Intervijā Rīgas Laikā Egils Levits atbild uz svarīgāko jautājumu Latvijas kā nacionālās valsts jēgas sakarā. Jāsaka, esmu sajūsmā par šo interviju. Un ne tikai tāpēc, ka Levits ar visu savu sabiedriski politisko svaru, intelektuālo varenumu, pieredzi un autoritāti pasaka kaut ko ļoti līdzīgu maniem uzskatiem. Bet drīzāk tāpēc, ka to pasaka Levits. Āmen.
Interesanti, ka intervētājs atzīmē, ka „nacionālā valsts un nācija ir savstarpēji viens otru paskaidrojoši jēdzieni.” Tas ir pavirši. Nācija ir cilvēki, indivīdi. Nacionālā valsts ir tās nācijas valsts, kas izveidoja, uzcēla sev valsti, savu vajadzību apmierināšanai un interešu aizstāvībai. Ne nācija nepastāv atsevišķi no valsts, ne valsts atsevišķi no nācijas, un valstij nav citu interešu un citu vajadzību kā nācijas intereses un vajadzības.
Un te nāk tas viltīgākais. Kas tad galu galā ir tās „nācijas” vajadzības un intereses, ja mēs esam vienojušies, ka nācija ir indivīdi? Kas var būt kopīgs visiem indivīdiem vienā nācijā?
Neatkarība? Priekš vērtības tā izklausās pārāk politiski un propagandiski – un uz šī fona ne sevišķi demokrātiski. Tā ir jāpamato, jo neatkarībai pašai par sevi nav satura, neatkarība vienmēr jāaizpilda ar kaut ko daudz svarīgāku – iemeslu. Par iemeslu kalpo nācijas pašrealizācija. Cik svarīgi tas likties visiem indivīdiem, kas apvienojas nācijā? Viennozīmīgas atbildes nav.
Demokrātija? Tas nav nekas unikāls, demokrātijai vienkārši jābūt. Bet demokrātija ir ļoti spēcīgs konsolidācijas faktors, kas Latvijā, cik tas mežonīgi neskanētu, vēl joprojām paliek neizmantots.
Labklājība? Bez šaubām, bet tad vienā nācijā ir jāapvienojas visai pasaulei. Tā nenotiek, jo labklājība ir katra individuāls mērķis un tā cieši saistīta ar konkurenci. Visu cieņu, bet es strādāju savam makam un rūpējos par savu ģimeni, ne kaimiņa makam un ne par labākā drauga ģimeni. Tas ir viens. Otrs ir, ka nevar celt personīgo labklājību uz sabiedrības rēķina. Mēs to, protams, labklājības sabiedrībās (jā, arī Latvijā) atļaujam, maksājam nodokļus, ko lai dara. Un tas jādara – vājākais ir jāatbalsta! Sabiedrībai/valstij gan jānodrošina cilvēka cienīgus apstākļi, lai katram ir iespēja uzturēt sevi un savu ģimeni. Nekādu privilēģiju, nekādu atlaižu, nekādas diskriminācijas. Tikai cieņa, tiesiskums un brīvā konkurence tirgū. Tā ir vienlīdzība, kas ir vērtība, par kuru jārūpējas sabiedrībai un kuras nodrošināšana jāuztic valstij, tās likumiem un kontrolējošajiem institūtiem. Tālāk viss ir indivīda rokās. Arī vienlīdzība, konkurence, tiesiskums ir universālās vērtības. Tās lieliski izskaidro, kādēļ ir vajadzīga valsts.
Tāpat ar ekonomiku, par kuru Levits izsakās, izmantojot par piemēru neekonomiskās, iracionālās domāšanas paradoksu. Arī ekonomika ir universāla, un tai būtu jāmudina cilvēci apvienoties. Arī ekonomika tās brīvā tirgus izpausmē, tātad tā, kas liek pasaulei griezties un censties, balstās uz konkurences principiem, un konkurences nospriestie rāmji, intereses un strāvojumi nesakrīt ar nāciju robežām. Nacionālā valsts ir dārga uzturēšanā, varbūt, tiešām Latvijas gadījumā ir pārāk dārga latviešu nācijai, bet latvieši to izvēlas sev paturēt. Ekonomikas attīstības tendences jāprot izmantot. Piemēram, mūsu gadījumā izmantot vienreizējo iespēju satuvināties ar Ziemeļvalstīm, kamēr tām ir noskaņojums paeksperimentēt ar Nordic Baltic reģiona integrāciju. Te rodas vēl viens fakstors, proti –
Reģionālā identitāte. Es gan to uzskatu par ļoti svarīgu nacionālās identitātes sastāvdaļām. Bet definēt, kurā vietā pasaulē mēs atrodamies un kas ir mūsu draugi, kas ir mūsu paraugmodelis, ir nākamais solis. Neatbildot uz pirmo jautājumu, reģionālā identitāte nelīdzēs saliedēt sabiedrību.
