 |
| Balsošanas rezultāti 2015. gada 26. marta Saeimas plenārsēdē par grozījumu politisko partiju likumā pieņemšanu pirmajā lasījumā. Otrais lasījums ir gaidāms 2016. gada 1. februārī. Screenshot no Saeima.lv (šeit) |
Ir satraucoši, ka Saeimā tiek gatavoti grozījumi likumā par partijām, kas paceļ slieksni partiju biedru skaitam līdz 500.
Pašreizējā redakcijā likums paredz, ka partiju var dibināt ne mazāk kā 200 cilvēki. Tātad minimumu nez kāda velna pēc rosina palielināt 2.5 reizes. Arī tagadējam skaitlim nav nekāda pamatojuma. Tā sanāk, ka Latvijas likums, kas regulē politisko partiju, demokrātijas pamatinstitūciju, darbību, ir pilns ar muļķīgiem, no griestiem ņemtiem skaitļiem, un vienkārši muļķībām. Lasiet paši šeit.
Likumam jādarbojas sabiedrības interesēs – ir jāveicina demokrātijas iesakņošanās, pilsoņu pašorganizācija, pilsoniskas sabiedrības stiprināšanās. Likumam ir jāveicina, nevis jāierobežo, politiskā konkurence.
Politiskā konkurence ir glābiņš. Absolūti nepieciešams rīks, vakcīna pret demokrātijas apkarošanas, pret varas uzurpāciju.
Spriežot pēc vēsturiskās loģikas citās posttotalitārās sabiedrībās – pirmkārt, Krievijā – demokrātijas apkarošana sākas ar sabiedrības apdullināšanu, turpinās ar politiskās konkurences nožmiegšanu ar mērķi netraucēti saglabāt varu uzurpatoru rokās un turpināt izzagt sabiedrības resursus. Un beidzas ar prātā sajukušu sabiedrību, karu, represijām pret režīma oponentiem un, iespējams, plašāku vardarbību.
Katrs politisko konkurenci ierobežojošs solis, vienalga cik pieticīgs, padara varas uzurpāciju vieglāku un demokrātijas atjaunošanu – arvien sarežģītāku. To nedrīkst pieļaut.
Jau 500 biedru prasība atturēs no piedalīšanās nākamajās vēlēšanas dažus potenciāli interesantus politiskus projektus. Kam no tā paliks vieglāk? Sabiedrība, iespējams, nedzirdēs jaunas idejas, neredzēs jaunus līderus. Kāds no tā ir labums?
500 statistu partijā. Ko visi šie cilvēki darīs, kāpēc viņi tajā ir vajadzīgi? Partija nav rūpnīca, nav kolhozs, lai katram būtu štata funkcija. Tā ir domubiedru organizācija, kurā var būt trīs cilvēki, ja viņiem ir mazs projekts un viņi paši ar to tiek galā un grib piedalīties politiskajā procesā. Var būt pieci vai piecpadsmit tūkstoši, ja tā ir masu kustība. Bet es šaubos, ka Latvijā šodien tāda ir iespējama.
Likumam nav jāregulē cilvēku skaits partijās. Savu sarakstu vēlēšanām var veidot kaut viens cilvēks – kāpēc nē? Tas starp citu ļautu ieviest mažoritāru elementu proporcionālajā vēlēšanu sistēmā. Es domāju, Latvijā no tā tikai iegūtu.
Centrālais partiju sistēmā ir ideju (politisko piedāvājumu, ideoloģiju, līderu) sacensība. Jo vairāk, jo labāk. Labāk! Ne mazāk – vairāk, vajag vairāk.
Ir jāatceras, ka partiju skaita mākslīgā samazināšana, partiju apvienošana, politisko spēku tā saucamā “konsolidācija” nav izdevīga vēlētājam. Tā ierobežo politisko konkurenci.
Jaunās demokrātijās, tranzītsabiedrībās partiju mobilitāte ir vienīgais dabīgais veids, kā pilnveidot partiju sistēmu, līdz tā nostabilizējas pati par sevi, izejot vairākus ciklus. Tāpēc jebkādi mēģinājumi iejaukties šajā attīstībā ar likumos noteiktiem ierobežojumiem būs mākslīga un vairumā gadījumu kontrproduktīva.
Politiskās konkurences ierobežošana nav izdevīga sabiedrībai. Tā ir izdevīga tikai tiem, kas grib noturēt varu savās rokās, to neatdot spēcīgākiem konkurentiem, to neatdot nevienam, nekad. Tā ir izdevīga tikai varas uzurpatoriem. Lai saprastu to, kā jūtas sabiedrības, kur politiskā vara ir uzurpēta, pietiek paskatīties uz Krieviju, kur sabiedrībai nav atlicis nekādu nevardarbīgu iespēju apturēt valsts izzagšanu un nelikumības.
