 |
| Kāpēc konkurētspēja un prasmīgums Latvijas politikā obligāti ir saistīti ar blēdīšanos un nelietību? Foto: LETA |
Es sekoju notikumiem ap Solvitas Āboltiņas intrigām. Uzsvars uz “sekoju”. Klausos, šo to palasu (arī etnocentrisma apoloģētu refleksijas par gigantiem un punduriem). It kā lietpratēju savervelējumus. Es domāju, nav nekādas nozīmes, kur atrodas tas, kas mēģina saprast un izdarīt kaut kādus secinājumus, – Latvijā vai kur citur pasaulē. My guess is just as good as yours, or vice versa.
Nav nozīmes, iekšpus vai ārpus Latvijas sabiedrības, jo Latvijas sabiedrībai ir tikpat maz zināšanu un informācijas par Latvijā notiekošo politisko procesu, tā īstajiem virzītājiem, iesaistītajām interesēm, to īpašniekiem, kā jebkuram citam. Latvijas sabiedrība arī ir atsvešināta no Latvijā notiekošā politiskā procesa tajā pašā mērā, kā jebkurš cits pasaulē.
Nav nozīmes un nav nekādas jēgas. Latvijas politiskais process ir bezjēdzīga putra, stulbas intrigas, bezjēdzīgas “skaņošanas”, “partiju politikas”, spārnu un flangu sadursmes. Bizantija. Maskava. Korupcija. Klimaktēriskās emocijas. Emocijas, emocijas, emocijas. Latvijā principā ir pārāk daudz neaptēstu emociju.
Ja es mēģinātu pateikt, ko es jūtu sakarā ar tagadējo valdības krīzi Latvijā, tad būtu jāatzīst, ka man ir kauns.
Kopš ir demisionējusi Laimdota Straujuma, man vairākkārt ir jautājuši par demisijas iemesliem. Kādēļ valstij tagad ir jāpārdzīvo valdības krīzi, kas ir noticis, kāpēc?
Racionālas atbildes nav. Nekas nav noticis.
Uz Straujumu, pēc viņas pašas vārdiem, tika izdarīts spiediens, “organizēta milzīga kampaņa”. Bez redzamā iemesla, bez saistības ar kādu sabiedrībai tiešām būtisku jautājumu – patvēruma meklētāju uzņemšanu, chronisko krīzi satiksmes nozarē, drošības un aizsardzības jautājumiem. Ir pieņemts budžets. Parlamentā nav bijis neuzticības izteikšanas ne valdībai, ne atsevišķiem ministriem.
Latvijā nav noticis nekas, lai Latvijai tagad būtu jāpārdzīvo valdības krīze.
Bizantija, Maskava. Noteikti ne Rietumi. Noteikti ne stabila demokrātija. Kas? Otršķirīga, periferāla valsts, kas atrodas ieilgušā tranzītstāvoklī, nav tikusi galā ar identitātes meklējumiem, kur nekas labs nenotiek, notikt nevar un nenotiks.
Latvija tagad sūta pasaulei, Eiropai, Rietumiem, Ziemeļiem signālu. Tas ir ļoti neizdevīgs pašai Latvijai, un šis signāls ir lasāms un saprotams tikai citām bizantiskām politiskajām kultūrām. Jo Rietumu kultūras cilvēki noskatās uz notiekošo ar izbrīnu.
Par līderību
Tagad vajadzētu aktualizēties jautājumam par politisko spēku konkurenci un spēju sadarboties, par mērķiem un interesēm, kā arī par politisko līderību.
Laimdota Straujuma nebija līdere ne pirms iecelšanas, ne laikā, kamēr vadīja valdību, nav, protams, arī tagad. Visticamāk, drīz neredzēsim ne pēdas no šīs dāmas politikā, kur viņai divus gadus piederēja visietekmīgākais postenis valstī.
Raksturīgi, Latvija zaudē savus politiskos līderus. Vairāki premjeri, ministri ir zuduši, aizejot no valdības.
Latvijā principā ir maz cilvēku. Latvijas sabiedrība ir maza un sarūk. Talantīgu, spējīgu cilvēku ir maz. Tādu, kas grib un var darboties politikā un valsts pārvaldē ir ļoti maz. Dažām prominentākām, nozīmīgām partijām nav īsti kandidātu ministru posteņiem. We all know that. Bet mūsu talanti aiziet zudumā, iet prom no politikas, it kā kāds viņus dzen ārā.
