Es prognozēju, ka Latviju gaida vēl grūtāki laiki tuvākajā nākotnē. Grūtības radīs ne tik daudz vairs ekonomika, cik cilvēku nevēlēšanās samierināties ar nevienlīdzību likuma priekšā un ienākumu līmenī, kas var radīt ļoti bīstamu situāciju demokrātijai. Riska faktori ir politiskās elites pasivitāte tiesiskuma krīzes pārvarēšanā, sociāldemokrātijas neesamība Latvijas politikā un protofašistu aktualizācija.
Jau tagad ir skaidri redzama neapmierinātība ar ekonomikas atveseļošanas un augšupejas tempu. Es labi atceros, ka arī „treknajos” gados Latvijas internets bija pārpildīts ar komentāriem par makro- un mikroekonomisko rādītāju savstarpējo neadekvātumu un visādiem „genocīdiem”, kamēr mazumtirdzniecības cipari lauzās cauri jumtam.
Dombrovska valdība izsauc uz sevi uguni tieši par to, ko tā vismaz līdz šim darīja labi un pareizi, mēģinot samērot izdevumus ar ieņēmumiem. Objektīvi vērtējot, Latvijas ekonomika attīstās – jā, protams, no zemām starta pozīcijām, bet tomēr – straujāk, nekā citur, un 5.7% IKP kāpums deviņos mēnešos ir ļoti labs rādītājs. Tas gan ir noticis pateicoties atsevišķu uzņēmumu konkurētspējas uzlabošanai, kas acīmredzot tapa iespējams pēc izdevumu struktūras izmaiņām gan valsts pārvaldē, gan tirgū.
Divas reizes vēlētāji atzinīgi novērtēja Dombrovska valdības drosmi un mērķtiecību cīņā ar izdevumiem, ko, savukārt, bezatbildības propagandisti tai neatlaidīgi pārmet. Vēl nedrīkst paiet garām Dombrovska valdības koalīcijai piederošo, bet Dombrovska partijā neietilpstošo ministru iniciatīvas un pat pieteikumus reālām reformām, kuras liek cepties arvien plašākam dažādu līmeņu budžetu grauzēju lokam.
Te slēpjas Latvijas situācijas idiotisms.
Dombrovska valdību kritizē un pat organizē kampaņas pret vērtīgākajiem ministriem, perspektīvākajiem politiķiem – Ķīli, Viņķeli, Sprūdžu – par to, ko tā dara. Un nekritizē par neizlēmību, bezgalīgo jautājumu atlikšanu un atstāšanu bez izvērtējuma un analīzes, pasivitāti un ideju trūkumu reģionālā sadarbībā ar Baltijas un Ziemeļvalstīm, pasivitāti un ideju trūkumu nenotiekošajā tiesu sistēmas reformēšanā un, kā es to redzu, sabotējamajā cīņā pret ēnu ekonomiku.
Kur ir izvērtējums un vainīgo noskaidrošana Krājbankas un Dienvidu tilta lietā, vilcienu iepirkšanās izgāšanās? Kur ir analīze par reģionu nevienmērīgo attīstības līmeni, par infrastruktūras katastrofālo stāvokli un chroniski sabojātiem ceļiem, par māju nesiltināšanu, par atstādinātā Lemberga neatstādināšanu, par sistēmisko korupciju pašvaldībās un to pārvaldības zemo efektivitāti. Kur ir efektīva un esošajam (pietiekami zemam) izglītības, informētības un izpratnes līmenim adekvāta un pieejama komunikācija ar sabiedrību par nodokļu izlietošanu? Par euro?
Aiz gaudošanas par labklājības pasažieru apvainošanos uz labklājības kapteini un zemām algām par zemo pievienoto vērtību garām paslīd kaut kas daudz svarīgāks. Ja līdz šim ekonomiskajam optimismam un konkurētspējas uzlabošanai eksporta nozarēs pietika par izdevumu samazināšanu, kurā specializējas Dombrovskis un Vilks, tad drīz vien kļūs skaidrs, ka izdevumu griešanas potenciāls ir izsmelts un turpmāka attīstība būs atkarīga no ražīguma un efektivitātes līmeņa gan valsts un pašvaldību pārvaldē, gan tirgū. Un uz to nevar cerēt, nemēģinot godīgi un vispusīgi uzvērtēt iepriekšējās kļūdas, neizdarības un nelikumības.
Otra Latvijas situācijas idiotisma puse ir cēlonī, kāpēc manis pieminētais izkrīt no sabiedrības uzmanības loka.
Es neredzu viedokļu līderu, politisko līderu un spēku, kas šo aktualizētu problemātiku sabiedriskā diskusijā. Varbūt, to būtu varējuši ierosināt Reformu partijas politiķi, ja paši nebūtu koalīcijā ar stagnējošo, mūžīgo mazāku ļaunumu Vienotību. Es tomēr šaubos, jo, ja būtu varējuši paši partijas līderi, tad par to noteikti spriestu partijā, un noteikti atrastos kādi ārpus valdības esošie (vai tādi kā es, simpatizanti, ārpus pašas partijas, bet tai tuvi un ar daudz skaļāku balsi un lielāku svaru nekā man), kas par to būtu gatavi runāt publiski. Vai tādi ir? Es neredzu.