Jāņa Bordāna vēstule Saeimas komisijai
Kad sāku pētīt grozījumu virzību Saeimā, – jāatzīst jau pēc iepriekšējās ieraksta daļas uzrakstīšanas – es atklāju, ka vasarā ar komentāru par politisko konkurenci iegrožojošo iniciatīvu vērsās Jaunās Konservatīvās partijas līderis Jānis Bordāns. Izrādās, ka viņš jau bija izteicis tieši šīs pašas bažas, ko paužu es, un pievienojis tām ļoti svarīgus argumentus.
Te ir daži citāti no Jāņa Bordāna vēstules (pilns teksts šeit):
“Tiesību normas ir jāgroza atbilstoši sabiedrības vajadzībām un nevis otrādi. (..) Pretējā gadījumā tiesību jaunrade (..) radīs tikai vēl jo lielāku tiesisko nihilismu sabiedrībā.”
“Ekspertu grupai neizdevās identificēt Eiropas valstis, kur tiesības pieteikt kandidātus vēlēšanām būtu tikai tādām politiskajām partijām, kas darbojušās jau kādu laiku pirms vēlēšanām un ka šis priekšlikums ir riskants, jo var tikt uzskatīts par nesamērīgu ierobežojumu pilsoņu pasīvajām vēlēšanu tiesībām un nepamatotu politiskās konkurences ierobežojumu. Tas ir jāņem vērā, īpaši tāpēc, ka EDSO jau Latvijai izteikusi pārmetumus par partiju monopolu uz deputātu kandidātu sarakstu iesniegšanu un, atsaucoties uz Kopenhāgenas dokumentu, ieteikusi grozīt likumu tā, lai pieļautu kandidēšanu bez piesaistes partijām. Tiek norādīts, ka katrā ziņā tad, ja tiks pieņemts noteikums par partijas pastāvēšanu zināmu laiku pirms vēlēšanām, būs nepieciešama spēcīga argumentācija par labu tā nepieciešamībai demokrātiskā valstī.
No minētā esam spiesti izdarīt secinājumu, ka iespējams, deklarētais mērķis nepauž patieso likumdevēju iniciatoru vēlmi, kas varētu būt vienkārši mākslīgi stiprināt esošo partiju pozīcijas.”
Polittechnologu izstrādātā ideoloģiskā “platforma nereti neatbilst partijas reālajai rīcībai. Tieši šis apstāklis un nevis partijas mazskaitlīgums rada sabiedrībā neuzticību.”
“Sabiedrības pieprasījums šodien, mūsuprāt, patiesībā pauž vēlmi joprojām atbrīvoties no korumpētas un līdz ar to neefektīvas varas izpausmēm, kā arī vēlmi veidot skaidru idejā balstītu politiku, kas diemžēl bijusi apgrūtināta šo 25 gadu laikā. Nav saprotams, kāds pamats domāt, ka šis process notiks tikai un tieši uz pašlaik esošo partiju bāzes.”
“Tiesību norma ir jāmodelē sociālajai realitātei, taču ieteiktie līdzekļi nesasniegs pat deklarēto mērķi – partiju briedumu un uzticamību.”
Taisnības labad jāatzīmē, ka arī Aivara Lemberga projekts ar nosaukumu Latvijai un Ventspilij savā komentārā Saeimas komisijai ir rosinājis atstāt biedru skaita prasību likumā bez izmaiņām.
Par varoņiem
Politisko partiju likuma grozījumus 2014. gada 11. decembrī iesniedza Solvita Āboltiņa (V), Edvards Smiltēns (V), Gundars Daudze (ZZS), Gaidis Bērziņš (VL-TB/LNNK), Augusts Brigmanis (ZZS).
Ir interesanti palasīt plenārsēdes debates Saeimā 2015. gada 26. martā (šeit), kad vairākums deputātu nobalsoja par grozījumiem pirmajā lasījumā. Kā redzams pievienotajā screenshotā, “par” politiskās konkurences ierobežošanu un tālāku partiju “apkaļķošanos” – pēc Lolitas Čigānes vārdiem tajās pašās debatēs – nobalsoja visa Vienotība, izņemot Čigāni, Andreju Judinu un Ilzi Viņķeli, un tās koalīcijas partneri. “Pret” nebija neviens.
Varbūt tāpēc, ka īstās debates par grozījumiem politisko partiju likumā sākās pēc balsošanas! Pēc – palasiet paši. Nezinu, bet ceru, ka tā tas nenotiek Saeimā pārāk bieži – ka deputātiņi mostas diskusijai tad, kad balsojums jau ir noticis.
Vēl var pieminēt, ka grozījumus savās vēstulēs komisijai atbalstīja Saeimā nepārstāvētās: Latvijas Sociālistiskā partija, partijas Izaugsme, Suverenitāte un Tēvzemes mantojums.
15. decembrī Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija likumprojektu nolēma virzīt izskatīšanai otrajā lasījumā Saeimas plenārsēdē 2016. gadā 1. februārī.