Nav par ko balsot, domāju es katru reizi, ejot uz vēlēšanām, un, cik es saprotu, ne es viens. Un balsoju. Nekāda traģisma, protams, jo kaut daļēji mani/mūs pārstāv tie, par kuriem mēs tomēr atrodam par iespējamu nobalsot.
Nesen pavīdēja Ivetas Kažokas tweet par to, ka, nedaudz pārfrāzējot, viņas sapnis esot balsot par Pēdējo partiju, bet tagadējā LV politika to nepieļaujot. Es nepiekrītu, balsot jau var un LV politika to pieļauj. To var nepieļaut paša racionālais aprēķins. Taču galvenā te ir doma, ka par tiem, kam ir izredzes gūt kaut cik pieklājīgu vēlētāju atbalstu, balsot īsti negribas.
2010. gadā Ivetu fascinēja Pēdējās veidotāju personiski nehierarchiskā iesaistīšanās savas partijas programdokumentu radīšanā. Viņai tas šķita „šokējoši radikāls”, jo Latvijas tradicionālo partiju senilajā vidē elite nozīmē ekspertus, „kas vienpersoniski tapina svarīgākos tekstus, un kur ir visai maza vieta atsevišķa indivīda iniciatīvai.”
Es to nezināju, man tikpat kā nav nekādas pieredzes ar elitēm, kuras es godīgi un bez zīmēšanās nicinu. Bet kopumā nekāda liela atklāsme tā, protams, arī nav. Ka tie dinozauri, zosis, auni un mērkaķi savu arodu – politiku, ideju ģenerēšanu, lēmumu gatavošanu, – pieprot ļoti slikti, skaidrs bija jau ļoti sen. Auniem vajaga amatus (ietekmi, naudu, slavu, lai viņus sauc par ambicioziem līderiem, lai televizorā rāda, lai ar karodziņu var pabraukāt – auni!).
Nemaz negribas par šiem balsot. Negribējās agrāk, negribēsies arī turpmāk. Vēl viens labs citāts no Ivetas:
„Sabiedrība daudz iegūtu, psiholoģiski “atslābstot” savā attieksmē par partijām – sākot tās uztvert mierīgi, bez patosa. Reiz būtu jāpārstāj uzskatīt politiku par elites nodarbi un iesaistīšanos partijā par liktenīgu darbību (..) Šī pārmērīgā bijība pret politiku ir viens no iemesliem, kādēļ vienam otram labam cilvēkam ir vieglāk iestāties klosterī nevis kandidēt vēlēšanās (..) Mūsu valstī nez kāpēc ir grūti pat iedomāties, ka partijas varētu dibināt ne tādēļ, lai cīnītos kādā no frontēm, bet lai piedāvātu vēlētājiem kādas jaunas idejas.”
Man īpaši iet pie sirds tā doma par iestāšanos klosterī kā alternatīvu politikai un ideju piedāvāšanu kā alternatīvu cīņai frontē. Taču es varu cik vien gribu nicināt tos uzpūstos aunus un iestāties klosteros. Pamatproblēma – „nav par ko balsot” – mazāka nepaliek.
Vai ir jāiesaistās pašam? Laikam jā. Vai esošajās partijās – ar to eliti-kas-nozīmē-ekspertus? Paldies, nē. Dibināt savu kārtējo „jaunlatviju” vai „brīvībunovisakā” vai kādu citu lūzerisku čomu būšanu? Tā nav politika, tas ir tīrs idiotisms.
Pēdējās vēlēšanās no 13 sarakstiem pieci saņēmuši 95% balsu. Patiesībā tas ir pozitīvs rezultāts. Bet tas tai pat laikā pierāda, ka sabiedrība nav gatava psicholoģiski „atslābt” un uztvert partijas/politiku „bez patosa”. Uzvar ar karodziņu braukāt gribošie ambiciozanti, elitiskie līderīši.
