Publicēts Delfi.lv
17. augusts 2005
No visām „de-”, ko piedāvā par līdzekli okupācijas seku apkarošanai, es izvēlētos vienu — desovjetizāciju, jeb atteikšanos no iesakņojušām vergu tradīcijām pazemoties un pazemot — ģimenē, darbā un sabiedrībā — un tieksmi atrast ienaidnieku un novelt uz viņu visus grēkus.
Desovjetizēties nozīmē izārstēt pašam sevi, uzņemties atbildību un attiecīgi vērtēt savu rīcību. Tāpēc es apzināti atsakos no valdības (bet ne partiju) kritikas, jo prioritātes dzīvē nosaka sabiedrībā valdošie ticējumi un attieksme. Nu kaut vai — izmaksāt prēmijas pašvaldības administrācijai vai izgreiderēt neizbraucamu ielu nomaļā pilsētas daļā.
Esam gatavi paciest un pat atbalstīt korumpētus politiķus un ierēdņus, skriešus maksāt kukuļus paši. Esam gatavi paciest zemas algas, kā arī to, ka darba devējs krāpjas un nemaksā par mums nodokļus. Esam gatavi paciest briesmīgus ceļus un samierināties ar savu atpalicību. Pats briesmīgākais, šķiet, ir tas, ka esam gatavi pazemoties un pazemot.
Latvijā ir tikai divas īstās problēmas: alkoholisms un cinisms, jeb izkropļota attieksme pret sevi un savu valsti. Tās tik tiešām ir problēmas, jo tie „vīrusi”, kas izraisa šīs divas slimības, sēž dziļi smadzenēs. Alkoholisms traumē miesu, cinisms uztur pie dzīvības tādu sovjetisku domāšanas veidu, mentalitāti, ko daži uzskata par latviešu. Šis domāšanas veids ātri noved pie absurda. Ar tādiem viedokļiem sabiedrība visumā atbalsta likumpārkāpējus. Latvija kļūst par likumpārkāpēju atbalstītāju sabiedrību, kas ar entuziasmu marginalizē tos, kas cenšas likumu ievērot. Nu kaut vai — kā uz Rīgas vai Jūrmalas ielas jūtas tas, kas ievēro ātruma režīmu?
Cinisms, slimīga attieksme veidojas kā protests pret notiekošo, taču tā, diemžēl, vieno upurus ar varmākām — korumpantiem, zagļiem, krāpniekiem, kas nozaguši, piesavinājuši, uzurpējuši valsti. Cinisms ir vilšanās traģēdija.
Latvija — ziemeļvalsts?
Šķiet, ka vienīgais, kas mums vieno ar ziemeļvalstīm, ir ģeogrāfija. Ko redz tas pats zviedrs, dānis vai soms, pārlidojot tikai kādu stundu pusotru otrpus jūras?
Ārvalstu uzņēmēji, investori, ar kuriem mēs pamatoti saistām cerības uz ātrāku izaugsmi, blakus ekonomikas analīzei, izvērtē, tā teikt, sadzīvisko kultūru, mentalitāti. Redz, kāda agresivitāte un nekaunība valda uz Latvijas ceļiem. Pamana, kā piecūko savas dzīvojamās telpas un vidi ap tām. Un ātri izdara savus secinājumus — ar kādu biznesu nodarboties, kam uzticēties, cik maksāt algās… Sava veida pilnvērtības analīze.
Kam tad iznāk uzticēties? Kam un cik maksāt? Cik jūs maksātu lētticīgajiem papuasiem, kas netic savām tiesībām, neciena ne sevi, ne savu valsti, ne tās likumus, bet katru reizi ievēl parlamentā jaunus populistus — krāpniekus un nejēgas? Vai jūs uzticētos tumsoņiem, kam būtībā ir dziļi nospļauties par morāli un tikumu, tāpat kā par savu un bērnu nākotni, bet kas ar slimā buļļa acīm skries apsaukāt gejus, lai apliecinātu savu nevainīgo vīrišķību?
Vērtības?
Pilsoniska sabiedrība, solidaritāte, iecietība, cilvēktiesības… Mēs pat īsti nesaprotam, par ko ir runa, ja viena liela daļa sabiedrības sapņos redz, kā otru lielu daļu sasēdina lopu vagonos un izsūta uz Krieviju. Ja viss, par ko līdz pēdējai asins lāsei ir gatavi cīnīties Latvijas minoritāšu aizstāvji, ir iluzorā lingvistiskā komforta saglabāšana un palikšana Krievijas ietekmes sfērā.
