Diemžēl, līdz šim tā arī itin nekas nav noticis Latvijā, kas veidotu acu atvēršanai veicinošus apstākļus. Cilvēki, nu kaut vai šis konkrētais indivīds, vēl joprojām dzīvo kā miegā, savos sapņos par atsevišķu planētu Latvija, izolāciju paradīzē, mūžīgajā pasakā. No bildes, jādomā, ir skaidrs, ka runa ir par šī indivīda reakciju uz manu iepriekšējo ierakstu sakarā ar nežēlīgo ārzemju personvārdu kropļošanu, ko latviešu valodas “saimnieki”, “valodnieki”, sauc par “latviskošanu” – sakrālo, reliģisko upuru pienešanu uz dzimtenes altāra. Tāds, lūk, sakrāls akts. Bez vārdu kropļošanas nākamgad nebūs ražas un pavasarī par maz kūlas būs, ko dedzināt. Liela bēda, nelaime neaprakstāma notiks, un kas zin, mošk to kūlu vairs vispār nededzinās. Valodniekiem ir par ko padomāt. A tu, smirdeli, vācies ārā no valsts! Nevojag mums tādu, mums vispār nevienu nevojag. Arī pašus nevojag. Kaut visa pasaule lai sadeg, lai tik latviskošanu un upurēšanu neviens neaiztiek. Potreotiski domājošie valodnieki nosargās dzimteni no personvārdu oriģinālrakstības!
Menu