Un vēl no kādas citas puses skatoties, kam tad viņi ir līderi? Kādām partijām, kādām ļaužu kopām un pūļiem, kādām tautām? Ko viņi pārstāv? Nopietni runājot, katrs no viņiem pārstāv tikai sevi pašu. Daži tikai, daži gandrīz tikai. Jo viņu partijas ir viss kas, tikai ne cilvēku masas. Viņi var lielīties ar simtiem vai tūkstošiem biedru, bet ej nu pārbaudi.
Apšaubīt šos skaitļus liek visvienkāršākā patiesība, ka (sociālo) mediju laikmetā, lai tiktu sadzirdētam, lai iesaistītos – un iesaistītu! –, nemaz nevajag iestāties partijās. Varbūt tieši nav jāiestājas partijās, lai netiktu noliktam vietā, jeb netiktu ar tādu un tādu inventāra numuru iekļautam hierarchijā.
Jā, protams, pastāv arī tie, kas iestājas, lai uzsāktu normālu karjeru politikā. Kā biznesā vai citā nodarbē. Valstij vajag kompetentus līderus pārvaldē – un labāku motivāciju par karjeru neviens līdz šim nav izdomājis. Tā ka tā ir normāla, respektējama iecere. Tikai kāda daļa par šīm ambīcijām citiem ne tik ambicioziem inventāra numuriem? Kāda tad jēga vienkāršam cilvēkam iestāties partijā? Man šķiet, ka nekāda.
Tomēr jāatzīst, ka tas fakts, ka šie „līderi” nevienu, izņemot sevi pašu, īsti nepārstāv, nemazina viņu, kā jebkura pilsoņa, tiesības pretendēt uz valsts līderu lomām, kā arī viņu leģitimitāti šajās lomās. Pārstāvēt – savus atbalstītājus – viņi pa īstam sāk pēc ievēlēšanas.
Vēl jāatrunā, ka nekas no iepriekš teiktā neatceļ ideoloģiju konkurences primātu godīgajā cīņā par vēlētāju atbalstu un caurskatāmajā politikā.
Tātad paliek nepieciešamība pēc interešu un uzskatu pārstāvniecības, paliek karjeras politikā, paliek ideoloģijas. Izpaliek partijas kā masu organizācijas, kā masu jumti. Un, es domāju, ir naivi cerēt, ka šodienas vai rītdienas Latvijā cilvēki mainīs savas domas un sāks iestāties partijās, ja tā iestāšanās neko nemaina. Arī ideoloģiskajās partijās neiestāsies. Balsos, bet neiestāsies.
Ir laiks atteikties no vecmodīgā priekšstata par partijām kā par tautas frontēm un kustībām. Jā, tā pati Pēdējā rosina atteikties no partiju sistēmas kā tādas. Tam es nepiekrītu. Kurš tad pārstāvēs ideoloģijas, ja ne partijas? Kurš ģenerēs politiskā rakstura idejas un formulēs politisko piedāvājumu, ja ne partijas? To darīs, protams, indivīdi, bet partijās. Partijām jāpiedāvā gan risinājumi, gan īstenotāji.
Jāmainās ir nevis partiju sistēmai, bet partijām. Es iedomājos moderno (varbūt, nākotnes) partiju kā domubiedru grupu, ne masu, ne pūli, – grupu, domukalvi, domnīcu, think tank. Politisks think tank. Horizontāls, nehierarchisks, ne (tikai) sabiedrisks un ne (tikai) pētniecisks, bet tāds, kam ir nodoms startēt vēlēšanās.
Tas prasītu izmaiņas likumos – lai atteiktos no morāli novecojušām, lielā mērā liekulīgām prasībām partijām. It kā ideju kvalitāti un derīgumu var novērtēt pūlis un apliecināt tā lielums, it īpaši ja tas ir fiktīvs.