Latvijā kā sēnes pēc lietus, vai pareizi sākot, kā zirgāboli pēc kavalērijas parādes, uzrodas ļevaku, anarchistu, protofašistu domubiedru – destruktīvās domāšanas un rīcības – grupas. Šī parādība ir ļoti dabiska, tam ir jānotiek līdz ar neapmierinātības kāpumu sabiedrībā.
Te es atgriežos pie tā, ar ko sāku. Situācijai ekonomikā uzlabojoties, arvien lielākam skaitam iedzīvotāju liksies, ka situācijas uzlabošanās notiek pārāk gausi. Tā domā un domās pirmkārt tie, kam nav nekādas vai ir ļoti vāja un visticamāk aplama izpratne par ekonomiku, politiku, ētiku, cilvēktiesībām, attīstīta indivīda interesēm, sabiedrības ilgtermiņa interesēm un tā tālāk.
Izpratne ir ļoti ierobežota jau tagad un ļoti maz, ja vispār kaut kas, stimulē cilvēkus meklēt patiesās, nevienkāršās atbildes uz jautājumiem par to, kā panākt ienākumu pieaugumu, kā mazināt ienākumu plaisu, kā saplānot savu dzīvi tā, lai likumīgiem ceļiem uzlabot savas ģimenes labklājību paredzamā nākotnē.
Es negribu tērēt laiku atsevišķu „kustību” raksturošanai, vēl jo vairāk tāpēc, ka droši vien neesmu iepazinies ar daudzām tādām iniciatīvām. Tikai pāris vārdu. No destruktīvās domāšanas (un potenciāli rīcības) piemēriem var nosaukt konspirologa Armanda Strazda iniciatīvu aizstāvēt dzimteni cīņā ar vispasaules „banksteriem”, neredzot paša deguna galā uzdarbojušos valsts nozadzējus. Vai kaut arī nenozīmīgu, toties ļoti simptomātisku iniciatīvu, kas nesenā Radio Baltkom raidījumāstādījās priekšā kā Latvijas Internacionāle, kuras veidotāji ar fantastisku putru galvās pauž jebkādu zināšanu trūkumu un tumsonīgus uzskatus jebkādā jomā. Lai gan vēl viena – Lindermana – grupa, šķiet, koncentrē uzmanību uz etniski lingvistiskās plaisas uzturēšanas, arī tās darbības iespējamība ir saistīta ekonomisko neapmierinātību.
Es gribu uzsvērt to, ka starp valdības un koalīcijas partiju (te es stūrgalvīgi piesaucu partijas kā demokrātijas pamatinstitūtu un kā intelektuālas domnīcas, kur jārodas un jātiek kultivētām jaunām idejām, reālo īs- un ilgtermiņa sabiedrības problēmu risinājumu priekšlikumiem) neizlēmību un pasivitāti tiesiskuma nodrošināšanā, neizdarību analīzē un komunikācijā ar sabiedrību no vienas puses un destruktīvās domāšanas un rīcības grupu parādīšanos.
Vienudien šie ļevaki, anarchisti un protofašisti varētu sāks aktualizēties, nevis tikai gvelzt muļķības Radio Baltkom, viņiem parādīsies kaut cik respektabli līderi, kas beidzot iemācīsies sakarīgi runāt kaut vienā valodā. Es neizslēgtu, ka vienkāršo atbilžu radējiem protofašistiem pietiks spēku izveidot savu politisko piedāvājumu. Tas, protams, būs galējās politiskās bezatbildības un nevīžības triumfa samurgojums.
Bet kāpēc gan tas nevarētu uzrunāt kādu pietiekami lielu sabiedrības daļu? Neideoloģiskie, stichiskie ļevaki un anarchisti ļoti loģiski nonāk antidemokrātiskās, fašistiskās pozīcijās. Te nebūs nekāda sakara ar sociāldemokrātiju, taisnīgumu, solidaritāti.
Smieklīgi bija klausīties spriedumos tajā Baltkoma raidījumā par „internacionāli”, ka šis nosaukums ļevaku – un paši sevi teju par komunistiem sauca – partijai Latvijā nu galīgi neder, jo tie, kas šito te varētu atbalstīt, nekādi internacionālisti nav. Skaidrs, ka nav, ne internacionālisti, ne komunisti, arī ļevaki tikai nosacīti. Ar kreisumu šiem egoistiem un šovinistiem kopīgs ir tikai naids pret darbu un sekmīgiem cilvēkiem. Viss pārējais viņiem ir protofašistisks – valsts ekonomika un diktatūra, kas neizbēgami novedīs pie tā, ka varu un ekonomiku sagrābs t.s. lielkapitāls, kas Latvijas gadījumā ir Krievijas un vietējie bandīti.
Šodien to vēl var paklausīties ar smīnu. Bet kāpēc gan tas nevarētu īstenoties? Neapmierinātība var ar laiku pieaugt. Attīstoties ekonomikai un lielai ekonomikas daļai paliekot ēnā valdības pasīvās attieksmes rezultātā, augs arī nevienlīdzība – gan likuma priekšā, gan neizbēgami ienākumos.
Tad vienīgie, kas blēdīgi piedāvās šādu tūlītēju vajadzību – pēc bulkām no kokiem un naudas no tumbočkas – apmierināšanu, būs protofašisti, jo sociāldemokrātu projekts tā arī nav nobriedis Latvijā.
1 thought on “Latvijas situācijas idiotisms. Augsne protofašismam”
Thank you for your sharing. I am worried that I lack creative ideas. It is your article that makes me full of hope. Thank you. But, I have a question, can you help me?