Tā varētu izskatīties politisko spēku samērs, ja Saeimas vēlēšanas notiktu 2013. gada decembrī (“mans” modelis), pēc LF aptaujas (šeit). Principā uzvar Putins (KGB, SVR, Russkij Mir, kas tur vēl ir Kremlim piedurknē) – fašiku un mauku sojuzs. Taču iespējams ir arī kompromiss ar maukām un tumsoņiem.
Kāds varētu būt iznākums?
Ja Putina uzvara Latviju neparalizēs uz gadiem, kompromiss ar maukām un tumsoņiem kārtīgi piebremzēs Latvijas attīstību. Jāgaida stagnācija ekonomika. Turpināsies nestabilā un neētiskā politika, demokrātijas un pilsoņu tiesību ignorēšana. Jaunas maximas paliks visnotaļ iespējamas, jo institūcijas stiprinātas netiks. Saskaņa turpinās vākt zombiju un lumpeņu balsu ražas. Jaunie cilvēki neredzēs normālās dzīves perspektīvas uz nākamajiem 5-7 gadiem = emigrācija turpināsies. Latvija arvien tālāk atpaliks no kaimiņiem. Latvija joprojām būs vājākais posms visās iespējamajās ķēdēs, kroplītis uz daudz veiksmīgāku kaimiņu sliekšņa. Vēl par to pašu šeit.
Ko iesaku?
Pieprasīt ētisku politiku, tiesiskumu, nepārtraukt uzrunāt politiķus.
Uzrunāt uzrunājamos.
Kā redzam, Ušakovs, Lembergs – ir neuzrunājamo politiķu tips. Viņi ir akli, kurli un, man ir stipras aizdomas, kā cilvēki intelektuāli drusku ierobežoti, kā jau necaursitamie narcisi un egoisti. Sudraba arī būs grūti uzrunājama, tiklīdz būs nokļuvusi pie varas. Tur ir nedaudz citas problēmas. Prezidents Bērziņš, šķiet, nav narciss, bet kurls noteikti ir. Gadījuma cilvēks, kas nokļuvis Latvijas valsts virsotnē dabiskā ceļā, jo tāda ir Latvijas izpratne par savu pārvaldību. Bērziņš nav uzrunājams.
Vajag iet ielās? Jāiet ielās, ja citādi neviens nedzird.
Latvijā ir daudz tādu, kas izsaka viedokļus, kurus arī uzklausa lielākas vai mazākas grupas. Mēs nedaudz spējam viens otru pārliecināt, ja ir argumenti. Starp mums ir arī tie, kas ir tuvi politikai, valsts pārvaldei, vai arī atrodas pašā politikā un valsts pārvaldē. Būtu jauki, ja mēs nesacenstos ciniskā ironijā, stiprinot neuzticību Latvijas politikai, bet tieši pieprasītu rīkoties ētiski – piemēram neizskatīt un nepiedāvāt nepolitiskus kandidātus darbam valdībā. Tas ir tikai viens piemērs.
Mēs jau esam tajā stadijā, kad jārunā atklātā valodā – politikai jābūt ētiskai. Politikai jābūt ētiskai. Ideālisms? Sapņi? Jā, protams, ar kaut ko citu nav ko darīt dialogā ar politiķiem. Nav ne mazākā iemesla uzrunāt viņus, dziļi “izprotot” un attaisnojot viņu “grūtības”. Visus šos gadus viņi tikai to arī saņēma no sabiedrības – izpratni, jo absolūts vairākums tāpat zagtu un blēdītos, ja būtu tāda iespēja.
Jārod sevī spēks neizprast un neattaisnot, bet pieprasīt ētisku politiku. Tas dos impulsu plašākam dialogam, jaunai paaudzei politikā, kas nāks ar nedaudz avansētāku skatījumu uz sabiedrību, kas vairs negrib attaisnot blēžus. Impulsu lielākai uzticībai. Tad varēs runāt par iespējām, ka politikā iesaistīsies arvien vairāk ētiski domājošo un rīkojošos pilsoņu, un par jaunām ideoloģiskām – ilgtspējīgākām – partijām. Nemeklējiet vienkāršas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem.