Ir, protams, daudz jautājumu. Piemēram, vai vienā think tankā var apvienoties idejas vadītie un karjeras motivētie? Kā saglabāt nehierarchiskumu, organizācijai augot? Vai šis formāts nodrošinās politiskās dzīves neatkarību no iespējamiem oligarchiem (ja tas nekur nav īsti sasniegts)? Varbūt vismaz mazinās ietekmi? Ko darīt, ja think tankā ir pārāk maz cilvēku un viņi nevar ne aizpildīt vietas Saeimā, ne deleģēt ministrus?
Vai think tanka biedriem, dalībniekiem, kolēģiem ir jāiziet tādu kā atlases procedūru, psicholoģiskus testus, lai pārbaudītu katra atbilstību think tankam, darbam politikā un potenciālam darbam valsts pārvaldē? Man personīgi nav šaubu, ka tas būtu ļoti vēlams. Bet kurš kuru pilnvaros to īstenot un kurš noteiks rezultātu un kandidātu derīgumu?
Kaut arī jautājumu ir ļoti daudz, es godīgi sakot neredzu citu iespēju parādīties Latvijā kādam liberālam politiskajam spēkam, par kuru varētu balsot arī es. Citu, nekā think tanka veidā. Liberālai idejai nav ne mazāko izredžu iesaistīt masas, bet liberāļiem pilnīgi noteikti jāiet politikā.
4 thoughts on “Liberāļi politikā. Iespējams?”
Doma par sakarīgu politisku spēku/-iem ir aktuāla, un ātrāk vai vēlāk tam būtu jānotiek – bet tad, kad cilvēki būs tam gatavi un pašorganizēsies, pamatojoties uz kaut kādā mērā kopīgu redzējumu (ideoloģiju). Tur ir vajadzīgi salīdzinoši jaunākas paaudzes cilvēki, kas ieguvuši labu izglītību un ir profesionāli savās nozarēs, māk sistēmiski domāt, kam savs ego nav pārāk liels un kas spēj valstiski domāt (tā teikt, valstsvīri); kas saprot(ne tikai jūt ar \”muguras smadzenēm\” kā \”parastais mirstīgais\”), ko un kā var darīt labāk. Godīgais diletants reti kad ilgtermiņā ir bijis produktīvs, ja nu vienīgi ierindas balsošanā. Zatlers uz šo jaunās paaudzes cilvēku nišu uzspēlēja, bet reāli viņš to neaizņems (pretējā gadījumā tie jaunie izsviedīs pašu VZ).
Tad tie būtu eņģeļi, kas pašorganizēsies, kad būs tam gatavi 🙂 Mani kompānijā neņems :(Nē, nopietni, Jūs sakāt, ka vēl nav gatavi? Laiks vēl nav pienācis? Pašorganizēties? Bet doma par sakarīgu darbošanos politikā aktuāla ir jau tagad? Ja godīgi, es arī tā domāju. Tā noteikti biju domājis, līdz sapratu, ka politikā var taču darboties horizontālie think tanki. Sapratu, ka partijai es personīgi nebūšu gatavs nekad, jo darboties hierarchiskās struktūrās, senioru/junioru attiecību architektūrā es personīgi esmu gatavs tikai par labu samaksu.Tad es padomāju, ka tādu kā es laikam nav tik maz, – kam riebjas tradicionālās partijas ar slimīgām attiecībām, zvaigznēm, polittechnoloģiem, bosiem, kas kalpo vēl kādiem bosiem, sponsoriem un velns sazin kam vēl, – kam tas ir nepārvarams šķērslis, lai sevi realizētu politikā, lai galu galā ir par ko balsot. Ne izmisušie klauni un, jā, diletanti, kā tā pati Pēdējā, bet – Diletanti? Es neticu šim apzīmējumam politikā. Es nesaprotu, kas ir \”tauta\”, un nezinu, kas ir \”diletants\”. Es redzu, ka visa Latvijas politika ir viens mazprofesionālu cilvēku cechs, kas, šķiet, intrīgas nopietni uzskata par sava darba esenci. Man nav interesanti pat diskutēt par tādu politiku. Es pat nemēģinu komentēt tagadējo koalīcijas veidošanu. Jo vienīgais, ko par šo te domāju, ir, ka Latvijas politika ir jāiztīra. Nē, zatleri tādā politikā ir zivis ūdenī. Izsviedīs? Kāpēc gan ne? Kad būs pārzatlerojušies, izsviedīs. Zatleri vairo zatlerus. Tā nav nekāda jaunās paaudzes niša. Tā ir jauna paaudze vecā kulītē (nišā).