Katru reizi Latvija saņem jaunu ministru prezidentu kā kompromisa rezultātu. Latvijas ministru prezidents nav ne savas partijas līderis, ne parasti cilvēks ar ilgu politisko karjeru. Par Latvijas ministru prezidentu kļūst ne tas labākais un ne tas atzītākais, ne tas, kurš ir cēlis politisko karjeru.
Lembergs un Āboltiņa? Viņi ir politiskie “karjeristi” un abi grib būt ministru prezidenti. Bet es un tādi, kā es, tieši viņus šajā amatā redzēt negribam. Ko tas nozīmē?
Laikam to, ka Latvijā politisko karjeru var taisīt tikai tādi tipi. Vai tas ir tas, kas ar cilvēkiem notiek pēc vairākiem Latvijas politikā pavadītiem gadiem. Drīzāk tomēr pirmais, nekā otrais.
Bet kā ir jāsaprot “tādi tipi”? Spēcīgi, spējīgi, talantīgi, konkurētspējīgi, drosmīgi, izlēmīgi? Atbildīgi? Līderi? Varbūt citās politikās viņi būtu drosmīgi un atbildīgi līderi, kas prasmīgi vada savas valstis – vairākus gadus, kā mēs redzam attīstītās parlamentārās demokrātijās.
Kāpēc konkurētspēja un prasmīgums Latvijas politikā obligāti ir saistīti ar blēdīšanos un nelietību? Un bezatbildību? Bet ja viņi ir blēži un krāpnieki, kādi viņi protams ir, – kas tad viņi ir par līderiem? Bezatbildīgs blēdis nevar būt līderis.
Protams, Latvijas politika ir tikai 25 gadu veca, un politisko pieredzi ņemt īsti nav kur. Interesanti, ka arī rietumu latvieši – uz daudzi, arī es, cerēja – bija nākuši Latvijas politikā 90. gadu sākumā (un zaudēja) bez reālās politiskās pieredzes, jo savās mītnes zemēs ar politiku nenodarbojās. Tāpēc arī zaudēja, protams. Un tāpēc Latvijai gāja secen citādi iespējamā demokrātijas first-hand pieredzes iegūšana – nesanāca tāds kā shortcut uz demokrātijas vērtību apgūšanu, jo īsti nebija, kas varēja apmācīt.
Varbūt ar vienu izņēmumu. Vaira Vīķe Freiberga. Bet arī viņai bija vien jāspēlē pēc vietējiem noteikumiem. Pat neskatoties uz to, viņa ir un būs Latvijas politikas morālā autoritāte. Viņas vientuļā zvaigzne vienmēr mirdzēs Latvijas politikas tumšajās debesīs. Viņa bija citāda prezidente.
Kompromisi, demokrātijas jaunība, skolotāju trūkums ir objektīvi apstākļi.
Nav gluži objektīvs tas apstāklis, ka pie vadošajiem amatiem izpildvarā parasti netiek tie, kas cīnās par vēlētāju balsīm.
Tie, kas cīnās, ir līderi. Tos mēs – te es domāju vēlētājus, sabiedrību – zaudējam kaut kur pa ceļam no vēlēšanām uz valdības veidošanu. Var strīdēties par šo īsto politisko līderu, kas klauvē pie vēlētāju durvīm vēlēšanu kampaņu laikā, kvalitāti. Bet absolūti to pašu var kritizēt attiecībā uz izpildvarā nonākošajiem.
Nē, Latvijas izpildvara nav kvalitatīva. Bet faktiski nav arī politiska. Zaudējot īstos politiskos līderus, ievēlētos politiķus, kam mēs uzticam sevi pārstāvēt, mēs kaut kā pa ceļam uz valdības iecelšanu zaudējam pašu politiku – un demokrātiju – un, var pat teikt, leģitimitāti.
Latvijas sabiedrībai ir jāgādā par to, lai Latvijas politika pārstāj būt smirdoša mēslu bedre. Protams, sabiedrībai ir jāaudzina un jāizglīto sava jaunā elite, savi priekšstāvji. Sabiedrība, mēs katrs atsevišķi un visi kopā, varētu sākt ar cieņas izrādīšanu jaunu talantīgu cilvēku centieniem sasniegt publiskās politikas skatuvi.
