Viņas oriģinālo komentāru var atrast šeit.
Cienījamais Aalehin, (ja tas ir Jūsu īstais vārds, ja nav, labprāt tomēr sarunātos ar cilvēku, kura īsto vārdu un uzvārdu zinu).
Paldies par Jūsu sabiedrisko aktīvismu un paldies par Jūsu jautājumiem man. Atvainojos jau iepriekš, ja šajā saziņā Jums radusies neapmierinātība ar maniem komentāriem un reakciju. Bet pamēģiniet paskatīties arī no mana viedokļa – ikviena persona, kas kaut ko dara, un kuras darbība vismaz kaut kādās situācijās ir publiska, saņem par savu darbību ļoti daudz komentāru, daudzus no tiem anonīmus. Par šo jautājumu plašāk rakstīju šeit, būšu priecīga, ka izlasīsiet: www.lolitacigane.lv/2…
Kas attiecas uz Jūsu dusmām par to, ka Jūsu jautājums nesaņēma pietiekamu reakciju (saprotu, ka ne tikai manu, bet arī publikas), paskatieties uz reakciju, ko saņēmu, nopublicējot šajā pašā portālā atksaiti par savu 2012. gadā Saeimā paveikto: www.ir.lv/blogi/polit…
Protams, Jūs teiksiet, ka man kā politiķei ar šādu reakciju jārēķinās, un tā tas arī ir, tomēr aicinu Jūs skatīties plašāk un tik strauji neaizvainoties – citreiz Jūsu rakstītais “rullē” un citreiz nē, tomēr tas nenozimē, ka nevajag turpināt rakstīt.
Paldies par Jūsu skaidrojumu par to, kas notiek Mārupē, tagad man būs iemesls par to painteresēties. Idejas nekad uzreiz rezultātu nenes, drīzāk tās ir kā āboli, kas sākumā ir skābu, bet vēlāk nogatavojas un kļūst ēdami.
Sveicieni,
Lolita Čigāne
P.S. Kāpēc Jūs savā blogā Bondaru saucat uzvārdā, bet mani vārdā? Domāju, ka abi esam līdzīgi publiski šobrīd un arī apmēram līdzīgā vecumā. Paldies!
Savu atbildi es ievietoju turpat uz Ir.lv.
Lolita, liels paldies par komentāru. Mans vārds ir Dimitrijs Alehins (alehins.com). Es izmantoju tikai savu uzvārdu identifikācijai sociālajos tīklos, lai strikti nodalītu šo nodarbi no profesionālajām aktivitātēm.
Man ir prieks, ka mana mini kampaņa pievērsusi Jūsu uzmanību tam, par ko Mārtiņš Bondars, tā teikt, signalizēja vēl decembra vidū.
Vismaz manis publicētajos bloga ierakstos un tweetos runa visu laiku ir bijusi tikai par pašu galveno – kas apdraud Latvijas demokrātiju: vai vēlēšanas Mārupe ir bijušas brīvas un godīgas un kā Vienotība reaģē uz to, ka demokrātiskā procesa godīgums tiek apšaubīts. Tas ir centrālais.
Varam pārliecināties no tā, ko lasām un dzirdam par notiekošo vairākās bijušās sovjetu “republikās”, ka demokrātija nebūt nav neatgriezeniski ienākusi post-sovjetu cilvēku dzīvē, demokrātijas vērtības nebūt nav dieva dotas, un vīlušies, ar savu ikdienu neapmierinātie vai vienkārši vienaldzīgie, apātiskie cilvēki ar vieglumu iemaina demokrātiskās brīvības pret desu.
Mani pārsteidza tā vieglprātība, ar kuru var apspriest “vēlēšanu pirkšanu”. Vēlēšanu viltošana ir kļuvusi par spēcīgāko motivatoru desmitiem tūkstošiem cilvēku Krievijā iziet ielās, lai beidzot sāktu protestēt pret autoritāru režīmu un pieprasīt neleģitīmā prezidenta atkāpšanos un neleģitīmā parlamenta atlaišanu, ejot zem policijas stekiem un pat nokļūstot cietumā.
Tāpēc es uzdevu savu jautājumu par vēlēšanām Mārupē Jums un Mārtiņam Bondaram.
Es saņēmu atbildes no Jums un no viņa, par ko pateicos, lai arī ne viss mani apmierināja, par ko es protams uzrakstīju blogā. Un paralēli es griezos pie sabiedrības, pie tās ļoti nelielas sabiedrības daļas, kas mani pazīst, kas lasa manu blogu un seko man Twitterī, ar lūgumu atbalstīt – ne mani – manu jautājumu.
Būtībā tas bija ļoti praktisks un viegli pieņemams piedāvājums personīgi iesaistīties pilsoniskā aktivitātē. Ļoti, izcili viegli izdarāma lieta – varēja, piemēram, retweetot, uzraktīt savu jautajumu, pārformulēt manu.
Vienaldzība, nespēja solidarizēties un pašorganizēties pat vieglākajā no piedāvātajiem rāmjiem ir kaut kas tāds, ko es negribētu reducēt līdz kaut kādam aizvainojumam. Par simpātiju es protams esmu pateicīgs, bet reducēt svarīgas lietas līdz niekam nevajadzetu.
Es cenšos būt korekts vārdu un uzvārdu lietošanā savā blogā, un lūdzu man piedot, ja tomēr nebiju konsekvents.