Pretošanās ienaidniekam? Ienaidnieki atsevišķas indivīdu kopas tiešām nošķir. Te drīzāk jārunā par kolektīvo atmiņu, jeb „atmiņu”, jeb mītiem. Un kā izrādās, mīti lieliski nostrādā un nošķir indivīdus pat relatīvi caurspīdīgajā broadband laikmetā. Te problēma ir tāda, ka ienaidnieki un mīti broadband laikmeta sadala indivīdus ne tikai atsevišķās nacionālās sabiedrībās, bet vēl smalkāk – sašķeļ sabiedrības, kam Latvija ir klasisks piemērs.
Pagātne? Latvijas gadījumā pilnīgi noteikti ne. Pagātne mūs šķir un mobilizē. No tās nevar atteikties, tā vienmēr paliks ar mums, bet tās ietekme uz mūsu dzīvi ir jāpārvar.
Nākotnes vīzija? Varbūt. Vīzijām obligāti jābūt politisko spēku piedāvājumu klāstā. Ja nav nākotnes vīzijas, vai kaut kāds viegls kretinisms vīzijas vietā, – ārā no politikas. Bet tas jau nosprauž nākotnes vīzijas kā vienojošā faktora ierobežojumus: tas ir tikai zaldāts politiskās konkurences cīņā. Pat ja kāds no daudziem saņem vēlēšanās vairāk balsu, tas nebūt neapvieno kādu nācijā vai pat sabiedrības grupā, nevienu, izņemot pašu politisko spēku, neidentificē. Ja arī nākotnes vīzija apvieno, jeb drīzāk, ja nācija kopumā ir vienisprātis par savu nākotni, tā ir aptuvena, vienkārša, konservatīva, neitrāla.
„Eiropas vērtības”? Visi esam eiropieši, latvieši, krievi, tāpēc mums nav ko dalīt un tāpēc mums tagad visiem jādzīvo laimīgi kopā? Muļķības sovjetiskā gaumē, kas diemžēl, diemžēl nāk no Sarmītes Ēlertes loka. Jau par to rakstīju.
Indivīdi apvienojas nācijā ne labklājības, ne pretošanās ienaidniekam, ne nākotnes vārdā. Kam tad ir vajadzīga nācija, kā vārdā indivīdi apvienojas?
Latvietības vārdā. Apvieno tas, ka indivīdi sevi identificē kā latviešus. To nevar izskaidrot racionālos terminos. Tāpēc Levits to skaidro, izejot no pretējā:
„Ja neviens vairs neteiks, ka viņš ir latvietis, tad man ir jāsaka, ka Latvijas valstij kā latviskai valstij nav jēgas. Tad viņa arī izzudīs, dabiskā ceļā.”
Tātad šai valstij ir jēga tikai tādā gadījumā, ja tā ir latviska. Latvija var būt tikai latviska. Latviskā identitāte ir atbilde uz jautājumu, kamdēļ cilvēki apvienojas latviešu nācijā. Tāpēc Latvija runā latviešu valodā, tai ir latviskās tradīcijas un latviskā dzīves uztvere. Tāpēc Latvija „dara” lietas tā, kā to dara latvieši.
Levits saka, ka tas ir politiskās izšķiršanās jautājums, uzturēt vai neuzturēt latvisku valsti. Skumji, bet uz katrām vēlēšanām – līdz šim? – esam gājuši ar vienu un to pašu pamatjautājumu, vai latviskai valstij ir izredzes. Bet es šaubos, ka kādam šīs sabiedrības politiskajā elitē pacelsies roka. Cits stāsts? Redzēsim.