9 thoughts on “Līderi ir tie, kas cīnās. Kauns”
Piekrītu konstatējumam. Latvijā tiek mēģināts īstenots īpatnēju demokrātijas \”modeli\” – demokrātiju bez politikas, bez (cienījamiem) politiķiem, bez (atzītiem) līderiem, ar tautu (demosu), kas gan ievēlē savu parlamentu, valdību (leģitimācijas ķēde ir kārtībā), bet pēc tam to nerespektē – ne tikai par to, ko tie dara nepareizi (kā nu kurš to vērtē), bet gan principā par visu ko tie dara (arī ja to dara pareizi). Šķiet, ka šis īpatnējais modelis balstās uz intelektuāli nekvalitatīvas tiešās demokrātijas sajaukumu ar degradētu reprezentātivo demokrātiju.Rezultāts ir paradoksāla \”nepolitiska demokrātija\” (sal. arī Michelsen / Walter: Die unpolitische Demokratie, 2013). Taču Jūs norādat arī, ka apstākļi Latvijā nemaz tik ļoti neatšķiras no apstākļiem citās demokrātijās. Varbūt varētu nonākt pie vēl viena konstatējuma, kas ir biedējošāks: Latvija ir nevis atpalikusi demokrātija, bet gan tieši otrādi, tā ir demokrātijas nākotne, ja it kā stabilās demokrātijas nemēģinās novērst demokrātijas degradācijas metastāzes, kas tur jau sākušās, kaut vai, piemēram, politiska diskursa aizstāšana ar politšovu (Donalds Trumps kā mūsu Artuss Kaimiņš, Le Pena, Pepe Grillo u.t.t.). Viela Ziemsvētku pārdomām – vai tas tā patiešām ir, un, galvenais, vai tur ko var darīt vispār, un vai tur ko var darīts atsevišķs indivīds? EL
Paldies par komentāru, Levita kungs! Nepolitiskā demokrātija! Kaut kā tā – ļoti interesants termins. Ir jāpiekrīt. Es pēc ieraksta pabeigšanas nokļuvu pie līdzīga secinājuma: demokrātija vismaz vēlēšanu dimensijā pastāv, bet nesniedzas tālāk. Vai politiskā atbildība ir relatīva? Tā jau pati par sevi ir stipri ierobežota, un tie, kas noved valsti līdz kritiskam stāvoklim, parasti netiek saukti pie reālās atbildības, kas paredz reālus sodus. Ja tā, tad politiskā atbildība nedrīkst būt vismaz relatīva. Partijai ir jānes pilnā politiskā atbildība par saviem \”nepolitiskajiem\” ministriem un ministru prezidentiem. Latvijas prakse ir pavisam citāda un to ar entuziasmu katru reizi \”piesedz\” mediji un ekspertējošās talking heads, kas atrod simt un vienu argumentu publikai, kāpēc partijai, kas bija aicinājusi uz amatu nevēlēto \”nepolitiķi\”, nav jānes politiskā atbildība.Nepolitiskās demokrātijas tradīcijas bieži aprauj leģitimitātes ķēdi kaut kur valdības veidošanas periodā pēc vēlēšanām, kad sākas tirgošanās ar amatiem un ietekmi, uz ko vēlētājs politiķiem protams nav devis mandātu. Tad beidzas demokrātija un Latvijā to ir pieņemts uzskatīt par normalību.Jūs rakstāt arī par populistiem. Es tajā sarakstā drīzāk iekļautu Aivaru Lembergu un varbūt Nilu Ušakovu. Šis elements ir laikam neizbēgams demokrātijā. Jautājums, cik tuvu varai vēlētājs viņus pielaiž. Grieķijā, kā redzams, vēlētājs negrib populistus no varas atlaist, uzstāj, lai turpina bezpalīdzīgi ķepuroties savos neizpildāmos solījumos. Vietējās vēlēšanas Francija, šķiet, tikko ir pierādījušas, ka Francijas sabiedrība ir pie pilna prāta un demokrātija spēj nobloķēt neveselīgas tendences.
