Profesionālisms nebūt nenozīmē mācēt pārdoties – ne par augstu, ne par katru, ne par kādu cenu. Profesionālisms nozīmē būt kompetentam un pārdot savu kompetenci. Kompetence – medijos, politikā, izglītībā, medicīnā, visur, kur profesionāļa tiešais darbības objekts ir cilvēks, – ir arī ētika. Ja kāds uzskata, ka viņa kompetencē ietilpst pieņemt pasūtījumus melot cilvēkiem, masažēt patiesību, – tātad, ja cilvēkam ir problēmas ar ētiku, es uzskatu, ka šis cilvēks nav profesionālis.
Lasu, ka Ivars Belte, kuru ieceļ par Latvijas Televīzijas vadītāju, esot labs profesionālis. Neko par Ivaru Belti nezinu, izņemot to, ka viņš, vadot Pirmo Baltijas Kanālu, vietējo krievu smadzeņu überskalotāju, bija saņēmis e-pastus no Nila Ušakova un ka neredz tajā nekādu problēmu. Nav grūti iedomāties, ka neredzēs arī jaunajā amatā.
Varbūt es maldos, uzskatot, ka ētikai ir tiešs sakars ar tādu lietu kā patriotisms. Patriotisms asociējas ar plīvojošiem karogiem, himnām, pacēlumu, kaut ko oficiozu un liekulīgu. To pārāk bieži lieto tās pašas smadzeņu skalošanas nolūkos. Tāpēc es reti lietoju šo vārdu. Es runāju nevis par idolu vai simbolu patriotismu, bet par to ētisko – par cilvēkiem. Patriotisms ir spēja atcerēties savu tā teikt zemi, savu tā teikt sabiedrību – patiesībā savas zemes un savas sabiedrības cilvēkus – brīdī, kad ir jāpieņem kāds svarīgs lēmums. Piemēram, masažēt vai nemasažēt patiesību ziņu pārraidē.
Es laužu galvu, kas ir noticis ar šo spēju. It kā ir kompetence, zināšanas, laba izglītība, bet tāds iespaids, ka nav nekādas saiknes ar šo vietu, apkārtējiem cilvēkiem, nu, ar to lielo, abstrakto Latviju. Bet kas, pasakiet, atturētu šo profesionāli no patiesības masažēšanas pēc pa e-pastu saņemtā pasūtījuma? Nekas! Nekas, ja viņam dziļi nospļauties par šiem savas tā teikt zemes cilvēkiem, ja viņam nav ne kripatiņas cieņas pret šiem cilvēkiem. Tad viņam nav ne kripatiņas cieņas pret to savu izdaudzināto dzimteni, jo dzimtene bez cilvēkiem nav nekas. Dzimtene ir cilvēki, viņu bēdas, viņu muļķības, viņu tumsonība un viņu nākotne.
Nekas viņu neatturēs no pārdošanās. Nekas arī neattur. Un patiesības masažēšana, televīzija ir tikai viens sīks piemērs. Profesionālajā darbībā, politikā un laikam jebkurā sfērā nekad nav tā, ka cilvēku uz rīcību motivē tikai nauda. Cilvēks nav dresēts pērtiķis cirkā. Cilvēks ir sarežģītāks. Arī žurnālistam vienmēr ir izvēle, būt vai nebūt par prostitūtu.
Pēc vakardienas šoka no SAB par to, ka Krievijas un Baltkrievijas izlūkdienesti Latvijā saimnieko kā savā dārziņā, pērkot žurnālistus, viedokļu līderus, NVO un politiskas partijas, šodien saņēmu jaunu šoku no Igaunijas. Tallinā notika Postimees viedokļu līderu pusdienas. Tajās piedalījās bijušais Eesti Energia vadītājs un tagadējais viceprezidents vienā no starptautiskajām finanšu organizācijām Gunnar Okk. Tas mani pārsteidza. Igaunijā (un jāsaka, Somijā) Gunnaram Okkam ir nevainojama – sava sektora eksperta, zinoša un pieredzējuša cilvēka, viena no viedokļu līderiem Igaunijas uzņēmēju vidē – reputācija. Šajā pasākumā viņš runāja par igauniskumu.
