fbpx

Nebrīvības bagāža. Savienojamība ar demokrātiju

Es nezinu, vai Egils Levits meklē popularitāti vai tumsoņu vairākuma atbalstu Saeimā (šeit). Pirms divām dienām, kad rakstīju šo tekstu, biju izlasījis tikai LSM ziņu. Toreiz pieļāvu, ka tāda varbūt ir viņa taktika, un piebildu, ka neesmu pārliecināts par to, kā tas saskan ar Levita kunga pasaules redzējumu.
Tagad esmu noklausījies arī pašu interviju. Jāatzīst, es arī gaidīju, ka partnerattiecības nebūs centrālākais jautājums, kam es pievērstu uzmanību no visa šīs intervijas satura. Arī tālāks mana ieraksta teksts neattiecas – tikai – uz partnerattiecību nesaprotami, nevajadzīgi grūto jautājumu.
Tas ir sīks, maznozīmīgs jautājums – absolūti tāds pats, kā formāli atzīt, ka Zeme nav plakana, Saule negriežas ap Zemi vai ka sievietes nav zemākas radības. Tā tas vienkārši ir. Te nav jāprot nosēdēt uz diviem krēsliem. Te neviens nevienam atļauju neprasīs – ne Zeme, ne Saule, ne sievietes, ne arī tie, kas dzīvo tā un kopā ar tiem, kā un ar ko viņi grib. Visiem ir vienādas tiesības! Visiem vienādas.
Jāpārsteidz ir citam. Tam, cik patiesībā mēs tik mazā, tik atkarīga no ārējām ietekmēm, atvērtā sabiedrībā – EU 21. gadsimtā – esam nebrīvi.
Ar savu nebrīvību mēs katrs ierobežojam tikai sevi, jo pārējiem, atzīstam mēs to vai neatzīstam, ir dabiskās tiesības uz autonomiju un tādu dzīvi, tādu dzīves veidu un modeli, kuru katrs izvēlas. Kā to var neatzīt?
It īpaši tik mazā un ietekmēm atvērtā sabiedrībā, kā mēs.
Ar nebrīvību mēs zaudējam sevi, mēs zūdam un varam pazust pavisam, jo citur vienmēr būs vairāk brīvības – vairāk iespēju, mazāk muļķību, mazāk tabu un archaikas, mazāk necieņas.
Ir jābeidz pazemoties tumsoņu priekšā. Ir jābeidz vilkt uz politiku savu nebrīvības bagāžu. Tādu mums jau – vesels “spektrs” – kas plīst pušu no ierobežojumiem, pārpratumiem, bailēm, fobijām, naida, tabu.
Pirms trim mēnešiem jau rakstīju (šeit), ka nopietns, sevi cienošs cilvēks nirt Latvijas politiskajā bedrē šobrīd var tikai ar nolūku atbrīvot politiku no ietekmes, kas paralizē attīstību, bremzē sabiedrības konsolidāciju un nācijas ģenēzi.
Ar nebrīvību bagāžā atbrīvot sabiedrību no paralizējošās ietekmes nevar.
Nebrīvības bagāža politikā tikai palīdzēs vēl efektīvāk apkarot Latvijas demokrātiju, krāpt Latvijas sabiedrību, izzagt Latvijas resursus, padarīt Latviju vēl nabadzīgāku. Nebrīvība tikai palīdz Putinam. Tas ir galvenais Putina ierocis – nepieļaut brīvību, pašorganizāciju, atbildību, iesaistīšanos, apkarot citādi domājošos, šķelt un sanaidot.
Ar nebrīvību bagāžā jaunienācēji politikā, gribot vai negribot, piedalās blēžu praidā.
Es, protams, nevaru piekrist Levita kungam par to, ka “(ekstrēms) liberālisms nav savienojams ar modernu, atbildīgu demokrātiju”. Vēl jo mazāk tāpēc, ka tas izskanēja, atbildot uz jautājumu par Latvijas “diskursā” ierastajiem uzbrukumiem “sorosītiem” – it kā nedaudz nostājoties anti-“sorosītu” pusē, it kā nedaudz taisnojoties melnsimtnieku un atklāti pro-maskavisko politbiznesa blēžu priekšā, it kā paužot izpratni par obskurantistu viedokļiem.
Nebrīvības bagāža ir pašvaka ceļa zvaigzne. Liberālisms ir brīvības ideoloģija, vienīgās brīvības, kura pastāv ne tikai teorētiski un iedomājami, bet arī praktiski, vienīgās, kuras dēļ ir vērts cīnīties, – cilvēka brīvības ideoloģija. Sabiedrība nebūs brīva, kamēr nebrīvi ir tās locekļi, indivīdi. Lai ļautu skolniekam apgūt kaut nelielu zināšanu apjomu, skolotājam jāpasniedz visa skolas programma bez izņēmumiem un kompromisiem – katram, pat tam, kam nav ne intereses, ne varbūt talanta mācīties. Lai dotu slimniekam iespēju kaut nelielā mērā izārstēt slimību, ārstam ir jācenšas to uzvarēt pilnībā. Iespēju robežas noteiks pati dzīve, kompromisi pieteiksies paši.
Lai panāktu dzīvotspējīgu, modernu, atbildīgu demokrātiju, demokrātiskam līderim jābūt ideālistam, vizionāram, kas uzliek sev par mērķi palīdzēt kļūt brīviem visiem sabiedrības locekļiem. Jā, iespēju robežas līderim, protams, arī ir jāredz, bet tikai tam, lai censtos tās paplašināt.

Leave a Comment

Your email address will not be published. Required fields are marked *