Par kādu solidaritāti var būt runa, ja nekoptajās Latvijas pilsētās tūkstošiem bomžu un viņu bērnu un ne tikai pārtiek no tā, ko atrod atkritumu konteineros?
Latvijas iedzīvotāju solidarizēšanās notiek drīzāk pēc trešās pasaules valstu parauga, kur sabiedrības vienotā frontē ar savām elitēm aizstāv savas „fundamentālās pamattiesībās” uz sieviešu un (reliģiozo) minoritāšu apspiešanu. Latvijā mēs, solidarizējoties, teju vai piesakām karu zviedriem, metoties uz ambrazūru par savām tiesībām maksāt verga cienīgās algas savam lētajam latviešu darbaspēkam.
Vismaz puse sabiedrības (pat intelektuāļi un gados jauni cilvēki) pašrocīgi aizmūrētu tautas pārstāvniecības orgānu Saeimu un piešķirtu visu varu kādai stiprai rokai, lai tā, acīmredzot, aizbāztu muti visiem citādi domājošajiem, nopērtu huligānus no blakus mājas un brīnumainā kārtā pieliktu pensijai?
Par kādu pilsonisku sabiedrību var būt runa, ja saujiņa izmisīgi protestējošo jauniešu ir viss, ko sabiedrība spēj deleģēt, lai izrādītu savu pozīciju pret redzamāko politiķu un amatpersonu izcili nekaunīgo dzīves veidu? Ja tās pašas „kreisās” partijas un to līdzjutēji pozicionē sevi kā sādžas kaismīgākos homofobus, rasistus un minoritāšu apspiedējus?
Latviešu rītdiena bēg no Latvijas
No laukiem un mazpilsētām dzīvot gribošie jaunieši bēg uz Rīgu un tālāk jau kopā ar rīdziniekiem labākie un spējīgākie brauc projām, jau vienalga kur. Tālāk no depresijas, no pazemojošām algām, no nekompetences un korupcijas, no bezcerīgi sliktajiem ceļiem, no bezgalīgām un absolūti bezatbildīgām “jaunām partijām”, “centriem” un “laikiem”, no bezcerīgiem strīdiem starp latviešiem un krieviem. No stulbuma un tumsonības, no nebeidzamās vakardienas, no sovjetisma.
Tie, kam dzīvot, kam drīz ir jāveido ģimene, jānodrošina bērnu labklājība, viļas cerībās par latvisku Latviju, demokrātisku, modernu, dzīvošanai ērtu un draudzīgu Latviju, valsti, no kuras tās bērni nebēg uz visām pasaules malām.
Jauniešu bēgšana no laukiem un Latvijas vispār, šķiet, ir spilgtākais to problēmu pieteikums, ar ko jāiziet priekšvēlēšanu kampaņā nopietnām politiskām partijām.
Nabadzība
Sākumā šķita, ka visas Latvijas problēmas sakņojas pārejas ekonomikā. Celsies labklājības līmenis — laimīgas latviešu ģimenes dzemdēs vairāk priecīgu bērnu, laimīgi pensionāri ceļos uz savu pensiju pa visu pasauli, latviešu uzņēmēji attīstīs zinātnesietilpīgu modernu ražošanu, bet tie, kas nejūtas piederīgi Latvijai, meklēs laimi citās zemēs, tādējādi dabiski atrisinot nepilsoņu jautājumu.
Tagad, kad reformas un privatizācija ir galā, Latvijai, neskatoties uz zemiem nodokļiem, ir ievērojamākā ēnas ekonomika, jeb masveidīgākā nodokļu nemaksāšana, Baltijā. Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai un Nato līdz šim nav spējusi izvilkt sabiedrību no apkaunojošās nabadzības. Saasinās etniskais ķīviņš. Attiecības ar Krieviju ir bedrē.
Pasaulē Latviju atpazīst pēc “esesiešu” maršiem, augstā korupcijas līmeņa un nabadzīgākās EU valsts „titula”. Latviešu uzņēmēji ar lielāku gatavību iesaistās puskriminālās afērās nekā investē “latviešu nokia”. Ārzemju investori jau pieraduši redzēt trešo un vājāko „opciju” starp Lietuvu un Igauniju.
