Izvēles brīvība, demokrātija dod iespēju. Liberāļi, manuprāt, ir tie, kas iestājas par iespēju vienlīdzību, jeb pareizāk sakot, visu indivīdu iespēju vienlīdzību, indivīdu vienlīdzību likuma priekšā. Interesanti, ka tieši no šī viedokļa 90. gadu resursu pārdale Latvijā, kad valsti kontrolēja post-sovjetu liberāļu (pēdiņās vai bez) partija Latvijas Ceļš, bija klaji antiliberāla.
Liberālā doma pēc Lielās franču revolūcijas ir ļoti spēcīgi ietekmējusi modernās valsts uzbūvi. Vienlīdzību un indivīda tiesības sludina visas modernās konstitūcijas – un krimināllikumi – pasaulē. Konservatīvais vairākums ar muguras smadzenēm jūt, ka jebkuras citas neindividuālās – kolektīvās, ģimenes, cilts un līdzīgi “afrikāniskās” – “tiesības” vai “vērtības” nespēj nodrošināt ekonomisko un sociālo attīstību, pilsonisko mieru un godprātību. Šīs mistiskās kolektīvo tiesību chimeras ir labas pārrunām labsajūtai pie ģimenes galda, vēlētāju smadzeņu čakarēšanai pirms vēlēšanām vai kara retorikai un sociālai mobilizācijai, bet praktiski tās bremzē attīstību, kurina naidu un sekmē negatīvo atlasi elitē. Tas pats attiecas uz pārpratumu par valsts “tiesībām”, kas vājina demokrātijas institūcijas un veido labvēlīgus apstākļus varas uzurpācijai.
Arī Satversme garantē cilvēka tiesības kā indivīda brīvību. Problēma ir dziļi konservatīvā apziņā, konservatīvajā tiesību traktējumā, kas teorētiskā līmenī izpaužas “tautas” tiesību un “tautas” atbildības meklēšanā. Praktiski tas izpaužas tiesību relatīvismā – ja tev ir līdzekļi un ietekme, tu vari būt augstāk par likumu; ja tu esi Lembergs, tu esi stiprāks par pašu valsti. Konservatīvisma triumfs – tiesību relatīvisms – faktiski nozīmē tiesiskuma sabotāžu – Latvijā.
Citviet tiesiski kulturālais relatīvisms pieļauj daudz smagākus noziegumus – sieviešu diskrimināciju, izrēķināšanos ar reliģiskām minoritātēm, atšķirīgām ciltīm un pat valstīm. Vienīgais ceļš kā nepieļaut noziegumus pret cilvēci ir atzīt cilvēktiesību universālumu. Būtībā tas ir, par ko iestājas US, sūtot savu karaspēku uz vietām, kur kultūra un pasaules redzējums ir ļoti atšķirīgs no tā, kas ir pieņemts Rietumos, kas, savukārt, ļauj arogantiem relatīvistiem Rietumos un demokrātijas ienaidniekiem post-Sovjetos kritizēt US un Nato par “demokrātijas uzspiešanu” tiem, kam, kritiķuprāt, demokrātija neder. Kas tad tām nabaga sabiedrībām der vairāk – diktatūras, kari, terorisms, verdzība, mūžīgā atpalicība?
Liberālisms ir radījis moderno valsts modeli, bet nav spējis pārliecināt konservatīvo vairākumu par to, ka sapņot par kolektīvām “tiesībām” un cerēt uz afrikāņu sādžas “vērtību” atgriešanos modernajā sabiedrībā ir destruktīvi, kaitīgi un pat bīstami, jo tas vismaz atstāj durvis vaļā pasakām, manipulācijām ar apziņu, smadzeņu skalošanai un, kā mēs tagad skaidri redzam, totalitārai propagandai, kas šķeļ sabiedrības un izraisa karus.
Sapņošanā par kolektīvām “tiesībām” trūkst atbildības. Tieši atbildība kā nekas cits aktualizē brīvības/tiesību individualitātes būtību. Pirmkārt, cilvēks dzīvo tikai vienu un tikai savu dzīvi. Otrkārt, sabiedrības un jebkuras sociālās grupas ir cilvēku, atsevišķu indivīdu apvienības, kopienas. Katra cilvēka dzīvība ir vienlīdz svarīga un neatkārtojama.
Manuprāt, jebkādi veselā saprāta politiskie lēmumi var būt vērsti tikai un vienīgi uz to, lai nodrošinātu pēc iespējas labākus indivīda dzīves un personīgās attīstības apstākļus – lielos vilcienos: vienlīdzība likuma priekšā, vide, drošība/kārtība, izglītība, pakalpojumu un informācijas pieejamība. Tās ir funkcijas, ko sabiedrības varētu deleģēt savai valstij, kuru tā uztur šo funkciju izpildei. Pārējais ir indivīda atbildība. Runājot par pienākumiem, tie ir valstij sabiedrības, jeb pilsoņu, priekšā – pildīt uzticētās funkcijas un pieņemt lēmumus šo funkciju pildīšanas rāmjos.
Kas var palīdzēt samierināt tiesības ar atbildību konservatīvajā apziņā? Baznīca? Tā tas notika Ziemeļvalstīs luteriskās baznīcas iekšējās misijas laikos. Lai gan baznīca vienmēr ir baznīca, bet ja tā nodarbojas ar apgaismību, tā pilda liberālisma funkciju. Ziemeļvalstīs šī kustība sekmēja neatkarīgās un kritiskās domāšanas iesakņošanos sabiedrībā. Mūsdienās atgriešanās baznīcā tomēr būtu – un ir! – solis atpakaļ, jo to, ko šodien var izdarīt vispārējās izglītības sistēma – attīstīt skolēnos vēl bērnības gados kritisko domāšanu – nevarēs pat reformēta un ļoti progresīva baznīca. Jau nerunājot par tām iebalzamēti archaiskām iestādēm, kas ir Latvijas tradicionālās konfesijas. Baznīca vairs nekad neaizstās skolu. Es teiktu, ir par vēlu reformēt baznīcu, jāreformē ir skola.
Kritiskā, neatkarīgā domāšana ļauj izaudzināt pašcieņu. Beidzot es nonācu pie šī vārda – pašcieņa. Tas ir tas “vēl kaut kas”, kas, manuprāt, ir vajadzīgs, lai izvēles brīvība radītu saprātīgu lēmumu. Mums katram ir tiesības uz cieņu. Tā ir tā izdaudzinātā un fašistu nīstā “EU uzspiestā” tolerance, kura būtībā nozīmē tikai to, ka katram ir tiesības uz saviem uzskatiem, savu neatkārtojamo dzīvi. Izvēle ir apzināta, un kā brīvība sākas ar iekšējo brīvību, iekšējo izvēli par labu brīvībai, tāpat cieņa sākas ar pašcieņu.