Šie ir ekrānšāviņi no šodienas, 2019. gada 20. marta, Latvijas Avīzes. Nekas īpašs. Bet šīs ir vēsturiskas bildes.
Bildei pa kreisi (diemžēl) nav tiešā informatīvā sakara ar jaunumu, par kuru raksta avīze. Šīs nav nav ar Krimu saistītās svinības Daugavpilī. Tas ir 9. maijs (diemžēl, nav skaidrs, kurā gadā).Vēstījums ir skaidrs: sovjetu nostaļģiķu paaudze turpina trakot.
Es saprotu, kāpēc to izmanto mesidža ilustrācijai, lai gan likt to kā augšējo, galveno bildi ir viennozīmīgi manipulatīvi. LA lasītājs neiebilst. Arí šai pusē ir sovjetu nostaļģiķi, kas uzlādējas no otrās puses negatīvās enerģijas.
Bilde par labi ir tipisks pasākums “ķeksītim”. Унылое говно – nožēlojams sūds, lacklustre crap. Izmantoju šo terminu krievu valodā, jo tas lieliski apzīmē sovjetu stila izcili nekreatīvus pasākumus post-sovjetu telpā. Tā ir tā bēdīgā izstāde, kuru “slēdza”. Visticamāk, tāpēc ka to neviens nebija apmeklējis un tai bija vajadzīga promocija – “aizliegtai” izstādei ir labākas šanses.
Kāpēc vēsturiskas? Tās ir par to, ko vēl dara. Drīz to vairs nedarīs. Ne tāpēc, ka neļauj vai aizliedz. Un ne tāpēc, ka Krievijas specdienestiem, tai skaitā Krievijas vēstniecībām un konsulātiem (topornijām, kā viss putiniskais, rezidentūrām), nebūs naudas. Nauda šiem būs vienmēr, jo viņi turpinās izsūkt Krieviju, kāmēr tā pastāv. Bet nebūs kam to rādīt, kam smadzenes skalot, ko apžilbināt un fascinēt.
Nē, publika lielākoties paliks tā pati, ļoti kāra uz karnevāliem, balagāniem, vienkāršojumiem un saldiem meliem – publika nekad nav citāda. Bet publika arvien mazāk skatīsies Maskavas virzienā, arvien mazāk gaidīs atbildes uz savām dzīves situācijām no Maskavas, arvien mazāk saistīs sevi ar pagātni un arvien vairāk atvērsies dzīves realitātēm savā tiešajā vidē. Šis ir nenovēršams process. Tas nav ne negatīvs, ne pozitīvs. Impērijas sadalās, drup un mirst – daudz lēnāk ieradumos un atmiņā, nekā uz papīra. Ceru, ka neatvairāmais impērijas gals nozīmēs “dembeļu” abām nostaļģiķu pusēm.