Kamdēļ jāuztraucas par latvisko identitāti? Nu nebūs šī valsts latviska, nebūs Latvija, būs kaut kas cits. Cilvēki taču izvēlas citas valstis, kur dzīvot. Cik ir izvēlējušies, 200 tūkstoši? Izvēlas relatīvi viegli. Tas ir dabisks, vēsturisks process, kam par iemeslu ir vienkārša patiesība: šodrīd Latvija nav konkurētspējīga. Full stop.
Lai padarītu mūs pašus konkurētspējīgākus, lai novērstu dabisko Latvijas nāvi, mums jāatrod iespēja kaut kā kopīgiem spēkiem uzcelt šajā teritorijā kaut ko jēgpilnu, ērtu, modernu un foršu. Kopīgais un apvienotais rodas saliedētā kopienā, jeb konsolidētā sabiedrībā. Tam ir vajadzīga saliedēta nācija. Mūsu gadījumā tā ir latviska kopiena, latviešu nācija.
Vēl ir jāatbild uz jautājumu, kāpēc tieši nācijai jābūt latviešu. Par to nedaudz vēlāk.
Tātad lai uztaisītu kaut ko jēgpilnu, vajag nāciju. Nācija nav fetišs, nav pašmērķis. Nācija ir ietvars, vide, gaiss, smarža un garša. Izjūtas, galu galā ja tev viss ir kārtībā ar psichiku, pat neformulējot to vārdos, tu zini, vai tu piederi apkārtējai nācijai vai ne, vai apkārt vispār ir nācija.
Latviešu nācija ir realizējams projekts. Tā ir jāuzceļ. Tas latviešu ietvars, tā latviešu vide, tā latviešu kopiena, kuru mēs pazīstam, ir noslēgta, pašizolējusies, ļoti liela sabiedrības daļa, Latvijas iedzīvotāju skaitliskais vairākums, kas nespēj pārvarēt savu vēsturiski izskaidrojamo negatīvo identitāti „latvietis nav krievs (un krievs nav latvietis)”.
Pirms mēs, Latvijas cilvēki, būsim gatavi jaunas nācijas veidošanai, latviešiem būs jāpārvar šī negatīvā etniskā mobilizācija, jāpārtrauc saskatīt krieviski runājošajos potenciālo draudu, ir jāpieņem krieviski runājošie kā daļa Latvijas, tās latviskās Latvijas, par kuras izdzīvošanu mēs uztraucamies, vēlot kārtējo parlamentu.
Abpusējs process? Protams! Bet kādam jāsāk, jāsper pirmais solis. Kādam jāuzvedas kā saimniekam. Galu galā latvietība ir pirmkārt etniskā latvieša atbildība, latvietība krieviski runājošajiem latviešiem vēl ir jāapgūst. Uz doto brīdi ir labi, ja krieviski runājošie būs gatavi patērēt latvietību. Un tikai pēc tam, vēlāk, paaudzēm mainoties, ja mēs šodien, tagad, nekavējoties vienosimies un sāksim šo procesu, – tad arī tagadējo krieviski runājošo bērni, jeb drīzāk mazbērni arī būs spējīgi dot savu pienesumu latvietības nostiprināšanā.
Latvietības patērēšanai un apgūšanai jāiet roku rokā ar tādiem konsolidācijas faktoriem kā demokrātija, neatkarība, nākotnes vīzija un labklājība.
Kāpēc Latvijas nācijai jābūt latviskai? Tai jābūt latviskai, tāpēc ka tas ir vienīgais unikāls (atšķirībā no labklājības, ekonomikas, demokrātijas utt.) faktors, kas potenciāli var vienot mūs visus, kas dzīvo Latvijā.
Reāli latviskums var būt pieņemams visiem, kas uzskata Latviju par savu dzimteni un sevi par tai piederošu. Tāpēc latvietība vēsturiski ir iekļaujoša, latvietība uzņem citu cilšu pārstāvjus. Šis ir brīvprātīgs process, ko valsts, protams, var veicināt, un ko, es domāju, valstij jāveicina. Naturalizācija, pilsonība ir tikai viena daļa, formāla, kas apliecina un dokumentē kaut ko notikušo.
Latviskā Latvija nenozīmē privilēģijas kādai ciltij, pēc cilts piederības. Nācija sastāv no indivīdiem, kas visi ir latvieši, nevis no ciltīm.
