienmēr ir bijis ļoti liels). Problēma ir, ka Latvija zūd, tai zust spēks, idejas, vecās un jaunās zināšanas, ziņkārība, izaugsmes potenciāls. Tas ir tas postošais, antivalstiskais, antilatviskais lādiņš visā ultrakonservatīvajā vājprātā.
Glābt Latviju no ultrakonservatīvās pašsaindēšanas, jā, pašnāvības, var tikai intelektuālisms, intelektuāļi. Un pirmais par ko intelektuāļiem Latvijā, latviešu intelektuāļiem neatkarīgi no dzīvesvietas ir jāparūpējas ir intelektuāļu pārstāvniecība politikā, intelektuāļu lobijs.