Lasītājs:
Lai saprastu šo Jūsu bloga ierakstu, lasītājam, manuprāt, būtu jāzina divas lietas:
1. Kā Jūs, lūdzu, definējat jēdzienu “oligarhs”?
2. Vai Jūs esat pilnīgi drošs, ka ne aiz Saskaņas Centra, nedz aiz Vienotības nestāv neviens “oligarhs”?
Es šajā sakarā sekoju tradīcijai nosaukt par “oligarchiem” Lembergu, Šķēli un Šleseru.
Nē, es, protams, neesmu drošs, ka t.s. “oligarchu” saraksts nav garāks un ka aiz reitingu līderiem nestāv neviens no publiskajiem vai arī nenosauktiem “oligarchiem”. Saskaņas vēsturiskie sakari ar bijušajiem Parex īpašniekiem ir vispārzināms fakts, un šiem cilvēkiem, spriežot pēc Saskaņas hiperaktīvitātēm, lai nepieļautu bankas sadalīšanu, vēl ir būtiska ietekme uz politiku.
Es domāju, ka līdzīgu tipu ap Saskaņu var būt ne mazums, gan vietējo, gan no Krievijas. Taču kopumā šķiet, ka ne tām mazākām zivīm ap Saskaņu tomēr nav tik pat lielas ietekmes un tikpat dziļu pēdu valsts pārvaldes sistēmās, ieskaitot valstij piederošos uzņēmumus, un valsts aplaupīšanas shēmu organizēšanā, kā ir pieņemts domāt par t.s. oficiālajiem oligarchiem.
Taču arī mazu zivju apetīte mēdz augt un ir ļoti viegli iedomāties, ka Saskaņas pavadītās jaunas haizivis tikai gaida momentu, lai izkonkurētu sev silto vietu pie siles, lai turpinātu ar jaunu enerģiju to pašu valsts izzagšanu.
Es joprojām uzskatu, ka Saskaņa ir līdzatbildīga par korupciju valstī un valsts institūtu novājināšanu visos gados, kad tā bija politikā, tas ir visus 20 gadus, un tagad nāk pie varas būtība ar to pašu morāli, kas valdīja Latvijas politikā visus šos gadus. Un šķiet, atšķirībā no Vienotības, Saskaņa pat nemēģina norobežoties no kampēju morāles. Bet tas laikam tāpēc, ka viņiem tas nav jādara sava kodolelektorāta priekšā, kas jau tā nesaista savus favorītus ar Latvijas politikas nejēdzībām.
Elektorāts ir izglītojams etniskās šķirtnes abās pusēs. Pieredzējušāka un informētāka sabiedrība neizbēgami gribēs godīgāku un taisnīgāku politiku. Tas notiek visu laiku, arī tagad. Vienīgi sabiedrības zināšanu un informētības līmenis ir ļoti zems. Savādāk es nevaru izskaidrot to, ka par Latvijas glābējiem sabiedrības vairākums pieņem V un S, pat bez jaunas idejām, bez jaunām sejām vadībā utt.
Lasītājs:
Ļoti žēl, ka par spīti savai pārliecībai par “elektorāta” izglītošanas nepieciešamību nevēlaties sniegt savu “oligarha” definīciju. Tas ļauj domāt, ka arī Jūs peldat patlaban valdošās propagandas straumē, kurā latviešu (bet ne krievu) “elektorāta” ērtības labad ir skaidri iezīmēti trīs vainīgie visās Latvijas nelaimēs. Par Saskaņas Centru runājot, man nāk prātā kāda Kargina intervija, ko viņš sniedza “SestDienai” pirms vairākiem gadiem, kad Latvija kļuva par NATO locekli. Toreiz Kargina kungs bija par to ļoti sajūsmināts un pamatoja savu atbalstu Latvijas valdības politikai ar stingru pārliecību, ka NATO būšot arī viņa īpašumu sargs 🙂
Mēs abi zinām, kas ir aiz banālās frāzes par Latvijas “oligarchiju”. Man šī frāze pašam nepatīk, pat ļoti. Biju nepatīkami pārsteigts, to dzirdot no Vairas Vīķes Freibergas.
Tas aizgūts no Krievijas realitātēm, ar ko, protams, var novilkt ļoti spilgtas paralēles arī raksturojot situāciju Latvijā. No Krievijas patiesībā nozīmē no televizora, un te jāpiekrīt – no propagandas. Un kā visam aizgūtam no televizora ir zināma smaka. Oligarchi, mafija, korupcija. Aizgūtais šablons tiek uz nebēdu ekspluatēts medijos un debatēs, bet nebūt nepalīdz apzināties reālās problēmas mērogus.
Mēs pieļaujam šī termina piemērošanu Latvijai, bet vai tāda paša tipa parādība nav pazīstama Igaunijā vai Lietuvā, pat Somijā, Zviedrijā vai Dānijā? Tur vienkārši neizmanto ar Krievijas realitātēm saistīto terminu. Attīstītajās valstīs, protams, ir stipri institūti, kas stipri ierobežo korupcijas izplatību valsts pārvaldē, politikas saplūšanu ar biznesu (vai otrādi).
Varbūt te būs vismaz viena daļa definīcijas: politikas saplūšana ar biznesu. No vienas puses it kā ļoti nekonkrēti, taču no otras puses tā ir laba un precīza recepte – biznesam jābūt stingri nošķirtam no politikas un otrādi.
Nekādiem biznesmeņiem nav jāiet politikā un politiķiem sabiedrības priekšā ir jāpierāda, ka tiem nav nekādu biznesa saistību, kas var mest ēnu uz pieņemtiem lēmumiem un līdz ar to dod iespēju apšaubīt gan lēmuma leģitimitāti, gan politiķa nākotni politikā. Kā Rietumos, partijām jāattīrās no tādiem “ieinteresētajiem” un “saplūdušajiem” politiķiem.