Jau ilgi gribēju pateikt, ka nepolitiskā komentētāja lomā, komentējot politiskās norises un politiķus, neietilpst palikt neitrālam, kā to visticamāk iedomājas daži nepolitiskie politologi vai nepolitiski politiskie žurnālisti. Latvijas politikā un sabiedrībā jau tā pietiek „neitrālisko” zobgaļu, sazvērestības teoriju analītiķu, izdevību un neizdevību traktētāju, kas bauda ekskluzīvus atslēgas caurumus.
Pienācis laiks beidzot sevi sākt cienīt. Vairs nenotīrīties ar mierinājumu, ka tas tam krokodilam nav izdevīgi, un šis šim mērkaķim sen bijis saplānots. Pienācis laiks pieprasīt ētisku politiku.
7 thoughts on “Latvijā uzvar Putins”
Elv: Piekrītu, ka viena no galvenajām problēmām mūsu politiskajā sistēmā ir salīdzinoši visai zems politiskās ētikas standarts. Katrā ziņā tas ir krietni zemāks kā citās Vidus- un Ziemeļeiropas valstīs. Tomēr nevar neredzēt, ka šis standarts, salīdzinot pēdējos 10-15 gados ir krietni paaugstinājies. Kopš 2009.gada mums katrā ziņā ir valdība, kurai var uzticēties, ka tā apzināti „nezags valsti”; korupcija (plašā izpratnē) no „likuma” ir kļuvusi par izņēmumu. Tomēr politiskās ētikas standarti joprojām ir par zemu, lai Latvija varētu pretendēt uz attīstītas valsts statusu. Par to arī jārunā. Mēs neesam Nigērija vai Azerbaidžāna, bet neesam arī Zviedrija vai Vācija. Pie tam tagad uzmanības fokusu vajadzētu vērst (arī un varbūt pat galvenokārt) tieši uz sabiedrības pašas politisko ētiku un pieprasījumu pēc tās. Oligarhi un sīkāki korumpanti jau nenonāk varas pozīcijās ar militāras varas palīdzību, bet gan tiek ievēlēti. Vajag radikāli un bez liekas kautrēšanās uzdot jautājumu: kā gan mēs varam pieprasīt to, ka Latvijai jābūt attīstītai Eiropas valstij, ja ievērojama vēlētāju daļa, pat vairākums, kā to uzskatāmi rāda šis Alehina bloga ieraksts, atbalsta partijas un kandidātus, kas cieši saistītas ar oligarhiem vai ir ar krieviski-padomisku orientāciju? Šis jautājums būtu jāuzdod vispirms draugiem, radiem, kaimiņiem, paziņām, kuri balso par šīm partijām un šādiem cilvēkiem.Ar vārdu sakot: Ir jāpozicionējas. Arī kā „normālam” pilsonim, taču kuram sava valsts ir svarīga. Ir jāveicina pieprasījums pēc ētiskas politikas, pie tam vispirms jau vēlētāju vidū. Arī ja tas izraisa konfliktu. Demokrātijā ir (idejiski) jākonfliktē, tas demokrātijā ir normāli. Un neitrāla nostāja politiskās ētikas jautājumos ir neētiska nostāja.
Levita kungs, paldies par komentāru! Jā, arī es domāju, ka esošā ir līdz šim labākā Latvijas valdība. Tas nav maz, taču ar to nepietiek, lai situāciju mainītu, lai liktu cilvēkiem uzticēties savai valstij un demokrātijai. Arī esošā – labākā – Latvijas valdība nav spējusi rast risinājumu tiesiskuma deficītam – tai skaitā Lemberga netiesājamībai = nesodāmībai, kuras pamatā visticamāk ir organizētā sabotāža. Politisko spēku un mediju acīmredzama atkarība no Kremļa finansējuma arī paliek bez jebkāda risinājuma. Tas liek domāt, ka nežēlīgi klibo gan Latvijas tiesu vara, gan drošības dienestu institūcijas. Nav nodrošināta tiesas neatkarība. Bet drošības dienestu vājums tikai pastiprina aizdomas par to, ka valdībai nav pilnīgās kontroles par notiekošo valsts pārvaldē un ka valdība vienkārši nav fiziski spējīga nodrošināt likuma izpildi valstī, pat ja uz to būtu vērsti tās lielākie un sirsnīgākie centieni. Man pašam ir šaubas, ka valdībai/koalīcijai bija stipra vēlme salauzt tiesiskuma deficīta situāciju. Un ja tādu domu nav Vienotībai, tad nākas konstatēt, ka mūsdienu politiskajā spektrā nav nevienas partijas, no kuras es gaidītu ētisku politiku.Levita kungs, es labprāt iepazītos ar Jūsu viedokli par nepolitiskiem/bezpartejiskiem kandidātiem ministra prezidenta un ministru amatiem.
