Pirmais komentārs pēc iepriekšējā ieraksta publikācijas uz Ir.lv bija par manu naivitāti.
Tā ir vīzija. Man nav šaubu, ka pārmaiņām Latvijā būs vajadzīgs ilgs laiks. Varbūt, ilgāks, nekā es iedomājos. Bet vīzijas ir vajadzīgas. No vīzijām sākas pārmaiņas. Un otrādi, pārmaiņas var nekad nesākties vai nevajadzīgi ievilkties, ja vīzija ir neskaidra, vīzija ir pārāk “reālistiska”, neambicioza, pilna ar kompromisiem.
Ar ‘reālistisku’ domāšanu Latvijā un citur post-sovjetu sabiedrībās saprot cinisku attieksmi, netālredzīgu un balstītu uz kādreizējas negatīvās pieredzes. Ja cilvēks nav ciniķis, tas nenozīmē, ka viņš obligāti ir naivs.
Tā ir gadījies, ka es gan esmu ideālists, optimists, un man ir laimējies gūt arī pozitīvu dzīves pieredzi. Es par to rakstu. Es zinu, ka tas, par ko es rakstu, ir iespējams. Tā arī realitāte, ne paradīze un ne nesasniedzams ideāls. Tas ir iespējams uz zemes virsmas.
Savukārt, apspriest apokaliptiskus scenārijus un dziedāt ciniķu korī man nav ne mazākās intereses.
Tāpat es domāju, ka nākotnes vīzijas nedrīkst balstīt uz kompromisiem. Mēģinot modelēt nākotni, mums jābūt ambicioziem un jāņem vērā nākotnes paaudžu intereses dzīvot labākā vidē, nevis jāmeklē kopsaucējus starp mūsu šodienas bēdīgajām pieredzēm.