Intelektuāla diskusija par Latvijas politiku notika Latvijas Radio 1 Krustpunktā 25. martā . Jau kādu laiciņu atpakaļ. Tomēr nolēmu par to uzrakstīt. Jo tā bija viena no retām jo retām reizēm, kad uzmanības centrā bija Latvijas politika
— ne bezjēdzīga reitingu apsūkāšana, ne ciniska mērīšanās ar PR technoloģijām, ne populistu spriedelējumi par pensijām, pilsonību un jezgām ar nebalsošanu par prokuroriem.
Diskusija bija par lietas būtību — par Latvijas satversmi, par to, ko satversme regulē un kādai jābūt satversmei, lai regulētu to pareizi. Piedalījās advokāts Lauris Liepa, konstitucionālo tiesību speciālists Jānis Pleps un tiesnese Anita Kovaļevska.
Paldies, bija labi un cerīgi. Arī Latvijā vienšunaino smadzeņu apsēstajā publiskajā telpā dažreiz parādās intelektuāļi, profesionāļi, eksperti, kas tiešām zina, par ko runā.
Mani iepriecināja, ka raidījuma viesi bija vienisprātis, ka Latvijai nav vajadzīga jauna konstitūcija. Laikam ir jāpiekrīt ekspertiem, ka satversme ir papildināma ar principiem, kas regulētu to, cik tālu valsts drīkst iejaukties ekonomikā. Satversme laikam varētu noteikt to, vai Latvija ir sociāla valsts, kā arī to, vai Latvija ir nacionāla valsts un ko tas nozīmē. Pāris lietas nedaudz detalizētāk.
„Vadoņa tipa demokrātija”Interesanti, ka Jānis Pleps, runājot par 30. gadu Eiropu, nosauca tā laika valdošo režīma tipu par „vadoņa tipa demokrātiju”. Nebūtu tam pievērsis uzmanību, ja ne notiekošā diskusija par „prezidentālās republikas”, jeb „tautas vēlētā prezidenta” institūta, ieviešanas lietderību Latvijā šobrīd. Kā toreiz pirms 2. pasaules kara Eiropas diktatūras, tai skaitā Latvija, nebija nekādas “tipa demokrātijas”, tā arī šobrīd tās prezidentālās „republikas” bijušo Sovjetu teritorijās ir primitīvas dažādu monarchizācijas un valsts sagrābšanas pakāpju tirānijas.
Arī Latvijā gadījumā, ja sabiedrība ļaus visādiem feodāļiem un viņu apkalpojošajam personālam sevi piekrāpt, zem „prezidentālās republikas” izkārtnes tiks ieviesta tāda pati tirānija.
Manuprāt, Latvijas prezidenta pilnvarām jāpaliek apmēram tādām pašām kā tagad. Latvijas politiskās dzīves saturu jāveido politisko partiju konkurencei — partiju kā pirmatnējo demokrātiskās pārstāvniecības institūtu ideoloģiju, politisko piedāvājumu sacensībai.
Tāpēc nav iemeslu satraukties par to, ka pārvēlot prezidentu, „visi zina, kuru ievēlēs, nevienam nav iespējas izvirzīt savu kandidatūru pretī, un viss tā draudzīgi notiek” (Jāņa Plepa citāts). Tā nav „demokrātijas imitācija”, kā viņš saka. Būtu nedabiski, ja pilsoņos saceltos ažiotāža un cilvēki stātos rindā, lai ieņemtu ceremoniālu amatu.
Cita lieta, uz ko Jānis Pleps norāda, ir, ka nav juridisku normu, kas noteiktu obligātu kadru maiņu, piemēram, tiesnešu amatos. Nav arī normu, kas pieprasītu obligāti rīkot atklātu konkursu ar vairākiem kandidātiem uz amatiem tiesās, valsts un municipālā pārvaldē. Ja tādu normu nav, tās, protams, ir jāievieš, un visticamāk, šis princips ir jānoformulē arī pamatlikumā.
Kam pieder Latvija?
Pilnīgi pareizi, tas tik tiešām ir valsts pamatlikuma jautājums. Kas ir Latvijas valsts identitāte? Vai Latvija ir nacionāla valsts? Kas ir Latvijas valsts vērtības? Satversmei jāsniedz atbildes uz šiem jautājumiem.
Jānis Pleps: „Valsts nav vajadzīga, lai mēs šeit būtu. Valsts ir vajadzīga, lai ir kaut kādi mērķi.”
Tam ir viegli nepiekrist. Jau reizi rakstīju, ka valsts tāpat, kā ģimene, ir tieši, „lai mēs te būtu”. Katrs cilvēks ir brīvs izvēlēties savus mērķus, lielus vai mazus, kas var izmainīt šī konkrētā indivīda dzīvi, taču valsts ir un paliek nemainīgā vērtība. Tādai jābūt vismaz demokrātiskai valstij, jo valsts kalpo cilvēkam neatkarīgi no tā, ko domā jebkurš tās pilsonis un kam viņa/viņš tic vai netic.
