Screenshot from here
|
Pat ja mums būtu varena armija. Pat ja Nato tik tiešām sniegtu mums pilnīgi reālu militāro atbalstu un tiešā veidā ar karaspēku un munīciju iesaistītos, lai atspēkotu Krievijas uzbrukumu Latvijai. Vai tas mūs glābs? Armija, uzbrukums, atspēkošana – tas ir karš, visticamāk kāda lielāka, varbūt pat globālāka, nedod dievs, jauna pasaules kara epizode. Vai jauns pasaules karš ir tas, kas mūs glābs?
Ja jūs man jautātu kam jānotiek Latvijā, lai padarītu savu demokrātiju un neatkarību neatgriezenisku, es atbildētu, ka –
Pareizi ir vienoties par sabiedrības interesēm. Vienošanās nenotiek balsošanas ceļā vai izlīguma parakstīšanas veidā. Vienošanās notiek nemanāmi. But you’ll know when it’s there.
Tas nav mērķis. Man nekad nav patikusi tēze par “valsts mērķi”. Rakstīju par to, tāpēc neatkārtošos. Pat abstrahējoties no mērķim raksturīgās laicīguma problēmas, var simt reižu kaut ko formalizēt, skaistiem vārdiem var būt ļoti vājš sakars ar indivīda dzīvi. Un ja tā, vārdi ir tukša skaņa un formalizēto mērķi var bezgalīgi apstrīdēt, apšaubīt, tādējādi apdraudot valstiskumu, kam tika aplam tika izvēlēti tik nestabili filozofiskie pamati.
Tātad sabiedrības intereses, vērtības. Kādas tās ir Latvijas sabiedrībai? Pagaidām mēs vienkārši jūtam, zinām, ka nē, neesam vienojušies, neesam konsolidēti, neesam nācija, neesam solidāri.
Protams, kā vienmēr, arī tagad ir jāatskatās uz 23-25 neatkarības gadiem, ko esam nodzīvojuši uz Sovjetu atlūzām. Protams, tā ir zināma vienkāršošana. Bet tas fakts, ka uz katrām vēlēšanām mēs kā sabiedrība reizi pēc reizes atnākam ar vienu un to pašu izšķirīgu eksistenciālo jautājumu, vai šie un tie ir par vai pret Latviju, latviešu nāciju, latviešu valodu, pašu Latvijas valsti – un līdz ar to, par ko gan mazāk tiek runāts, par demokrātiju, par brīvību, par spēju ietekmēt savu dzīvi un sabiedrības dzīvi. Mēs pārāk daudz laika un enerģijas esam veltījuši “būt vai nebūt” iztirzāšanai, neatliekot laika sev, savai valstij, savai valdībai panākt pārējās Baltijas valstis un daudzus mūsu kaimiņus praktiski visās jomās, jo savā reģionā esam pēdējie jau ļoti daudzus gadus un ir jārīkojas neatliekami. Jā, es to tagad kritizēju, bet taipat laikā skaidri apzinos, ka dabiskiem procesiem jānotiek savā dabiskajā ritumā, laikā un kārtā. Jā, mēs visus šos gadus esam mēģinājuši vienoties par sabiedrības interesēm – Latvijas nacionālajām interesēm, sabiedrības vērtībām – nacionālajām vērtībām. Šo garo rindkopu esmu rakstījis iepriekšējā teikuma dēļ.
Slikti esam mēģinājuši, neko neesam līdz šim brīdim panākuši.
Es uzskatu, ka mums ir nepieciešami tie, kas prot formulēt, ko mēs esam gatavi uzklausīt. Viedokļu līderi, intelektuāļi. Par šo es rakstu ne pirmo reizi, bet par to ir vērst atkārtoties, tiklīdz ir iespēja.
Jautājumā par vistu un olu mana atbilde ir vista — jābūt gatavai vistai, lai izdētu olu. Jānāk jau gataviem izglītotiem, patriotiskiem, ļoti gudriem, tādiem ļoti, ļoti gudriem intelektuāļiem, lai pateiktu sabiedrībai, kas ir tās īstās intereses.
Un esmu pārliecināts, ka tādi cilvēki ir starp mums. Varbūt pat starp politiķiem ir daži. Varbūt pat Saskaņā ir pāris tādu, kas ir tādi jauki intelektuāļi.
Intelektuāļiem, viedokļu līderiem, gudrajiem cilvēkiem ir jānotic sev, jāpārvar savas bailes pūļa priekšā, bažas, ka netiks galā ar visiem jautājumiem, ka nezinās atbildes uz visiem jautājumiem. Nevienam nav visu atbilžu.
Ir tādi momenti, kas ļauj atraidīt bailes un atbrīvoties. Atbrīvoties! Atbrīvot garu un darīt tā, ka ir pareizi, kā liek sirdsapziņa, nemeklējot kompromisus ar ietekmīgiem neliešiem un vareniem ienaidniekiem.
Iedomājieties, ka nav vairs nekādu šķēļu, lembergu, gazpromu un iteru, kādi tur vēl blēži un krokodili varētu stāvēt aiz muguras Latvijas politiķiem un valsts uzņēmumiem. Iedomājieties, ka pastāvat tikai jūs, jūsu ģimene, jūsu sabiedrība, daudz cilvēku, kas ir atkarīgi no tā, kā jūtas Latvijas ekonomika, cik atbilstoši jūsu un viņu interesēm, sabiedrības interesēm ir valsts likumi un lēmumi.
To nevarēs politiķi. Acīmredzot nevarēs. To var intelektuāļi. Tas ir intelektuāļu pienākums.
Intelektuāļi, atbrīvojiet garu un runājiet!