Krievijai „uzvara” post-sovjetu telpā ir vajadzīga apmēram tikpat kā sava uzvara būtu vajadzīga terminatora rokai vai vistai bez galvas.
Tātad runa ir par to, ka Latvijas auditorijai demokrātijas vērtību vārdā un ēnā tiek uzspiests kāds mazkvalitatīvs, antiintelektuāls, propagandisks produkts, kas ir domāts visai post-sovjetu telpai kā līdzeklis noturēt auditoriju Kremļa ietekmes sfērā un – ideālā gadījumā – post-sovjetu valstis Kremļa orbitā.
Cita lieta, kāpēc to Kremlim vajag. Es domāju, ka viņi to paši kaut cik racionāli nav spējīgi pamatot, jo tas notiek reflektīvi, iracionāli, atspēlējot, atgremojot zaudējumu aukstajā karā, apmēram tāpat, kā terminatora atrautā roka turpinātu atšaudīties, vai kā vista vēl kādu laiku skrien pēc galvas nogriešanas – jau bez smadzenēm, bez acīm un ausīm līdz izsīks pēdējie elektriskie impulsi, tātad arī bez nākotnes.
Tā arī Krievijai „uzvara” post-sovjetu telpā ir vajadzīga apmēram tikpat kā sava uzvara būtu vajadzīga terminatora rokai vai vistai bez galvas. Krievija kā impērija ar lielāku vai mazāku intensitāti agonē jau kopš 1980. gadu vidus, un, šķiet, ka Putina mafiozā kleptokrātija agoniju tikai paātrināja. Ārēji izskatās, it kā impērija pieņemas spēkā, baigais izvarotājs atgriežas, Putins šodienas Staļins.
Bet patiesībā vista bez galvas paliek vista bez galvas, un tā ir tikai paliekošo elektrisko impulsu blāzma, kas kādu brīdi uzliesmo spilgtāk. Tāpēc, droši vien, Putina kleptokrātija sviež desmitiem miljonu (dolāru) nevis, piemēram, kara veterānu dzīves līmeņa uzlabošanai, bet grandiozām militārām parādēm, miljardus (dolāru) nevis ceļu būvēšanai vai slimnīcu aprīkošanai, bet tiltiem uz mazapdzīvotām salām, olimpiskiem objektiem ziemas sporta veidiem tropos, jeb kā to sauc modernajā krievu valodā – на понты.
Ir tādi, kas uztver šo blāzmu visai dramatiski, kurus tā dziļi un patiesi saviļņo. Cilvēki acīmredzami sāk uztraukties, vai nebūtu tagad īstais laiks izrādīt lojalitāti hm-hm rītdienas varai. Kam interesē piemēri, iesaku paklausīties intervijas ar dažiem latviešu etniskās izcelsmes „ekonomistiem”, „politologiem” un „vēsturniekiem” tai pašā manis daudzkārt pieminētajā nelaimīgajā Radio Baltkom (neapšaubāmi neprofesionālisma Top-1).
Kā citādi var interpretēt to dažu latviešu „ekspertu” mēģinājumus izpatikt krieviski runājošajai auditorijai, ņirgājoties par valsti? To var, protams, paskaidrot ar to, ka šie cilvēki nav nekādi eksperti un viņiem patiesībā nav ko teikt. Vai ar to, ka daudziem jo daudziem latviešiem asinīs ir izdabāt, un tie „eksperti” uzvedas tā, kā viņi paši domā, viņu auditorijai patiktu labāk, tas ir, uzvedas „kā krievi” – noliedzot latviešu valsti kā tādu un atkārtojot „krievu” klišejas. Nez kāpēc tādu ir kļuvis daudz vairāk tieši pēdējos gados. Vai drebot lielā izvarotāja gaidās?