3 thoughts on “Partijas, neoligarchiskas, bez finansējuma? Anyone?”
Anonīms
Egils Levits: Partiju finansējums – centrāls Latvijas demokrātijas jautājums. Tiesa, sabiedrības liela daļa nevēlas, ka no nodokļu maksātāja naudas tiek finansētas partijas. Un tieši tāpat domā dažādi šaubīgi \”sponsori\”. Tādēļ svarīgi, ka vēlētāji, pilsoniskā sabiedrība patiešām pieprasa: Partijām jābūt finansētām no valsts budžeta. Un pietiekošā apjomā, daudz vairāk kās līdz šim. Jo tas sabiedrībai izmaksās daudzkārt lētāk nekā \”sponsoru\” finansētas partijas, kurām \”sasponsorētā\” nauda vēlāk \”jāatstrādā\” – parasti uz godīgas politikas rēķina. Pastāv liels risks, ka demokrātijā nepieciešamās partijas degradējas par savu \”sponsoru\” 'politprojektiem \”- vai jau no paša sākuma tiek izveidoti kā tādi. Vienlaikus jānosaka pastiprināta kriminālatbildība par nelegālu partiju \”sponsorēšanu\”. Partijām jābūt arī pieejamam raidlaikam – par brīvu! – sabiedriskajā TV un radio. Jo partijām ir nepieciešams tiešs pastāvīgs komunikācijas kanāls ar sabiedrību. Un budžeta finansējumam un iedalītajam raidlaikam jābūt sadalītam taisnīgi, nedrīkst izslēgt arī Saeimā nepārstāvētas partijas. Esmu formulējis arī konkrētus priekšlikumus. Līdz šim tomēr partijas nav spējušas atrast sevī spēku, vienreiz par visām reizēm atbrīvoties no \”sponsoru būšanas\”. Būtu labi, ja sabiedrība patiešām pievērsos šim jautājumam – un izdarītu spiedienu uz partijām, vienreiz nokārtot šo lietu tā, lai tās reiz par visām reizēm varētu tikt vaļā no saviem \”sponsoriem\”. Zinu daudzus politiķus, kuriem par to ir neērti. Nav jau patīkami iet ar \”ubaga tarbu\” apkārt un lūgt pašapmierinātu \”sponsoru\” ziedojumus, kas gandrīz nekad nebūs par \”pliku velti\”. Protams, nav jau arī tā, ka nav darīts nekas. Lietas attīstas preizā virzienā. Un visas partijas arī nedrīkst mest pār vienu kārti: Ir partijas kuras ir vairāk, un ir partijas kuras ir mazāk atkarīgas no \”sponsoriem\”. Pēdējo gadu grozījumi arī 1995.gada partiju finansēšanas likumu ir padarījuši strukturāli vairāk vai mazāk apmierinošu. Taču problēma ir tā, ka piešķirtie budžeta līdzekļi ir daudz par niecīgiem. Jāapzinas, ka tie nepieciešami jo sevišķi regulārai partiju ikdienas darbībai (kongresiem, semināriem, darba grupām, pētījumiem u.t.t.), lai partijas varētu pastāvīgi veidot un attīstīt savus politisko piedāvājumus. Katrā ziņā: Partiju finansēšanas jautājumam jabūt vienam no centrāliem sabiedrības debašu jautājumiem, līdz tas tiks pienācīgi atrisināts.