Šķiet, nevienam diskusijas dalībniekam neradās šaubu par to, ka Latvijai jābūt „rietumnieciskai, demokrātiskai, pārtikušai, tirgus ekonomikai, cilvēktiesības respektējošai sabiedrībai” (citāts). Tāda valsts pieder visiem kopā un katram atsevišķi. Tādai valstij nav mērķu, tai nav jāceļ komunisms vai tūkstošgadīgais reichs. Tādai valstij ir tikai uzdevumi — nodrošināt katram savam pilsonim drošību, iespēju attīstīties un realizēt savas tiesības.
Latvijas gadījumā viens no valsts uzdevumiem, manuprāt, ir latviskās identitātes nostiprināšana. Latvijas neatkarīgā valsts, protams, ir latviešu nācijas sapņu un centienu piepildījums. Ir skaidrs, ka ja nebūtu latviešu ar viņu atšķirīgu kultūru, valodu, ja nebūtu latviešu nācijas, nebūtu arī Latvijas. Tieši tāpēc latvietība un viss, kas šajā jēdzienā ietilpst, ir Latvijas neatkarīgās valsts dvēsele.
Es neredzu nekādu pretrunu starp demokrātiskās valsts liberālajām vērtībām un nacionālās valsts konservatīvajiem pamatiem. Indivīdam kalpojošā valsts nevar iestigt dogmatiskā izpratne nedz par sevi, nedz par pasauli. Kamēr Latvija ir un paliek latviešu nacionālā valsts, dzīvo un attīstās latviešu nācija, tās kultūra un identitāte.
Toleranta valsts??
Modernā valsts nedrīkst uzspiest indivīdam identitāti. Tāpēc kļūdaina ir advokāta Laura Liepas pamattēze, kurā viņš pretnostata latviešu valsti un minoritātes. Bija dīvaini to dzirdēt no jurista ekspertu diskusijā.
Lauris Liepa saka tā: „Latviešu valsts kas ir supertoleranta pret minoritātēm. Mēs pārejam uz minoritāšu valodām, esam ar mieru uzturēt divvalodību un tā tālāk. Tas laikam neprasa pārmaiņas. Eiropā sākusies atgriešanās pie valstsnācijas, ejam atpakaļ uz nacionālām valstīm.”
Šķiet, izmaiņas prasa pati izpratne par moderno nacionālo valsti. Vēlreiz: Kamēr Latvija ir latviešu valsts, tās demokrātija un valsts pārvalde kalpo katram pilsonim neatkarīgi no viņas/viņa izcelsmes, iemantotās vai brīvprātīgi pieņemtās piederības, uzskatiem, gaumes, veiksmes, politiskām simpātijām, redzes asuma utt.
Demokrātiska valsts pēc savas dabas vienkārši nevar būt „toleranta” (vai supertoleranta, vai kaut kā citādi toleranta) pret saviem pilsoņiem vai to sociālām grupām. Šī diskusija ir ļoti svarīga tieši no valsts uzdevumu viedokļa, par ko satversmei jāievieš skaidrība. Valstij nav uzdevuma veidot attieksmi pret pilsoņiem un šķirot savus pilsoņus pēc „majoritātes”/„minoritātes” principa vai kā citādi (to pilsoņi paši izdarīs, ja uzskatīs par vajadzīgu). Valstij savi pilsoņi ir jāapkalpo.
„Ļaut te būt”
Valstij, protams, jābūt brīvai no aizspriedumiem. Un to, manuprāt, ir viegli panākt, pieņemot par pamatprincipu to, ka konstitūcija nosaka Latvijas valsts latvisko identitāti un garantē absolūtu brīvību katram indivīdam veidot savu privāto identitāti. Demokrātiska valsts nezina, vai pilsonim labāk garšo tēja vai kafija, vai pilsonis uzskata sevi par etnisko latvieti vai etnisko krievu. Demokrātiskai valstij nav kur to informāciju pielietot.
…Vai nu vienīgi gadījumā, ja Latvijas valsts pēkšņi kļūst daudzvalodīga, tad tai radīsies vajadzība pēc informācijas par indivīda dzimto valodu. Bet arī šim gadījumam nav tieša sakara ar indivīda etnisko izcelsmi.
Arī radio diskusijā Liepas tēzei seko Anitas Kovaļevskas loģiskā reakcija: „Vai minoritātes šai valstij nepiederoši un mēs ļoti laipni viņiem te ļaujam būt? Vai mēs uzskatām, ka par latvieti var kļūt vai tikai piedzimt?”
Tie ir retoriski jautājumi. Protams, viens pilsonis nedrīkst „ļaut” vai „neļaut” citam pilsonim „te būt”. Un uz jautājumu kurš par ko var vai nevar kļūt satversmei nav jāatbild. Katram ir tiesības atbildēt uz šo jautājumu pēc saviem ieskatiem. Valsts likumi regulē to, vai un kā indivīds manto valsts pilsonību, var to iegūt vai no tās atteikties. Būšanu un kļūšanu par latvieti ne pilsonības likums, ne pamatlikums, protams, neregulē.