Pat sliktā sapnī 90. gadu sakumā diez vai kāds spēja iedomāties, ka Latvija būs EU nabadzīgākā dalībvalsts. Kaut gan tā pati par sevi vēl ir tikai “ceļojoša balva”, Latvijai tomēr ir liels risks neizsprukt no neveiksminieces statusa, paliekot saraksta apakšējā galā starp mūžīgajiem atpalicējiem. Atpalicība apmāj un demoralizē, arvien vairāk degradē jau tā cietušās vērtības.
Cik maksā atpalicība?
Es apzināti sabiezinu krāsas, jo svarīgākais runāt atklātu valodu un spēt paredzēt sekas. Kādas tās var būt Latvijas atpalicībai? Jo ilgākā laika posmā Latvija vilksies astē, būdama pati nabadzīgākā vai viena no, jo lielāka ir varbūtība, ka Latvija ar savu politisko neatkarību, ar savu valstiskumu samaksās par sabiedrības noslāņošanos, sašķelšanos un atklāto etnisko konfliktu.
Tādai — iekšēji nestabilai, svešai, neeiropeiskai — Latvijai neviens nenāks palīgā un ar mierīgu sirdi to upurēs, lai saglabātu mīļas attiecības ar svarīgu partneri Krieviju. Šķiet, nevienam nav šaubu par to, ka Maskava nekad nebija nopietni atmetusi domu par ietekmes atjaunošanu Latvijā/Baltijā un, varbūt, pat atgriešanos pie Baltijas jūras krastiem. Šis murgs ir laikam sliktākais “nabadzīgākās valsts” un dziļi sašķeltās sabiedrības attīstības scenārijs.
Maigāks scenārijs varētu būt tāds, ka valstis atpalicējas „Jaunajā Eiropā”, tai skaitā Latvija, paliks rietumnieku acīs par aizdomīgiem puscivilizētiem un, jā, nepilnvērtīgiem austrumiem. Šis spiedogs rotās mūsu eksportu, mūsu ārpolitiskos centienus un mūs pašus.
Mīlēt vai ienīst?
Ja kārtīga ceļa uzbūvēšana vai padomju laikā celto māju remonts maksā prāvu naudu, tad nepārkāpt satiksmes noteikumus vai nepieķēzīt savu kāpņu telpu nemaksā ne kapeikas. Jāiegulda daudz līdzekļu, lai uzceltu pievilcīgu modernu valsti, bet ticēt saviem spēkiem var bez maksas.
Ar to gribu novilkt paralēli starp degradējošajām vērtībām un atpalicību. Neviena valdība, pat gudrākā un nekorumpētākā pasaulē, nelīdzēs tam, kas atsakās no vērtībām, nodedzina savas mājas.
Lai izrautos no atpalicības un mainīt attieksmi pret sevi Rietumos un (gan stipri vēlāk) Krievijā mums vispirms ir jāmaina sava attieksme un jāvienojas par dažiem principiem. Ja vēlamies veidot Latviju kā neatkarīgu valsti pretstatā emigrēšanai vai saplūšanai ar NVS, ir jāvienojas, ka neatkarīgas Latvijas valstiskuma projektam jēga ir tikai tad, ja Latvijas valsts ir latviska.
Retais var izskaidrot latviskumu un visbiežāk šo vārdu izmanto politiskā demagoģijā. Uzdrošinos apgalvot, ka latviskums bija tas, kas ļāva uz pēckara drupām uzcelt skaisto Latvijas valsti 20.-30.gados, ne pašu vājāko Eiropā, spēcīgāko ekonomiku Baltijā. Latviskums bija par pamatu veiksmei un brīvības idejas materializēšanai. Latviskums reiz jau ir īstenojies valstī un pāraudzis etniskās robežas.
Latviskuma deficīts šodien izpaužas neiecietībā, korupcijā, vērtību krīzē un atpalicībā. Tāpat rusofobija, ģermanofobija un antisemītisms tikai degradē latviskumu. Būtībā mums ir jāizvēlas, ko mēs uzskatām par sev pieņemamāko — mīlēt Latviju — mīlēt un rūpēties par bērniem, sirmgalvjiem, rūpēties par savu nākotni, savu valsti, lai tā rūpējas par mums — vai ienīst, bet tad jau vienalga ko.