 |
| “Es nebaidos”. Krievijā tas joprojām skan kā izaicinājums valsts “īpašniekiem”, tā saucamai “varai”, ko pēc Krievijas tradīcijas ne mirkli nešauboties nodala no sabiedrības. Foto ir uzņemts demonstrācijas laikā Maskavā 2015. gada 1. martā, divas dienas pēc Krievijas opozīcija līdera Borisa Nemtsova slepkavības. |
Par bailēm. “Baidās, tātad ciena”, vai ne? Daudzi to ir dzirdējuši, pēdējā laikā īpaši, kā krievu mantru. Daudzi – latvieši – to ar priecīgu gatavību atkārto, viegli atrodot tai vietu savā prātā. Un ja nebaidās, respektīvi arī neciena.
Tāda ir senā loģika – Krievijas sabiedrība tik tiešām kopumā ir pārliecināta, ka galvenais ir iebaidīt, “navesti šorohu”, tad būs kārtībā. Loģika ir no pašu iekšējās politikas, jo tieši tā savas sabiedrības konsolidēto lojalitāti panāk Kremlis. Būtībā visa Stalina valdīšana tika veltīta baiļu, atkarības un bezpalīdzības iemācīšanai.
Pēdējo mēnešu, varbūt jau pēdējo pāris gadu parādība Krievijā – selektīvās represijas pret opozicionāriem un citādi domājošiem – ir mācības atkārtošana tiem, kas varbūt jau ir sācis atgūties no stalinisma traumas.
Nav pārsteigums, ka Krievijas sabiedrība lielā mērā atbalsta agresīvo ārpolitiku – lai panāktu, ka baidās. Loģika ir tāda: “Mēs baidāmies, un šī ir vienīgi iespējamā, tātad pareizā, attiecību starp sabiedrību un valsts īpašniekiem schēma. Arī jums pārējiem ir jābaidās – no tiem pašiem, no mūsu valsts īpašniekiem, no mūsu varas”.
Interesanti ir atzīmēt, kā šis vecais ticējums darbojas Latvijā, kur no valsts vairs nebaidās. Latvijas sabiedrība jau vairs nebaidās no savas valsts – tas ir liels sasniegums, sabiedrības sasniegums, politiskās elites sasniegums, Latvijas intelektuāļu sasniegums. Ja nebūtu bijis šīs mijiedarbības un ja Latvija nemācītos pārvarēt baiļu sindromu, tas nekad nebūtu noticis. Šajā ziņā Latvija lielā mērā ceļā uz Rietumiem.
Jā, varbūt pēdējā laikā daži politiskie prāti Latvijā – latviešu etnocentristi – sāk arvien uzmanīgāk vērot viņiem ideoloģiski simpātiskā Putina režīma panākumus sabiedrības apdullināšanā. Tā šķiet, ka arī Latvijā, ne tik tālu no varas, varbūt pat pašā valsts pārvaldē un pilnīgi noteikti Saeimā ir cilvēki, kas ar lielu entuziasmu ienirtu tajā bezjēdzīgo aizliegumu un sodu izdomāšanā, ar ko nodarbojas un visticamāk nodarbosies pēc šī gada vēlēšanām Krievijas “gosdura” (valsts dome).
Aizliegumi darbojas vienā virzienā – iebaidīšanai.
Patiesībā mēs tagad atrodamies labvēlīgā periodā – esam lielā mērā izrāpušies no stalinisma iedvestajām bailēm un vēl neesam iekāpuši izolacionistu, Putina sekotāju saceltā histērijā.
Lielā mērā, bet ne pilnībā. Necieņa pret valsti, neuzticība un cinisms ir otrā galējībā, kur nonāk sabiedrība pēc iebaidīšanas posma beigām. To Latvijā joprojām var just. Tā ir kā Kesona slimība – nepietiekamā dekompresija pēc atrašanās paaugstināta spiediena apstākļos.
Interesanti, ka darba emigrācija un naturalizācijas apstāšanās to labi ilustrē un ir patiesībā vienas parādības daļas. Cilvēki vairs nebaidās no valsts, nebaidās, ka viņu izvēle izraisīs nepatikšanas un varbūt pat represijas (kas gan ir realitāte Krievijā) – tātad nedomā, ka valsts var viņiem nodarīt kaut ko sliktu, – bet vienlaikus arī netic tam, ka valsts var izdarīt kaut ko tiešām labu. Pietiekami labu, lai pārliecinātu viņus palikt mājās vai naturalizēties.
Es tagad lietoju jēdzienu “valsts” populārajā izpratnē – it kā valsts būtu nodalīta no sabiedrības. Bet valsts nav neatkarīgs aktors, valsts ir institūcija. Tas, ka sabiedrība nerīkojas tā, lai tiktu galā ar Kesona slimību, nav patiesība. Sabiedrība labprāt ar to tiktu galā un tā sūt nepārprotamus signālus, ka ir nepieciešama virzība tālāk no pirmatnējā “dekompresijas” šoka. Jau sen vajag – kā nekā 25 gadi pagājuši. Atcerieties “lietussargu revolūciju” un ar kādu pacēlumu tika uztverta Zatlera partijas ienākšana politikā. Vienotības sākotnējais scenārijs it kā cīnīties par tiesiskumu utml. arī pie tiem pašiem piemēriem. Tie ir tie nepārprotamie signāli.
Tiem nepievienojās tās sabiedrības daļas, kas atradās Kesona nagos. Sliktākais ir, ka tajos nagos joprojām atrodas tikpat lielas sabiedrības daļas. Un tā ir atzīme Latvijas intelektuālās elites centieniem.
Un tas, ka viedokļu samērs sabiedrībā paliek nemainīgs jau vairākus gadus, neapsīkst emigrācijas plūsma, nevirzās no vietas naturalizācijā un politikā jau ļoti ilgstoši nav jaunu vēsmu, varētu nozīmēt tikai to, ka esam kā sabiedrība apstājušies un turpmākiem soļiem vajag jaunu impulsu, grūdienu, motivāciju. Šajā ziņā esam krustcelēs un mums agri vai vēlu ir jāizdara izvēle starp humānismu un tumsonību.