 |
| Foto: F64 |
Valsts svētki, lielā diena! Apsveicu, priecīgus svētkus visiem! Šodien ir 96 gadi, kopš Latvijas sabiedrība iedibināja sev valsti. Pati sabiedrība ir daudz vecāka. Man ir žēl, ka mēs nesvinam sabiedrības svētkus.
Tā būtu šī pati diena, 18. novembris, jo galu galā pirms 96 gadiem tā bija Latvijas republikas, jeb sabiedrības, tā teikt, pilngadības apliecināšanas diena. Apliecināts tika tas, ka arī šī sabiedrība spēj dzīvot savu suverēno dzīvi, būt neatkarīga, arī šai sabiedrībai ir sava atsevišķa valsts.
Vai varbūt kāda cita diena, kas Latvijas sabiedrība būs apliecinājusi savu vienotību? Nē, tas ir nepareizs vārds. Sabiedrībai nav jābūt vienotai, mums katram var būt cits viedoklis uz visu, pilnīgi visu, izņemot pienākumu pildīt likumu. Drīzāk spēju vienoties.
Lojalitāti? Latvijā šī termina būtība ir izkropļota līdz nepazīšanai. Neprasmīgā termina lietošana diemžēl ir sabojājusi lojalitātei reputāciju. Bet patiesībā tā ir zināma lojalitāte, kas veido sabiedrību, – vienam pret otru. Tu esi lojāls man, es esmu tev, jo – mūs vieno pamatvērtības, ko akceptē tu un akceptēju es, jo tās tev un man palīdz saglabāt un stiprināt pašcieņu. Lojalitāte izprasta kā sabiedrības spēja dzīvot mierā ar sevi.
Kas ir sabiedrība? Tauta? Ok, tā varbūt kādreiz būs tauta, un tauta būs sabiedrība, kad tajā vairs nebūs cittautiešu. Varbūt tas būtu spējas vienoties un lojalitātes apliecinājums, ko sabiedrība varētu svinēt kā Sabiedrības dienu?
Sabiedrība, kurā nav cittautiešu, kura spēj sadzīvot mierā ar sevi un vienoties ap pamatvērtībām, ir konsolidēta sabiedrība. Konsolidētā sabiedrība ir moderna nācija. Un tad tai var būt arī sava valsts, lai pasargātu šos fantastiskos sasniegumus.
Bez cilvēkiem karogi nav nekas. Tas it kā skaidrs. Bez karogiem cilvēki savu jēgu un dzīves jēgu, protams, nezaudē. Zaudē kādu citu dimensiju, kura varbūt nav tik viennozīmīgi racionāla, kā fizikas likumi, bet kura liek kādam doties uz hokeja spēlēm ārzemēs ar milzīgu karogu, kas ceļasomā atņem vietu kam citam daudz personīgākam.
Es nesaku, ka tā jādara katram. Es pats tā nedaru. Es nesaku, ka dēļ simboliem jābūt gatavam atdot dzīvību. Es saku, ka cilvēkā ir jārespektē cilvēks un viss viņa vērtību korpuss. Es saku, ka Latvija, pirmkārt, ir sabiedrība, cilvēku kopums, cilvēki, un, tikai otrkārt, tāds arī ir Latvijas sabiedrības valsts nosaukums.
Es nesaku, ka kāds ir jāintegrē. Pagaidām ne. Es nesaku, ka jābūt piederības sajūtai. Tāpēc ka augstākās kvalitātes sabiedrība sastāv no vienlīdzīgiem, līdzvērtīgiem cilvēkiem (tajā nav “cittautiešu”), kas spēj konsolidēties. Un tāpēc ka augstākās kvalitātes sabiedrību veido brīvi cilvēki, kas nevienam nepieder, ne tiešā, ne pārnestā nozīmē, ne burtiski, ne alegoriski.
Sabiedrība ir devusi valstij savu vārdu. Šodien mēs svinam šī notikuma 96. gadadienu. Varbūt kādreiz, kad pienāks laiks, mēs svinēsim pašas sabiedrības, nācijas dienu. Tāpēc bildītē ar karogiem ir cilvēki, sabiedrība. Tā nav valsts svētku bilde. Karogus tur cilvēki. Bez cilvēkiem karogi nav nekas.