Iesaku Roberta Zīles (VL/TB)
rakstu Latvijas avīzē. Pats Ronis publiski izsakās daudz nosvērtāk: vajagot gan ziemeļu-dienvidu koridoru, gan austrumu-rietumu. Vajag gan, bet Latvija vēl joprojām ir tas vājais posms, kur nekas praktiski vēl nav iesākts Rail Baltica lietā. Latvija, Ronis vēl joprojām cenšas izsist EU naudu Maskavas virzienam. Arī tagad, kad ERAF un Kohēzijas fonda izmaksas Latvijai ir apturētas, kas, manuprāt, ir viens no dramatiskākajiem pēdējā laika notikumiem Latvijā. Un jādomā, ka liela daļa (diemžēl neatradu ciparus) šo fondu līdzekļu „nelietderīgi” un „nestratēģiski” grozās tieši Roņa uzraudzītajā saimniecībā.Atgriežoties pie dzelzceļu projektiem, atkārtošu to, ko vienreiz jau paudu. Manuprāt, „rail moscovia” Putinijas kleptokrātu un Latvijas ostu mafijas think tank pāris miljardu sazāģēšanai īpaši necaurskatāmos apstākļos ārpus EU kontroles vien ir. Bet Rail Balticas kritika nav nekas cits, manuprāt, kā labas, Latvijas sabiedrības interesēm visnotaļ atbilstošās idejas visīstākā sabotāža.
Pasažiervilcienu iepirkums
Tiesiskuma koalīcija
Latvijā tik acīmredzami ar valsts interesēm konkurē kādas privātas bodes ar sakariem un pārstāvjiem pašos augstākajos ešelonos. Te ar „valsts” interesēm es, protams, domāju sabiedrības intereses, kuru nodrošināšanai sabiedrības uztur un algo valsti.
Mēs baigi slikti uzturam un algojam savu valsti. Mēs to, šķiet, pat laiku pa laikam izīrējam tām privātajām interesēm. Tā teikt, Latvijai, tās sabiedrībai ne obligāti ļoti draudzīgām privātām interesēm, kuru uzskati par dzīvi, morāli un Latvijas vietu pasaulē varētu visai atšķirīgi no tiem, kas uzskata, ka Latvijai, lai nodrošinātu labklājību un vienlīdzīgas attīstības iespējas katram, jābūt demokrātiskai rietumu valstij. Nevis tiltam starp to un šo, nevis tranzīta koridoram, nevis kārtējai eiraziātiskai kleptokrātijai.
Kompromisu māksla, nevis politika
Tīši vai netīši, valsts amatpersonām gūstot personīgo labumu vai negūstot, sabiedrības interešu neievērošana, valsts novājināšana, nekompetentā valsts pārvalde un nekompetentā un nepietiekama parlamentārā kontrole – ir politiskā korupcija. Es nesaprotu, kas notiek ar Satiksmes ministra Aivja Roņa kūrētajiem projektiem, es redzu tikai krievisko bizantiju, aiz kuras slēpjas sabiedrībai svešas privātās intereses, un tā ir politiskā korupcija Vienotības, Valda Dombrovska un viņa koalīcijas partneru, Zatlera un Visu Latvijai, aizsegā.
Atbilžu un risinājumu nav
Es domāju, ka nebūšu gatavs balsot par Vienotību vai kādu no šīs „tiesiskuma” koalīcijas partijām nākamajās vēlēšanās. Mazāks ļaunums tomēr ir ļaunums. Redzot vai drīzāk jūtot šo politisko korupciju, es nesaprotu, kāpēc man jāatbalsta elite, kas neko konstruktīvu nav spējīga likt priekšā praktiski nevienā sabiedrības attīstībai un mieram un valsts konkurētspējai būtiskākajos jautājumos:
- Korupcijas, naudas atmazgāšanas un biznesa saplūšanas ar politiku apkarošanā.
- Ēnu ekonomikas mazināšanā, tā vietā ieviešot kaut kādus idiotiskus pasākumus, kas tikai traucē strādāt godīgajiem.
- Sabiedrības konsolidācijā, kas prasa mērķtiecību, cieņu, pacietību un smadzenes.
- Mediju brīvības un informācijas pieejamības nodrošināšanā – sabiedriskā televīzija, televīzijas paketes un pieejamība austrumu pierobežā, mediju atkarība politiski angažētiem un korumpētiem īpašniekiem.
- Drošības jautājumos sakarā ar ārvalstu finansējumu politiskiem spēkiem un aktivitātēm, kas provocē neiecietību starp sociālām grupām.
Saraksts, protams, nav izsmeļošs. Un katrā no šiem jautājumiem chroniskā vilcināšanās ar lēmumu pieņemšanu, slepenība, puspatiesība, ideju trūkums, dažos gadījumos saukļi un tabu ideju vietā, elites stagnēšana, pārvaldes nekompetence.
Taču aiz nekompetences, puspatiesībām un novēlotajiem lēmumiem ir kompromisi. Un ja valdība iet uz kompromisiem, tas vienmēr notiek uz sabiedrības rēķina. Vēlreiz: es to uzskatu par politisko korupciju, pretstatu morālei un tiesiskumam. Tā tas ir noticis pārāk bieži iepriekšējo valdību laikā. Un tā tas notiek ar Vienotību pie varas.