Vēl nedaudz paskaidrojumu, izejot no pretējā. Krieviskai Latvijai, piemēram, nav jēgas. Galu galā krievi dzīvo Latvijā ne tādēļ, lai realizētu savas nācijas pašnoteikšanas tiesības, pašrealizētos kā nācija. Krievu etnisko kultūru un krievu nacionālo pašapziņu var praktizēt esošajā krievu nācijas veidojumā, Krievijā.
Pieminot krievus un Krieviju, es nekādā gadījumā nepieņemu tā saucamo latviešu „nacionāļu” šovinistisko retoriku. Krievija/krievi atrodas latviešu „nacionāļu” pasaules pašā centrā un kalpo par pamatu galvenajam postulātam viņu Latvijas definīcijā: Latvija ir Nekrievija un latvieši ir nekrievi. Es atgriežos pie latviešu dominējošās negatīvās identifikācijas, jo man ir svarīgi uzsvērt šo atšķirību. Ir svarīgi atbildēt uz multikulturālisma jautājumu par nacionālās pašapziņas saglabāšanu svešā vidē: vienā sabiedrībā sadzīvo atsevišķas „nacionalitātes” vai pat, diespasarg, „nācijas”, „nacionālo kultūru” saliņas – viena laba un dažas sliktas.
„Nacionāļu” postulāts loģiski izriet no viņu multikulturālās apziņas, kas nepieļauj nelatviešu/krievu uzņemšanu latvietībā, jeb citiem vārdiem, – kas neļauj viņiem mudināt un iedrošināt krievus pieņemt latvietību, atzīt to vienkāršo faktu, ka mēs visi viens otram vajadzīgi mūsu modernajā, demokrātiskajā, eiropeiskajā latviešu nācijā.
Taču Latvijas realitāte vairāk atbilst „nacionāļu” priekšstatiem. Latvijā, protams, neizbēgami notiek tektoniskie procesi nācijas veidošanās virzienā. Bet sabiedrības nacionālā pašapziņa joprojām ir drupās, kamēr post-sovjetu paaudzēs dzīvs ir Staļina iepotētais vīruss – „nacionālā” teorija, kas paredz kolektīvās „tiesības” un kolektīvo „atbildību” un kas nosaka obligāto „titulnācijas” (vairākuma) tirāniju pret „nacmeniem” (mazākumu). Šajā izpostītajā kara laukā, kurā varbūt arī pirms kara nekas īpaši nebija uzcelts, sadzīvo kopienas. Tās ir primitīvākas par nāciju. Tās ir tendētas aizsargāt savas „intereses”, kas ir šaurākas par nacionālām. Un līdz ar to neviena no tām neuzņemas atbildību par valsti.
Atbildību uzņemas vēl šaurāka aktīvo, tā teikt valstiski domājošo cilvēku grupa, elite, kas var būt intelektuāļi, uzņēmēji, varoņi vai feodāļi, tam nav tik lielas nozīmes. Nozīme ir tam, ka viņi nepārstāv nāciju, aiz viņiem nestāv nācija, jo nācijas vēl nav. Varbūt tāpēc, lai ko viņi darītu, nekonsolidētajā sabiedrībā viņiem nav uzticības. Te ir vairākas problēmas, kaut sākot ar šīs elites nedemokrātiskumu un kopumā zemo kvalitāti. Bet neuzticība valstij kopienu multikulturālā antagonisma, etnocentrisma blakusprodukts.
Ko nozīmē apvienoties nācijā? Te varbūt jāpadiskutē arī par terminu „apvienoties” nācijā. Piedzimstot Latvijā, par latvieti, cilvēks neizvēlas būt latvietis. Cilvēku par tādu uzskata un pienāk brīdis, kad viņš pats sāk ticēt, ka viņš ir piedzimis latvietis. Mēs domājam, ka neizvēlamies. Tas tā ir un tas tā var arī nebūt.
Aizbraucot meklēt darbu uz ārzemēm, cilvēks kaut daļēji pamet nāciju, brīvprātīgi izstājas. Viņš vairs neuztur savu nacionālo valsti, kas nodrošina viņa nācijas vajadzības un intereses, viņš koncentrējas uz savām individuālajām interesēm, jo citādi tās paliek neaizsargātas. Jo ne nācija, ne tās valsts šajā situācijā, izrādās, nepilda savu funkciju, vai pilda slikti. Nācijas degradācija ir indivīdu brīvprātīgā izstāšanās no tās.
