Jāpiekrīst Ivaram Godmanim: izmaiņas koalīcijā nelīdzēs uzticības krīzei. Un tā ir ilūzija, ka ārkārtas vēlēšanas reāli mainītu šo situāciju. Latvijas vēsturiskā pieredze rāda, ka sabiedrība nav gatava uzticēties nevienai pašu ievēlētai Saeimai. Krīze – gan ekonomikas, gan uzticības – ir jāpārvar ar darbiem.
Ir jāatzīst, ka šobrīd Latvijā nevienam nav kaut cik labākai un lielākai pieredzei darbojoties smagas ekonomikas krīzes apstākļos, kā Godmaņa valdībai. Kaut gan esam ļoti neapmierināti ar esošo situāciju, skatoties no vesela saprāta viedokļa, arī šī pieredze ir jānovērtē.
Mēs nedrīkstam neredzēt TP un ZZS mēģinājumus izmantot politisko krīzi, lai aizēnotu, piesegtu savas kļūdas un nekompetenci ar priekšvēlēšanu populistisko retoriku. Var būt, ka nav sakritība, ka TP un ZZS vēlas izbeigt šo koalīciju pirms Godmanis ir paspējis reorganizēt valdību. Bet visticamāk, kā to saka daudzi, tā ir bēgšana no atbildības. Tagad ir kā vēl nekad ir laiks labot savas kļūdas tiem, kas to pastrādājuši.
Atim Slakterim ir jāiet skaidrot sabiedrībai par nodokļu racionalitāti, aizņemto līdzekļu izmantošanu un atdošanu. Nevari — aizej pats, dod vietu talantīgākam, neiesaistot politiku, bez populisma.
Kasparam Gerhardam — uzņēmējiem par atbalsta un kreditēšanas programmām. Nevari — aizej pats, esi atbildīgs un gudrs līderis.
Mārtiņam Rozem un viņa partijai ir jālabo savas kļūdas, jāveido un jāskaidro atbildīga valsts politika lauksaimniecībā visaptverošās krīzes apstākļos, nevis jāļaujas panikai un jāizvirza populistiski ultimāti. Nevari — aizej pats.
Ainaram Šleseram protams ir jāizlabo sava liktenīgā kļūda ar „ģimenes lietu” A/S Pasažieru Vilciens padomē par Ls 4000 mēnesī. Viņam ir nekavējoties jāatzīst, ka šis gadījums ir kauna traips, kas jālabo nekavējoties. Šleseram jebkurā gadījumā ir jābeidz mēģināt attaisnot savu nepatīkami aizdomīgo kadru politiku ar mistiskiem rezultātiem sfērās, kur visi redz, ka nenotiek nekādi uzlabojumi, — pastā, dzelzceļā, autoceļos. Zinu, ka būšu ļoti nepopulārs ar šo teikumu, taču arī sabiedrībai būtu jāatzīst Šlesera nopelni. Vismaz lidostas attīstībā.
Ja sabiedrībai skaidrot, ja ar sabiedrību runāt, sabiedrība sapratīs. Ar sabiedrību ir jārunā skaidri un argumentēti.
Ārkārtas vēlēšanas nozīmētu ne tikai naudas šķiešanu uz vēlēšanu organizēšanu un sabiedrības tracināšanu ar politiskām kampaņām. Ārkārtas vēlēšanas nozīmē arī vēl mazāku uzticību Latvijai ārpasaulē. Ārkārtas vēlēšanas dotu reitingu aģentūrām kārtējo ieganstu pazemināt Latvijas kredītreitingu — un aģentūras to ar mierīgo sirdi un labu prātu darīs, jo tām pašām tagad jātaisnojas par krīzes nogulēšanu un savlaicīgo neziņošanu par lielām problēmām citus pasaulē, bet uz Latvijas rēķina viņām palabot savu reputāciju būs tikai prieks. Zemāks kredītreitings nozīmē augstākas likmes aizņemoties naudu finanšu tirgos. Augstākas likmes nozīmē lielāku slodzi uz katru no mums, kam valsts aizdotā nauda ir jāatmaksā — zemākas algas, neindeksētas pensijas, lielāks bezdarbs.
Un ārkārtas vēlēšanas nebūt negarantēs, ka jauna valdība būs labāka par esošo. Drīzāk garantē, ka būs otrādi. Jaunajai valdībai būs tā pati krīze, kurai meklēt risinājumus, tā pati lejupslīde ekonomikā, tas pats budžeta deficīts, tas pats EUR 7.5 miljardu kredīts. Ja tagad Godmanim nedot laika reformēt valdību, jaunā valdība nozīmēs arī ministriju un aģentūru nesamazināšanu, izmaksu nesamazināšanu. Galu galā jaunajai valdībai, kaut lai tur nebūtu nevienas partijas no esošās koalīcijas, būs gribot negribot jāatzīst, ka Godmaņa valdības — tik muļķīgi neizskaidrotā sabiedrībai — programma vien ir jāturpina.