Mani ļoti uztrauc, kurš vadīs mūsu valsti kara gados. Sācies jauns karš vai nav, ir skaidrs, ka Putina Krievija, kas karam jau dažus gadus gatavojusies, nostāda sevi pret Rietumiem, un ir jānotiek kaut kam ļoti nepatīkamam, dramatiskam, lai pārvarētu šo eskalāciju. Acīmredzot Eiropu gaida nenoteiktības, varbūt nestabilitātes gadi. Latvija ienāk šajā posmā ar vāju demokrātiju, vājām institūcijām. Politiķos, valsts elitē acīmredzami trūkst vienotās izpratnes par Latviju kā par Rietumu vērtību sabiedrību. Uz šī fona Latvijas valsts ir tik acīmredzami vājāka par vienu vai otru blēdi, kas var bezgalīgi un nesodāmi organizēt izmeklēšanas un tiesas sabotāžu. Es domāju, ka politiķu starpā ir tieši labuma ieguvēji gan no tā, ka Latvija līdz šim nav attīstījusi savu demokrātisko identitāti, gan no noziedznieku nesodāmības, gan no tā, ka Latvijā medijus kontrolē oligarchi vai Kremlis. Manā izpratnē tas ir cieši saistīts ar faktu, ka, neskatoties uz šķietamo politisko konkurenci, partijas, kas atrodas valdības koalīcijā un gūst patriotiski un demokrātiski noskaņotu vēlētāju balsis, ilgus gadus tolerē Latvijas politiskajā dzīvē un sev blakus parlamentā cilvēku grupu, kurus tik acīmredzami iedvesmo, finansē un citādi kūrē un atbalsta Kremļa specdienesti un kuri ir Maskavas radītā \”iesaldētā\” konflikta aģenti un sabiedrības sašķeltības garanti. Es nesaprotu, kāpēc tolerē, kāpēc nestāsta patiesību par Maskavas piekto kolonnu Latvijā, kāpēc slēpj informāciju, kura, jādomā, ir viņu rīcībā. Vai kāds šantažē? Jo viņi paši kaut kādā mērā iesaistīti tajās izdevīgajās attiecībās ar Maskavu? To ir viegli iedomāties, ņemot vērā to, ka partiju valsts finansēšanas organizēšana faktiski arī tiek sabotēta, un ka parastam cilvēkam post-padomju sabiedrībā nav un nevar būt starta kapitāla.Maskavai vienmēr būs vairāk naudas, nekā savām partijām varēs piešķirt Latvijas nodokļu maksātājs. Un mēs nekad nevarēsim garantēt, ka mūsu politikā darbosies tikai godprātīgi cilvēki ar kristāli tīriem nodomiem. Kā nodrošināt politikas un valsts pārvaldes pašattīrīšanās machānismu? Kā mazināt Kremļa ietekmi Latvijas politikā? Kā tik pāri Kremļa pretdarbībai? Galu galā politiskās konkurences un līdz ar to Latvijas demokrātijas liktenis ir atkarīgs partiju finansēšanas un mediju brīvības. Un Kremlim, šķiet, ir milzīgas iespējas to turpināt sabotēt. Jābūt risinājumam!
3 thoughts on “Partijas, neoligarchiskas, bez finansējuma? Anyone?”
Egils Levits: Partiju finansējums – centrāls Latvijas demokrātijas jautājums. Tiesa, sabiedrības liela daļa nevēlas, ka no nodokļu maksātāja naudas tiek finansētas partijas. Un tieši tāpat domā dažādi šaubīgi \”sponsori\”. Tādēļ svarīgi, ka vēlētāji, pilsoniskā sabiedrība patiešām pieprasa: Partijām jābūt finansētām no valsts budžeta. Un pietiekošā apjomā, daudz vairāk kās līdz šim. Jo tas sabiedrībai izmaksās daudzkārt lētāk nekā \”sponsoru\” finansētas partijas, kurām \”sasponsorētā\” nauda vēlāk \”jāatstrādā\” – parasti uz godīgas politikas rēķina. Pastāv liels risks, ka demokrātijā nepieciešamās partijas degradējas par savu \”sponsoru\” 'politprojektiem \”- vai jau no paša sākuma tiek izveidoti kā tādi. Vienlaikus jānosaka pastiprināta kriminālatbildība par nelegālu partiju \”sponsorēšanu\”. Partijām jābūt arī pieejamam raidlaikam – par brīvu! – sabiedriskajā TV un radio. Jo partijām ir nepieciešams tiešs pastāvīgs komunikācijas kanāls ar sabiedrību. Un budžeta finansējumam un iedalītajam raidlaikam jābūt sadalītam taisnīgi, nedrīkst izslēgt arī Saeimā nepārstāvētas partijas. Esmu formulējis arī konkrētus priekšlikumus. Līdz šim tomēr partijas nav spējušas atrast sevī spēku, vienreiz par visām reizēm atbrīvoties no \”sponsoru būšanas\”. Būtu labi, ja sabiedrība patiešām pievērsos šim jautājumam – un izdarītu spiedienu uz partijām, vienreiz nokārtot šo lietu tā, lai tās reiz par visām reizēm varētu tikt vaļā no saviem \”sponsoriem\”. Zinu daudzus politiķus, kuriem par to ir neērti. Nav jau patīkami iet ar \”ubaga tarbu\” apkārt un lūgt pašapmierinātu \”sponsoru\” ziedojumus, kas gandrīz nekad nebūs par \”pliku velti\”. Protams, nav jau arī tā, ka nav darīts nekas. Lietas attīstas preizā virzienā. Un visas partijas arī nedrīkst mest pār vienu kārti: Ir partijas kuras ir vairāk, un ir partijas kuras ir mazāk atkarīgas no \”sponsoriem\”. Pēdējo gadu grozījumi arī 1995.gada partiju finansēšanas likumu ir padarījuši strukturāli vairāk vai mazāk apmierinošu. Taču problēma ir tā, ka piešķirtie budžeta līdzekļi ir daudz par niecīgiem. Jāapzinas, ka tie nepieciešami jo sevišķi regulārai partiju ikdienas darbībai (kongresiem, semināriem, darba grupām, pētījumiem u.t.t.), lai partijas varētu pastāvīgi veidot un attīstīt savus politisko piedāvājumus. Katrā ziņā: Partiju finansēšanas jautājumam jabūt vienam no centrāliem sabiedrības debašu jautājumiem, līdz tas tiks pienācīgi atrisināts.