Te var, protams, diskutēt, kā, piemēram, ar to, ka cilvēki svešatnē cenšas kopt savu latviskumu, saglabāt savu valodu… Ja jau nāciju cilvēki veido šo kopīgo kultūras kodu vārdā. Jā, tas ir pamatu pamats. Bet viens ir tas pirmais ugunskurs alā, ar kuru kādreiz sākās visa civilizācija. Un kaut kas pavisam cits ir modernā cilvēka dzīve, kura nekad nebūtu notikusi bez tā ugunskura un kuru ne šis ugunskurs, ne miljards tādu ugunskuru vairs nevar uzturēt.
7 thoughts on “Kam ir vajadzīga nācija?”
Izlasiju visu Egila Levita interviju Rigas Laika (portala http://www.rigaslaiks.lv ievietoti tikai izvilkumi). Tiesam, visu cienu, skaidrs redzejums. Sen nebiju tik sakarigas domas par valsti, par latviesu naciju lasijis. Bet vienlaikus Levita teikties vies bazas un skumjas. Vai tiesam musu valsts eksitence ilgstosi atkariga tikai no musu GRIBAS? Ja ta, tad sis velesanas – un vel jo vairak ZRP un Vienotibas izturesanas pec velesanam – rada, ka si gribu musos ir vaja. Vaja, jo nespejot izturet krievisuma spiedienu, esam ar mieru kapitulet, uznemot SC valdiba, nevis meginot ilgstosa laikaposma latviskot padomju laika kolonistus un vinu pectecus. Par to \”latviesu\” partijas ar SC pat runat neuzdrosinas (iznemot NA).Alehins saja komentara ari uzrada, ka tiesi latviskums var but par nacijas vienojoso elementu (jo citi elementi nav unikali). Bet nogurusie latviesi ir ar mieru no ta atteikties, tadejadi graujot valsts pamatus. Tas,ka Egils Levits pareizi saka, nozimetu ari lenu Latvijas valsts izniksanu.Skumji, bet patiesi…..
Es piekrītu Levitam. Ir atkarīgs no gribas. Es arī rakstu, ka mēs apvienojamies, apzināti, zinot, ko darām. Darām to ar mērķi. Citādi nevar – varbūt, varēja kādreiz, senāk. Bet tagad mediju, atklātības, demokrātijas laikmetā pilnīgi droši citādi nevar. Un te nav nekādas skumjas vēsts. Te ir vēsts par atbildību. Par to nevajag skumt.
Bet kā stiprināt latviešu gribu, neaizmest savu valstisko identitāti, kā to definē Levits? Teikšu atklāt – ja Latvija lēnām tādā pašā tempā kā līdz šim turpinās krieviskoties, ko acīmredzot Zatlers vēl grib veicināt ar savu padevību pret SC, tad man reiz pietiks – krieviska Latvija mani neinteresē. Tad es labāk ar visu ģimeni pārceļos uz Eiropu, kas tāpat nav latviska, taču tur vismaz materiāli var labāk dzīvot. SC uzņemšana koalīcijā nozīmēs krustu pāri visiem mēģinājumiem šo krieviskošanas tendenci apturēt. Tad arvien vairāk latviešu savu valsti atstās, būs mazāk žēl to darīt, jo tā tad tā vai tā nebūs vairs sava latviešu valsts…..
