Viņu elektorāti var nedaudz pārklāties, bet visumā dzīvo paralēlās pasaulēs. Vai tāpēc Vienotībai nav ne stratēģijas, ne koncepcijas darbam ar krievu auditoriju? Pats par sevi tas liels, milzīgs, nepiedodams mīnuss.
Vienotība, kas sevi pozicionē kā mūsdienīgi, eiropeiski (labi, labi, lai „liberāli” paliek iekavās) domājošie cilvēki, atļaujas ganīties archaiskās etniskās robežās? Būt māte un tēvs, aizstāvis un interešu paudējs tikai vienai daļai pāris miljonu lielās Latvijas sabiedrības? Dalot šo mikroskopisko un ar katru dienu dilstošo sabiedrību pēc kā – pēc nožēlojami novecojušā, provinciālā, apkaunojošā, grūtgalvju un analfabētu cienīgā etniskā principa?
Jep, tieši tā viņi dara. Kāpēc? Tāpēc ka nav dzirdējuši, ka Latvijas – latviskās – nacionālās valsts celšanai ir nepieciešama visu sabiedrību iekļaujošā stratēģija (ideoloģija, es to saucu par nacionālismu), jo bez vienotās nācijas nebūs arī latviskās Latvijas? Varbūt.
Tāpēc ka fantāzija un politiskā drosme nesniedzas tālāk par vidēji statistiskā latviski runājošā vēlētāja aizspriedumiem un mītiem par krieviem kā antilatviešiem un latviešiem kā antikrieviem? Varbūt.
Tāpēc ka neprot izglītot savu vidēji statistisko latviski runājošo vēlētāju, rādot piemēru un atbrīvojoties no vēsturiskā mazochisma kompleksa, jo patiesībā neprot runāt ar šo pašu vēlētāju par nopietnām un sāpīgām lietām? Varbūt.
Tāpēc ka baidās, ka nebūs ko teikt krieviski runājošajai sabiedrības daļai, jo nav īsti domājuši par krieviem kā par politisko procesu līdzvērtīgiem un līdzatbildīgiem dalībniekiem? Varbūt.
Tāpēc ka negrib „lieki” kaitināt latvisko vēlētāju ar šitām šaubīgām, prokrieviskām integrācijām un sabiedrības konsolidācijām valsts budžeta konsolidācijas priekšvakarā? Varbūt.
Šo cēlo, kaut arī tūlītējo, mērķu – valsts izstūrēšanas no krīzes un strukturālo reformu – labad, es piekrītu, vēlētāja izglītošana modernās sabiedrības veidošanas jautājumos var palikt otrā plānā.
Jā, no ideālista skatu punkta tas ir tuvredzīgi, gļēvi un pat ciniski. Bet tas laikam ir tas gadījums, kad, šķiet, ir jāpiekrīt tuvredzīgai gļēvulībai veselā saprāta labad. Lai neizlietu visu bērniņu, baļļā laikam jāatstāj daļa netīrā ūdens – aizspriedumu, mītu, ksenofobijas, neiecietības, nezināšanas, neinformētības un līdzīga vēmiena, ar kuru ir pārpilna Latvijas sabiedriskās saziņas telpa.
Tieši tas pats notiek paralēlajā Latvijā. Un te mēs varam minēt, vai Saskaņa (tāpat kā Vienotība?) baidās runāt ar savu vēlētāju nopietni un aizbāž viņam ausis ar populistisku retoriku, kritizējot valdību (taču, šķiet, ne Vienotību), vai viņi (tāpat kā Vienotība?) paši joprojām lidinās savos aizspriedumos un mītos? Visticamāk, no visa pa druskai. Tāpat kā Vienotībai.
Es daudz esmu kritizējis gan Vienotību, gan Saskaņu. Un joprojām uzskatu, ka gļēvums ir neaiztikt nopietnās tēmas ar vēlētāju reitingu dēļ, ka tā ir politiķu intelektuālā vājība. Tas, ka politiķi nestimulē debates par nacionālās valsts, nācijas veidošanos uz sabiedrības konsolidācijas pamatiem un par šo pamatu saturu, norāda uz Latvijas politiķu zemo kvalitāti.
Kamēr par šo tēmu, par sabiedrības konsolidācijas pamatiem un principiem sabiedrībā nav izveidojusies kopīga izpratne, katras nākamās vēlēšanās atkal un atkal galvenais jautājums būs par „būt vai nebūt” Latvijai. Katru reizi viens un tas pats eksistenciāls jautājums.
Man šis jautājums ir apnicis. Man šķiet, Latvijas sabiedrība jau sen nobalsojusi par „būt”. Tagad jādomā par attīstību.
Jānis Jurkāns vienā nesenā intervijā labi pateica: „Vai tad, ja govi sāks barot ar šokolādi, no tās varēs izslaukt kakao? Tā arī šie cilvēki – baro viņus ar šokolādi, cik gribi, kakao nebūs.”
Viņš to teicis par Ulmani, Šķēli un Šleseru. Par tiem jau nav ne mazāko šaubu. Vai ar šokolādi ir vērts barot Vienotību un Saskaņu, vai tās dos kakao? Nezinu! Bet V un S koalīcijai redzu vienu milzīgu plusu. Ārpus valdības paliks oligarchu partijas.
Ir grūti spriest, kas notiks ar šiem konglomerātiem. Cerams, ka tas mazinās viņu ietekmi. Cerams, ka palikšana pie tukšas vai pustukšas siles paātrinās PLL nāvi un dos impulsu ZZS marginalizācijai.
Tas varētu atstāt bez politiskā aizsega virkni tagad iedomājamu, bet visumā ļoti iespējamu korupcijas lietu, kas būtu līdzīgas Latvenergo lietai – es domāju, dažos citos lielos uzņēmumos, kuru nosaukums sākas ar „Latvijas”. Un tas gan varētu nozīmēt lielas un reālas pārmaiņas mūsu karalistē.
Neatrisināti paliks tikai divi jautājumi – kad tie okupanti beidzot aizvāksies uz matušku un kad beidzot krievu valodai piešķirs valsts valodas statusu. Tieši tā, nekad.
Nekad līdz galam, nekad uz visiem laikiem netiks atrisināts starpetnisko attiecību jautājums. Tas nav līdz galam noregulēts nevienā valstī. Galvenais, lai šis jautājums nav politisko debašu priekšplānā, lai tas neapdraud sociālo mieru un netraucē risināt daudz svarīgākus ar ekonomiku, labklājību un drošību saistītus jautājumus.