Pēdējais teikums EL komnetārā \”vai tas tā patiešām ir, un, galvenais, vai tur ko var darīt vispār, un vai tur ko var darīts atsevišķs indivīds?\” ir vairāk kā jēgpilns.Man personīgi jau sen šķiet, ka t.s. rietumu tipa demokrātija ir labi režisēts teātris, kurā režisori talantīgi pielieto improvizāciju, lai pie jebkura politisko kāršu salikuma gūtu labumu.
Šī ir ļoti interesanta diskusija un arī man šķiet, ka \”nepolitiskā demokrātija\”varētu būt demokrātijas nākotne un tas nav nekas slikts, tikai nepierasti. Šķiet, ka pirmo reizi šo ideju izteica A. Bards un J. Sēderkvists grāmatā Netokrātija, tiesa gan pareizi un ļoti sulīgi aprakstot vēlētās demokrātijas nākotni, viņi gluži nespēja definēt, kas to nomainīs. Kaut gan globālo tīklu un infoplūsmu nozīme ir pieaugusi, nav jau nekāda mehānisma, kā mistiska \”netokrātija\” varētu nodrošināt pārvaldi. \”Nepolitiskā demokrātija\” ir daudz precīzāks termins, var būt arī ne līdz galam. Kā tas izpaušas – dažādi, proti, daļa varas aiziet starptautiskām organizācijām, piemēram – 90% Latvijas vides aizsardzības regulējuma nosaka ES. Vai tas ir slikti? Droši vien ir kādas nianses, kas nav tik labas, bet kopumā notiekti tas nodrošina daudz augstāku vides aizsardzības līmeni, nekā to spētu vēlēti politiķi patstāvīgi. Visi jau sen pieraduši, ka monetāro politiku nosaka profesionāļi valsts bankā (šobrīd ES centrālajā bankā), pamazām profeionāļi aizvien vairāk pārņem fiskālo politiku (Fiskālās disciplīnas padome). FM un nevis deputāti nosaka nodokļu režīmu, labi – vēl daļēji to spēj ietekmēt, bet tikai pagaidām. Kultūras pasākumus jāfinansē pilnīgi neatkarīgam no politiķiem (patiešām ir neatkarīgs) Kultūrkapitāla fondam, par izglītības programmām jālemj speciālistiem, nevis politiķiem – ja politiķi kaut kur iejaucas, pārsvarā rodas nepatikšanas. Ko vēl dara politiķi? Lemj par finansējumu baznīcu remontiem. Visiem ir skaidrs, ka tas ir pilnīgi nepareizi – un tiks novērsts. Pieņemot jaunu Sakrālā mantojuma likumu tiks izveidots īpašs fonds, ko pārraudzīs kultūras mantojuma eksperti kopīgi ar reliģiskām organizācijām, politiķiem nebūs tur ko jaukties iekšā. Līdz ar to politiķiem būs aizvien vairāk laika piedalīties un pašiem veidot dažādus realitātes šovus, barot medijus ar skandāliem un tādā garā. Artuss Kaimiņš ir izcils nākotnes politiķa piemērs (ja kādam nepatīk – rupjības un skandāli dzērumā nav obligāti, katrai vēlētāju grupai var tikt nodrošināts publiskais tēls atbilstoši viņu prasībām). Paliek jautājums, ko darīt cilvēkam, kas patiešām grib izmainīt pasauli? Pasauli kopumā izmainīt parasti navar, bet, ja vēlaties ietekmēt kādu jomu – tamdēļ nav jākļūst par politiķi. Jūs varat kļūt par attiecīgās jomas speciālistu un nokļūt pie lēmumu izstrādes. Bez tam – Jūs varat kļūt par nevalstiskas organizācijas biedru, piemēram, vides nevalstiskās organizācijas, lai cik tās būtu mazskaitlīgas ļoti ņem vērā. Es saprotu, ka tas ir nepierasti, pie tam detaļas var mainīties, bet tas nav nekas slikts. Neizbēgama pāreja uz jaunu vadības modeli informācijas sabiedrības laikmetā, lai tiktu galā ar globālajiem izaicinājumiem. Ja vien kari un klimata pārmaiņas ātrāk mūs neatvilks atpakaļ viduslaikos.Einārs Cilinskis
Šo komentāru ir noņēmis autors.