Nedomāju vis, ka krieviska Latvija te kādam būtu vajadzīga. Kā stiprināt gribu neaizmest identitāti? Pa īstam to var, protams, tikai pats cilvēks. No ārpuses, varbūt, pedagoģiski. Teiksim, vismaz sākot no skolas, bet ideāli ģimenē. Un kā ar katru, pilnīgi katru, lietu, nostrādā, sasniedz mērķi tikai racionāls pamatojums. Bet ja cilvēks netic, neredz sev vietu, varbūt, nedaudz pieklājīgi izliekas ticam, – tad nekā. Katrs izvēlas pats. Ja šodien tāda Latvija, kāda tā pastāv pasaulē, nav vajadzīga, tad nav vajadzīga. Tad šī konkrētā indivīda acīs Latvijai nav racionāla pamatojuma. Var jau būt, ka latvietība, vienalga cik unikāla, nav pietiekami racionāls pamatojums. Kādam ir, kādam nav.Bet kaut kāda SC uzņemšana kaut kādā koalīcijā ir pilnīgi droši nepietikams iemesls, lai mainītu savu dzīvi un kaut kur pārcelties. Varbūt ir citi iemesli un tas ir tikai pēdējais piliens. Vienmēr ir vērts notestēt: kā es to pašu vērtētu pēc kāda laika? 🙂
Vēlreiz pārlasīju Egila Levita intervijas „Rīgas Laikā” pilno tekstu žurnāla drukātajā versijā. Egils Levits visu saliek pa plauktiņiem un atklāj diagnozi, kuru pilnībā apstiprināja šīs vēlēšanas: Latviešu nācija nav īsti pieņēmusi savu valsti, neprot ar to apieties, un, maskavītu spiediena rezultātā, „mīļā miera labads”, gatava piekāpties un atdot vēl tās pozīcijas, ko tā ieguva Atmodas laikā un vēl līdz šim ir paturējusi. Esam noguruši no cīņas pret divkopienu valsti. Taču šie nogurušie nodevēji, kurus reprezentē Zatlers, ilglaicīgi grauj latviešu gribu uzturēt un attīstīt savu nacionālu, eiropeisku valsti. Tā ir galvenā bīstamība, kādēļ SC – tāds, kāds tas patlaban ir – nedrīkst būt valdībā.
Nekas nav tikai balts un nekas nav tikai melns. Ir grūti, pat neiespējami droši pateikt, kurš kuru pārstāv. Zatlers nogurušos nodevējus? Es redzu tur apvienojamies intelektuāļus. Arī karjeristus, kuru bez jebkādām šaubām tur ir vai būs vairākums. Bet tā taču ir jebkurā partijā! Cilvēkiem ir jādzīvo, cilvēkiem ir savas prioritātes. Pašupurēšanos nevar pieprasīt ne no viena – tad jāupurējas pašam. Jautājums, kāpēc latvieši ir tik svārstīgi attiecībā uz pašu valsti, ir ļoti interesants. Var droši vien to attiecināt uz nevisai pozitīvo vēsturisko atmiņu – latviešu valsts latvieti nav pasargājusi no nelaimēm, latviešu valsts nav karojusi par latvieti. Kas ir patiesība tikai daļēji, jo iepriekšējās latviešu paaudzes karojušas par latvieti – bet ne savā karā, daļēji ne zem sava karoga, neviennozīmīgos apstākļos un praktiski bezcerīgi. Varbūt arī tāpēc, ka latviešu valsts no latviešu viedokļa nav īsti rūpējusies par latvieti. Tas ir, iepriekšējās paaudzes nav rūpējušas par latvieti. Varbūt tāpēc, ka latvietim vēsturiski vienmēr ir bijusi \”alternatīva\” paša valstij, kas, šķiet, pastāv arī tagad – atgriezties impērijā, kurā varbūt par latvieti parūpēsies labāk. Bet es izeju no tā pieņēmuma, ka latviešos pamatā pastāv vienprātība par savu neatkarīgo valsti kā savu lolojumu un vērtību. Miers tāpat. Neskatoties uz tik daudziem, spēcīgiem, vēsturiskiem, racionāliem, acīmredzamiem faktoriem un apstākļiem vājā un nestabilā, oligarchu izzagtā un amorālo tipu vairākkārt nodotā Latvija ir neatkarīga, ir EU un Nato, runā latviski, tajā ir miers, attīstās ekonomika pēc drausmīga, neiedomājama krītiena. Zatlers ir tikai epizode, SC ir nedaudz garāka, bet arī tikai epizode Latvijas, latviešu vēsturē. Es vienkārši neticu, ka latvieši brīvprātīgi izvēlēsies kādu \”alternatīvu\”. Jābūt izvēlei, jābūt konkurencei, mums tikai atliek pašiem būt gudriem.
Alehina analizei, kadel latviesiem ir tik vaja savas valsts griba, var piekrist. Labprat pienemu ari ilglaicigo vesturisko vertejumu, ka gan Zatlers, gan SC bus tikai epizodes Latvijas un latviesu vesture. Bet jautajums: ko darit seit un tagad, hic et nunc, lai sis epizodes atrak parietu? Ceret ka nakamas paaudzes so vesturisko vajumu varetu parvaret, ir labi, bet negribas tik ilgi gaidit. Konkretak – kadel gudri cilveki, kuri tiek ieveleti Saeima, izradas ar tik vaju raksturu, ka vienmer javilas?