Parlamentārās demokrātijas loģika prasa, ka parlaments izveido ar parlamentā pārstāvētām partijām saistītu valdību; pie tam partiju līderiem ir jābūt valdībā. Šādā veidā tiek nodrošināta politiskās atbildība ķēde: vēlētājs-parlaments-atbilde. Vēlētājs tādējādi ar savi izvēli vēlēšanās var (tiesa, attālināti) ietekmēt valdību, kas demokrātijas virsprincipa būtība.Tas savukārt prasa, ka partijas cenšas iekļūt valdībā, lai – vismaz daļēji – īstenotu savu programmu, un ka tās uzņemas atbildību vēlētāja priekšā par valdības īstenoto politiku.Nepolitiska valdība vai nepolitisks valdības vadītājs ir īslaicīgi pieļaujams tikai ļoti specifiskos izņēmuma gadījumos. Tie saskaņā ar parlamentārisma teoriju ir šādi:- nav skaidrs parlamentārais vairākums, kas varētu vienoties par kopējas valdības programmu, pata situācija starp diviem alternatīviem valdības modeļiem, neviena partija negrib otrai dot „priekšroku”;- vispārēja, dziļa valsts krīze, kas prasa visu valstisko partiju piedalīšanos valdībā; tādā gadījumā valdības vadītājs kā vidutājs starp partijām var būt neitrāla persona (ierēdnis, diplomāts, tehnokrāts).Piemēri: Carlo Ciampi valdība Itālijā 1993-1994 pēc Itālijas korumpētās partijas sistēma sabrukuma; īslaicīgas ierēdņu vadītas valdības Čehijā. Valstīs ar zināmu autoritāru noslieci nepolitisks valdības vadītājs vai visa valdība tiek izveidota arī tad, lai diskreditētu partijas un parlamentāro sistēmu: Ar to tiek uzsvērts, ka valdība „nepolitiski” veicina kopējo labumu, kamēr partijas darbojas tikai partikulārās, „savtīgās” interesēs . Piemērs: Rēdera Vilhelma Cuno valdība Vācijā Veimāras laikā 1922-1923, kas sevi reklamēja kā „saimnieciska valdība”. Īpašs gadījums ir sociāldemokrāta Rusnoka vadīta „ekspertu” valdība Čehijā kopš šī gada vasaras, ko valsts prezidents apzināti iecēla pret parlamentārā vairākuma gribu, zinot, ka tā negūs parlamenta uzticību, bet kura tomēr paliek amatā kā demisionējusi valdība. Par Latvijas pašreizējo situāciju domājot, vajadzētu jautāt, vai varbūtējās koalīcijas partijas pašas nespēj / negrib vienoties par koalīciju un virzīt savu Ministru prezidenta kandidātu. Jāatceras, ka Latvijas parlamentārajā sistēmā Valsts prezidentam pamatā ir iedalīta rezerves funkcija, ja partijas pašas nespēj vienoties. Tad viņam ir jāsekmē partiju vienošanās, lai tās spētu izveidot parlamentāro vairākumu un sastādīt valdību. Viens no minējumiem, kas palīdzētu izskaidrotu pašreizējo situāciju, varētu būt, ka iespējamās koalīcijas partijas ir ar vājiem līderiem, un tādā gadījumā ir dabiski, ka šo varbūtējās koalīcijas partiju vājās varasgribas telpu ieņem citi spēki (jāuzsver, ka partijas varasgriba demokrātijā, lai (vismaz daļēji) īstenotu savu programmu, ir normāls un nepieciešams funkcionējošas demokrātijas elements).
Levita kungs, es ceru, ka tas esat Jūs. Liels paldies par komentāru!
Publicēju atbildi jaunā ierakstā.
Thanks for sharing. I read many of your blog posts, cool, your blog is very good.
Your article helped me a lot, is there any more related content? Thanks!