08. marts 2006
Latvija spēj būt mīloša māte saviem bērniem, un latvieši spēj būt laimīga tauta. Ir jāsaprot, ka Latvijas galvenā vērtība ir cilvēks, un ka autoritārā apziņa un neiecietība šo vērtību noliedz. “Pūķis”, Jevgenija Švarca 40.gados uzrakstītā luga un pēc tās 80.gados uzņemtā filma “Nogalināt pūķi”, ir labākais, ko jebkad esmu sastapis, kur tik precīzi atveidota groteskas autoritārās apziņas anatomija. “Priekšā ir smalks darbs. Smalkāks par izšūšanu. Katrā no viņiem nāksies nogalināt pūķi,” saka drošsirdis Lanselots, kad viņa divkauja ar pūķi jau sen ir pagātnē, bet pilsētas ļaudis joprojām nav brīvi un netic saviem spēkiem.
Labu laiku vēl pirms tautu un paaudžu bendes nāves, Švarcs pareģoja staļinisma iemūžināšanu, kā degzīmi, vergu dvēselēs. Lanselots var fiziski nogalināt pūķi, var izbeigties autoritārisms, bet no autoritārās apziņas katram jāizārstē sevi pašam. Verdzība jebkurā izpausmē ir amorāla, jo ir morāles degradācijas produkts un visai bieži izpaužas zemā pašnovērtējumā un neiecietībā.
Drosme fantazēt
Es sapņoju, es gribu, lai manai valdībai arī ir drosme sapņot un un īstenot optimistiskos scenārijus. Es negribu, lai man sola. Es gribu, lai valdība pasaka, kā lai ekonomika uztur 5-6% tempu, lai sasniegto to, par ko rakstīju iepriekšējā publikācijā. Es gribu zināt, ko valdība darīs, vai valdībai ir idejas šajā sakarā. Fantazēt nebaidās tas, kurš tic sev un zina, kas un kālab jādara. Es negribu tādu valdību, kura sev netic un no visa baidās.
Es zinu, kas ir vajadzīgs, lai īstenotu savu sapni par Latviju, labāko vietu pasaulē, laimīgu tautu, kura neizsviež savus zīdainīšus atkritumos, Latviju, kuras jaunieši nepiekrīt jebkuram vergu darbam ārzemēs, tāpēc ka jebkura, pat dempinga alga būs lielāka par to, uz ko šie jaunieši cerēt mājās. Tam ir vajadzīga konsolidēta sabiedrība, stabila valsts, ne tikai pēctecība, bet arī atbildība politikā, tai skaitā arī “garākas” valdības.
Cilvēks, latvietība un demokrātija
Konsolidēta sabiedrība ir sevi cienoši cilvēki, indivīdi, kas skaidri apzinās savu atbildību par savas sabiedrības vērtību izkopšanu un saglabāšanu. Vērtības apvieno indivīdus sabiedrībā un nācijā. Vērtības ir tas, kam jābūt pirmajā vietā jebkurā apsvērumā. Un augstākā vērtība ir vienmēr tas, par ko mēs katru reizi runājam, uzskaitot savas bēdas un problēmas. Cilvēks ir Latvijas galvenā vērtība. Viņa dzīvība, brīvība un labklājība. Cilvēks, kurš veido sabiedrības, un bez kura valstis zaudē jebkuru jēgu un vienkārši neeksistē. Cilvēks, kuru Latvijā sviež miskastē, dzen ārā uz Īriju, kuram, acīmredzot, katastrofāli trūkst mīlestības.
Un tad tas iracionālais, emocionālā pacēluma spēks, sinērģija, kas konsolidē, saliedē sabiedrību, padara Latviju par Latviju, kuru mēs mīlam. Latvietība. Un demokrātija. Arī tās ir vērtības, izkopjot kuras sabiedrības locekļi un viņu valdība var krasi paaugstināt dzīves līmeni valstī, padarīt sabiedrību laimīgāku un stiprināt valsts konkurētspēju pasaulē. Savu viedokli par latvietību, tās kolosālo potenciālu un par to, kur tā ir jāmeklē, piedāvāju pirms dažiem mēnešiem, tāpēc neatkārtošos.
No šī augstuma valstu sacensība par vietām reitingos vairs nešķiet tik nozīmīga. Galu galā galvenais ir pašcieņa un dzīves kvalitāte. Un savos rakstos es mēģinu paskaidrot, kāpēc ne otrādi, bet sākumā pašcieņa un tad dzīves kvalitāte.
Bodi ciet, kaklu cilpā?
Atgriežoties pie Delfu lasītāju reakcijas uz ziņu par savai valstij veltīto Igaunijas premjerministra apbrīnu, pāris citātu: “Jā, igauņi laikam tiešām var lepoties ar savu valsti. Es arī gribētu, bet kaut kā neveras mute.” “This just shows how far we are behind you guys.” Vēl viens poliglots piedāvā šādu te šedevru, tā, lai visai pasaulei ir skaidrs: “Estland ist besser als Lettland.” “Latvieši ir stulba nācija, jeb, ka saka — atkritums. Izbļaustās, pasūdzas, pavicina rokas un beigas, nekas nesanāk. Atnāk kaimiņi un visu saved kārtībā. Tādi nu mēs esam.” “Mēs esam alkatīgi zagļi, varaskāri un egoistiski, tāpēc tā arī notiek, ka esam sliktākie Eiropā. Un nekas jau savādāks nebūs — igauņi aizies pie Eiropas “spices”, mēs nīkuļosim visās jomās, izņemot dažus, kas būs par sevi un savējiem parūpējušies apzogot valsti.”