Es nesaku, ka nav gatavi (es pats gan neesmu – pirmkārt tāpēc, ka jūtos pārāk liels diletants). Bet, kamēr nav kāda dzirksts, kas vairākus aizķer… Tikmēr tādi sakarīgi cilvēki pa vienam reizēm kādai partijai pieslienas. domāju, ka varētu pat pieņemt hierarhisku struktūru, ja pats lemjošiem uzticos. bet domubiedru barā vienmēr būs uzskatu daudzveidība un jāspēj sadzīvot arī ar kaut ko nepatīkamu. Jautājums, kāda nu kuram latiņa, atbildības sajūta un tā.Ar godīgiem diletantiem domāju tos, kas platu muti iet ar godīguma lozungu, bet nekā cita bez godīguma nemāk. Viņi ir lielā mērā rīcībnespējīgi. Pat pieņemot, ka visi aktieri, mūziķi un svarcēlāji ir godīgi – ko tiem darīt Saeimā? Cik stulbam jābūt, lai iedomātu savu izredzētību? Partija cita lieta, tur visi var piedalīties, bet diletanti – tikai savu priekšstāvju izvēlei, un arī tad viņi labu ekonomistu no slikta neatšķirs.
Jautājums par diletantismu politikā ir jautājums par to, ko uzskatīt par primāro un ko par sekundāro. Es uzskatu, ka politiķim, vienalga pozīcijā vai opozīcijā, lielā vai mazā partijā, ir jāredz the big picture, kāda nu tā kuram liekas. Jā, konkrētās zināšanas, prasmes, pieredze kādā konkrētā nozarē ir nepieciešama, kā jau dzīves pieredze, bet galvenais ir cits – spēt domāt stratēģiski, uzņemties atbildību un spēt izskaidrot savus ierosinājumus/lēmumus. Un darboties teamā, cienīt, cienīt, cienīt. Iesaistīt un iesaistīties. Bet eksperti jau tik un tā ir jāpiesaista lēmumu izstrādei. Tāpēc jau demokrātijās nav \”profesionāļu\” valdību, visas valdības ir politiskas, kuru galvenais uzdevums ir pieņemt lēmumus, ņemot vērā sabiedrības intereses šodien un nākotnē. Eksperta pienesums šajā lietā ir tikai sīka epizode. \”Profesionāļu\” valdības ir diktatūrās, kur ministrus ir vienkārši augsta ranga ierēdņi, kur politiskus lēmumus pieņem kāds uzurpators. Man šķiet, šie jautājumi ir saistīti – par \”diletantismu\” politikā ar politiķa lomu demokrātijā.Daudzveidība ir vienmēr! Pat vishierarchiskākajā cietoksnī. Tāpat ar nepieciešamību sadzīvot ar nepatīkamo. Var vienoties par disciplīnu, var vienoties par lēmumu pieņemšanas veidu, dažiem ieksējās komunikācijas likumiem.\”Partija cita lieta, tur visi var piedalīties, bet diletanti – tikai savu priekšstāvju izvēlei…\” Exactly! Bet kālab \”diletantam\” piedalīties tādā partijā, kas viņiem par prieku? Un kāda partija būtu ieinteresēta statistos un/vai debilos? Tikai fiktīva.