ar ABĀM rokām par, bet arī V esam mazākums un dzirdīgas ausis rodas ļoti lēnu…
Mani ļoti uztrauc, kurš vadīs mūsu valsti kara gados. Sācies jauns karš vai nav, ir skaidrs, ka Putina Krievija, kas karam jau dažus gadus gatavojusies, nostāda sevi pret Rietumiem, un ir jānotiek kaut kam ļoti nepatīkamam, dramatiskam, lai pārvarētu šo eskalāciju. Acīmredzot Eiropu gaida nenoteiktības, varbūt nestabilitātes gadi. Latvija ienāk šajā posmā ar vāju demokrātiju, vājām institūcijām. Politiķos, valsts elitē acīmredzami trūkst vienotās izpratnes par Latviju kā par Rietumu vērtību sabiedrību. Uz šī fona Latvijas valsts ir tik acīmredzami vājāka par vienu vai otru blēdi, kas var bezgalīgi un nesodāmi organizēt izmeklēšanas un tiesas sabotāžu. Es domāju, ka politiķu starpā ir tieši labuma ieguvēji gan no tā, ka Latvija līdz šim nav attīstījusi savu demokrātisko identitāti, gan no noziedznieku nesodāmības, gan no tā, ka Latvijā medijus kontrolē oligarchi vai Kremlis. Manā izpratnē tas ir cieši saistīts ar faktu, ka, neskatoties uz šķietamo politisko konkurenci, partijas, kas atrodas valdības koalīcijā un gūst patriotiski un demokrātiski noskaņotu vēlētāju balsis, ilgus gadus tolerē Latvijas politiskajā dzīvē un sev blakus parlamentā cilvēku grupu, kurus tik acīmredzami iedvesmo, finansē un citādi kūrē un atbalsta Kremļa specdienesti un kuri ir Maskavas radītā \”iesaldētā\” konflikta aģenti un sabiedrības sašķeltības garanti. Es nesaprotu, kāpēc tolerē, kāpēc nestāsta patiesību par Maskavas piekto kolonnu Latvijā, kāpēc slēpj informāciju, kura, jādomā, ir viņu rīcībā. Vai kāds šantažē? Jo viņi paši kaut kādā mērā iesaistīti tajās izdevīgajās attiecībās ar Maskavu? To ir viegli iedomāties, ņemot vērā to, ka partiju valsts finansēšanas organizēšana faktiski arī tiek sabotēta, un ka parastam cilvēkam post-padomju sabiedrībā nav un nevar būt starta kapitāla.Maskavai vienmēr būs vairāk naudas, nekā savām partijām varēs piešķirt Latvijas nodokļu maksātājs. Un mēs nekad nevarēsim garantēt, ka mūsu politikā darbosies tikai godprātīgi cilvēki ar kristāli tīriem nodomiem. Kā nodrošināt politikas un valsts pārvaldes pašattīrīšanās machānismu? Kā mazināt Kremļa ietekmi Latvijas politikā? Kā tik pāri Kremļa pretdarbībai? Galu galā politiskās konkurences un līdz ar to Latvijas demokrātijas liktenis ir atkarīgs partiju finansēšanas un mediju brīvības. Un Kremlim, šķiet, ir milzīgas iespējas to turpināt sabotēt. Jābūt risinājumam!