Meistarīga atzīšanās. Atkritums? Egoisti? Sliktākie? Savādāk nebūs? Viss, var taisīt bodi ciet, pašam kaklu cilpā?
Citi domā konstruktīvāk: “Ja jau ir par valsti domājoši valsts vadītāji, tad jau valsts attīstās ātros tempos. Bet mūsējie valsts vadītāji pirmkārt domā, kā ātrāk piebāzt savas kabatas un tad ja paliek laika, tad kaut ko par valsti…. Viņiem vajadzētu mainīt savu filozofiju…” “Kādi vēlētāji, tāda valsts. Ja katru dienu cilvēki vemj ārā žulti un negatīvismu, tad ar laiku tas piepildās.”
Tam ir vieglāk piekrist. Vienīgi valsts vadītāji par valsti nedomā — atļaujas nedomāt — tikai tad, ja tauta nedomā par savu valsti, ja tauta to atļauj sev un saviem vadītājiem. Tieši tā: kādi vēlētāji, tāda valsts.
Vai nu neiecietība, vai nu uzplaukums
Rasisms un ksenofobija ir necieņas izpausme un cilvēka kā vērtības noliegums. Varu parakstīties zem katra vārda intervijā par rasismu Latvijā ar kādu Rīgā dzīvojošu ārzemnieku iepriekšējā “Nedēļas” numurā.
Cilvēka uztvere nevar būt nepareiza. Un te pārsteidz principā liberāli domājošā, bet šoreiz manāmi apjukuša Roberta Ķīļa komentārs, kurā zinātnieks pārmet ārzemniekam, ka tas jaucot novērojumus, ka tam, raugi, rodas iespaids, ka “cilvēki Latvijā vispār ir neiecietīgi.” Galu galā no Roberta teiktā jāsecina, ka ksenofobija ir OK un rasisms latviešos ir pilnīgi dabiska un likumsakarīga lieta, jo, raugi, Latvija vienmēr esot bijusi tāds kā nomaļš kakts, kur cilvēki nemaz neesot redzējuši atšķirīgu rasu pārstāvjus.
Vēl viens latvietis, komentējot interviju žurnālā, izsakās par Latviju un latviešiem manierē, kas ir līdzīga manis augstāk citētajiem komentāriem Delfos. Viņš gūst baudu, atzīstoties savā provinciālajā ksenofobijā, atteicoties ne tikai no politiskā korektuma, bet arī no pašas pieklājības un, šķiet, pat no veselā saprāta. No laipnības viņam sāpot vaigi, izturēt nevar, kā gribas apliecināt savu Austrumeiropas, vai ko tur slēpt, padomju mentalitāti. Lasot tādu komentāru, pārliecinies, ka “paviršajam” ārzemniekam izdevies saskatīt problēmas sakni — neiecietību pret cilvēku kā tādu un necieņu pret cilvēku kā vērtību. “Pūķis izmežģījis jūsu dvēseli, saindējis asinis un aizmiglojis redzi,” saka lugā ārzemnieks Lanselots.
Var cik gribi sašust, bet tieši šādu Latviju redz ārzemnieki un šādu viņi Latviju iztēlo saviem draugiem, radiem un kolēģiem ārzemēs. Ja Latvijas iedzīvotāji vēl šaubās, ir jāatkārto vēl un vēl, ka ksenofobija apkauno tevi pašu un tavu valsti, un rasisms ir jāizskauž, nevis jāmeklē attaisnojumi. Cietsirdība pret bērniem un vienam pret otru, vienaldzība un demonstratīvā noteikumu pārkāpšana ir tā pati neiecietība, izmežģītas dvēseles sāpju kliedziens.
Neiecietības cēloņi ir vērtību noniecināšanā un morālā degradācijā, kas ir smagākais staļinisma mantojums, kas joprojām kropļo arvien jaunas dvēseles, dzelžainā tvērienā tur tās drūmajā pagātnē. Ne valdība, ne politiskās partija nedrīkst vienaldzīgi stāvēt malā. Pret neiecietību un rasismu ir jācīnās politiskajā līmenī.
Noliedzot vērību sevī un apkārtējos, katrā individuāli, var aizmirst sapni par konsolidētu sabiedrību, atbildīgu politiku, attīstītu demokrātiju un, jā, par latvisku Latviju. Latvietībai jādod motivācija saliedēt spēkus, lai izbūvētu nāciju un valsti ar konkurētspējīgu ekonomiku. Kādu motivāciju dos neiecietība? Saliedēties apsaukāšanā, kāpņu telpu apspļaudīšanā, drūmajos skatienos, cietsirdībā pret bērnu un kopīgā depresijā? Tādēļ vai nu viens vai otrs — vai nu neiecietība, vai nu uzplaukums un latviska Latvija. Pūķis vai bērni?