Un vēl – līdz ar to svarīgi ir nevis cīnīties, lai populisti netiktu ievēlēti, bet veidot sistēmu, kur viņu ievēlēšana neko nemaina, jo tie neko nelemj, ievēlēšana tikai rada interesantāku šovu.
Cilinska kungs, paldies par Jūsu komentāru! Tik kritiski izsakoties par politiķiem, Jūs, visticamāk, domājat populistus. Bez šī precizējuma man ir grūti saprast, kādu tieši valsts pārvaldes modeli Jūs iesakāt sabiedrībai. Jūs pats esat politiķis – Jūs zināt, ko Jūs darāt politikā. Vēlēts politiķis ir sabiedrības pārstāvis. Nevēlēts politiķis ir tas, kas piedāvā sabiedrībai savu kandidatūru, lai kļūtu par pārstāvi. Protams, risinājumus izstrādā eksperti. Bet viņi nedrīkst pieņemt lēmumu sabiedrības vārdā. Tam sabiedrības pilnvaro savus pārstāvjus – politiķus. Sabiedrība diez vai var vienoties par kopējo labumu bez palīdzības, bez moderēšanas, tā teikt. To sabiedrības vārdā formulē politiķi un sabiedrība, atbalstot viņu piedāvājumu, izvēlas, kas ir kopējais labums. Sabiedrība var kļūdīties. Bet es atļaušos pateikt, ka sabiedrība kļūdās tad, ja politiķi nespēj piedāvāt adekvātus risinājumus, ja politiķiem nav prasmes, nav zināšanu, viņi nav gatavi izaicinājumam, vai tad, ja viņi apzināti melo. Man šķiet, tā darbojas demokrātija. Un tai jābūt politiskai.
Tad visticamāk arī augstāki ienākumi, labklājība, valsts un pašvaldību pakalpojumi, labi organizētā sabiedrība ir tikai labi sarežisēts teātris. Neticiet savām acīm, kāršu spēles, viss ir tikai imitācija. Jā, un virs Austrumukrainas pirms pusotra gada notriektajā Malaysia Airlines lidmašīnā bija \”nesvaigi līķi\”. Protams, viss ir tikai teātris.Nē, demokrātija nav teātris. Indivīdi patiešām organizējas paši. Rietumu sabiedrības jau sen ir izstrādājušas – to ir izdarījuši protams tie, kas to varēja izdarīt un piedāvāt sabiedrībai, intelektuāļi, lietprātēji, aktīvisti, politiķi – kontroles mechānismus, kas stabilizē demokrātiju un padara to mazāk ietekmējamu, aizsargātāku. To ir grūti iedomāties sabiedrībā, kur tādu mechānismu tikpat kā nav, kur pārāk daudz ir atkarīgs no ievēlēto individu labās gribas.Jā, arī sabiedrības locekļiem individuāli būtu vajadzīga nedaudz cita attieksme. Negaidīt labo gribu, sekot savu pārstāvju gaitām, kritizēt un sist par kļūdām un muļķībām, un vienmēr būt gataviem pieprasīt demisiju. Uzticēties savam pārstāvim un atbalstīt pareizos lēmumus. Un darīt to visu zināmu.Rietumu demokrātija nav režisēts teātris. Neviena pasaules valsts ar augsto dzīves kvalitāti nekad to nesasniegtu, ja demokrātija būtu tikai teātris. Ne ekonomika, ne politika nefunkcionētu bez konkurences un bez institūcijām.
Nē, es patiešām domāju, ka nākotnes informācijas sabiedrībā politiķu loma aizvien mazināsies, līdzīgi, kā tas ir noticis ar monarhiem. Taču – te ir runa par ilgāku laika periodu, kurā arī jānostiprinās alternatīviem demokrātijas instrumentiem, piemēram nevalstiskais sektors, kas uzrauga un ietekmē ekspertus. Kāmēr tas viss nav noticis, vēlēto politiķu leģitimitāte ir svarīga un tur es lielā mērā Jums piekrītu. Taču nepolitiskā demokrātija ļoti lielā mērā var izrādīties nākotnes modelis un Latvija var būt priekšgalā šī modeļa ieviešanā. Nevajag domāt, ka mums viss vienmēr ir atpalicis. Droši vien savulaik arī traki izskatījās, kad vēlēta demokrātija sāka ierobežot karaļa varu – tas taču izlikās pret pašiem Dieva dotiem valsts pamatiem!