Šķiet, ka visu, ko domāju par valodu, nāciju, nacionālismu, Latvijas identitāti, latviskumu, saliedētu sabiedrību esmu pateicis. Vai jāatkārtojas? Atkārtošos, ja būs izdevība. Ir kaudzēm pa daudziem gadiem sakrājies nepabeigtu ierakstu, kurus nebiju pabeidzis, jo domiņa bija apsīkusi, kaut kur pazudusi, un neradās pat vairākkārt pārlasot melnrakstu. Nesen nolēmu neturpināt tekstu par partijām, arī viena no manām principiālajām tēmām. Atceros, jūnijā sākumā ķēru domu aiz astes, steidzot rakstīt lidmašīnā. Bija pacēlums, iedvesma, domāju, beidzot izkristalizējas kaut kas tas, ko ilgi biju formulējis. Tad bija jāpārtrauc, tad ilgi nebija laika atgriezties pie raksta, un beidzot, kad pārlasīju, – kāda vilšanās – vairs nebija ne skaidru domu, ne emociju. Ļoti žēl bija pārtraukt ierakstu sakarā ar Sarmītes Ēlertes vēstuli „Par taisnīgu vēstures izlīgumu…”, ja nemaldos maijā. Ak, ak, ak, kā nepietiek laika…
Par ko tagad domāju, un kas būtu kāda ieraksta vērts (ko gan nesolu, darba līdz kaklam, brīvais laiks sportam un minimālajam intelektuālajam intake’am):
Egila Levita intervija Rīgas Laikam un Christiana Ketelsa Dienas Biznesam. Kāpēc Latvijā tik daudzas principiāli svarīgās lietas uztver atšķirīgi?
Zombēšana par labu autoritārismam: tautvēlēti prezidenti, mažoritārais superpopulisms, Satversmes pārskatīšana. Tepat debilitāte ap to, ka Latvijai 100 deputātu par daudz.
Idiotisms ar slimīgo neuzticēšanos. Ko pierāda 95% par labu Saeimas atlaišanai? Skaidrs, ka tā ir „tautas” vulgārā bezatbildība. Ne jau tā, ka Saeimu nebija par ko jāatlaiž.
Maskavas finansēto spēku tolerēšana Latvijas politikā. Vai Satversmes aizsardzības birojam tiešām joprojām nav faktu?
Rīga jādala mazākās pašvaldībās. Demokrātijas var būt tikai vairāk, nekā ne mazāk.
Urbanizācija kā atgriešanās industrializācijas laikmetā. Urbanizācija un emigrācija kā darba tirgus resursu mobilitātes traucējumu rezultāts. Šķiet, ka esošais sabiedriski svarīgo transporta monopola pārvaldīšanas modelis (modelis?) traucē iekšējai darba tirgus resursu mobilitātei.
6 thoughts on “Par ko es domāju”
Interesantas un nozīmīgas tēmas! Alehina fani gaida rakstus!
🙂 hmm, es ļoti cienu savus lasītājus, ceru, ka viņi ir mani domubiedri. Bet fani? Ceru, ka ne.
Kritiski domubiedri būs pavisam precīzi. Jo kaut kad Latvijai taču jākļūst par pavisam normālu, liberālu Eiropas valsti….
Re: Par Faniemdrusku uzdzen drebuli, ka kadam varetu but plakats ar tavu bildi pie sienas. :)BTW … drikst vel vienu domu pasviest – diskusijas par un pret oligarhiem – vel viens pilsonju zombeshanas paveids, lai vinji pilnvertigi nelidzdarbotos politiskos procesos un izstradatos nihilisms un tuvredziba.
:)) Labs. Bet bildes man ir, varu nosūtīt ;)Par tēmu. Par feodāļiem ir jārunā. Jā, varbūt, ne sevišķi daudz tās parunāšanās maina. Bet vai tas zombē, traucē piedalīties politiskā procesā, nezinu. Te jāpadomā. Nihilisms, kas droši vien ir tas pats, ko es saucu par cinismu, rodas jau ne no runām par oligarchiem. Tas no kkā būtiskāka, taustāmāka – no bezspēcības, no neticības.Vai pret to ir zāle valstij vai sabiedrībai? Man šķiet, ir, un tā ir vienlīdzība, equality. Equality daudz ko ārstē. Bet atkal jo konservatīvāka (mazinformēta, mazizglītota, bailīga, apkrāmējusies ar tūkstoš tabu un mītiem) ir sabiedrība, jo lielāka ir nevienlīdzība. Nē, laikam tomēr zāle tā nav. Tā ir terapija, kuras rezultātus jāgaida ilgi.
Par sabiedribas raksturojumu es piekritu par 99%. Bailigums – tas ir kas tads, kas pedeja laika strauji zud. Tachu tas nemaina to, ka tik un ta paliek maziglitota un apkramejusies ar tabu un mitiem. Mana skatijuma daudzos aspektos diskusija ir palikusi triviala un tiek fokuseta uz paris cilvekiem, ka ari lietots nepareizs termins – oligarhija. Problemas ir daudz plashakas – tiesiskums, briviba, lidzdaliba procesos. Tas viss tiek atstats novarta un uzmaniba tiek veltita izrekjinashanas varda ar paris cilvekiem, kas staveja pareiza vieta privatizacijas laika.