Kas tajā tik pārsteidzošs? No igauņu viedokļa nekas, no somu viedokļa nekas, no citu ziemeļvalstu viedokļa nekas. Jo pats par sevi ir skaidrs, ka nopietns, liels viedokļu līderis ir patriots. Pats par sevi ir skaidrs, ka igauniskums (somiskums, etc.) – tas ir nopietni, jo vienojošās vērtības ir vērtības ne tikai skolas mācību grāmatās, ne tikai valsts prezidenta runā, ne tikai balsu zvejotāju populistu retorikā. Tās ir vērtības arī biznesā, enerģētikā, attiecībās ar citām valstīm, jebkurā jomā jebkuram cilvēkam. Svarīgi, nopietni, jo bez tām nebūs nekādas sabiedrības, nekāda biznesa un nekādas ekonomikas.
Bez tām nebūs nekādas sabiedriskās televīzijas. Es laužu galvu, kāpēc tas šķiet tik pārsteidzošs no latviešu viedokļa? Kas iemācīja latviešiem izturēties pret savas dzimtenes cilvēkiem, pret sevi ar tādu necieņu?
8 thoughts on “Sabiedriskais medijs. Kas atturēs no patiesības masažēšanas?”
Jaunā LTV vadības izvēle atstāj \”sāju\” iespaidu. Pirmkārt,valstij tik svarīgas nozares kā sabiedriskie mediji vadībā iecelt cilvēkus, kuriem pirms tam nav bijusi nekāda vīzija, nostāja par šīs nozares uzdevumiem demokrātiskā valstī vispār un Latvijā it sevišķi, kas sabiedrībā būtu zināma, ir ļoti riskanti. Protams, jaunās amatpersonas bija uz papīra ātri kaut ko uzmetušas, kas NEPLP šķita akceptējams, taču tās līdz šim nav aktīvi, sabiedrībai redzamā veidā iestājušās par saviem priekšstatiem, vīzijām. Tas liek domāt, ka šo personu priekšstati nav visai dziļi un pārdomāti. Nepatīkami pārsteigumi ir visai ticami.Tātad – NEPLP izvēle nozīmē kaķi maisā.Otrkārt, cik var spriest no jauno amatpersonām biogrāfijām – kas atspoguļo viņu spējas un intereses – tad tie ir komerccilvēki, pie tam – Beltes gadījumā – ar acīmredzot sliktu reputāciju. NEPLP te neņēma vērā Latvijā nepieciešamo papildus piesardzību pret komerrccilvēkiem, kad tie tiek iesaistīti politiskajā apritē – un LTV, neapšaubāmi, ir politiska vienība ar politisku uzdevumu. Un vispār – ne jau komerccilvēki ir tas, kas būtu tagad vajadzīgi LTV vadībā. Te vajadzīgi cilvēki ar demokrātisku, politisku, patriotisku pasaules redzējumu un spējām to īstenot LTV darbībā.Tādēļ, rezumējot – NEPLP vairākums mums noliek prieksā nevien kaķi maisā, bet, ar lielu varbūtību, pat diezgan slimu kaķi maisā.Esmu vīlies NEPLP; vienīgi Cālītei pietika stājas norādīt uz šīm problēmām. Tādēļ visu cieņu viņai. Šiem kaķiem maisā būs ļoti jāpacenšas, lai pierādītu pretējo…. Un vēl: Konkursa kā amatpersonu izvēles vienīgās metodes fetišizācija nav pareiza. Tas attiecas nevien uz NEPLP, bet uz visu valsts pārvaldi. Ir situācijas, kad labāko kandidātu var iegūt nevis izsludinot konkursu, bet gan viņu uzrunājot, pat pierunājot uzņemties attiecīgo amatu. Uz avīzē izsludinātu atklātu konkursu daudzi labi kandidāti dažādu iemeslu dēl nemaz nepieteiksies. Tad dažkārt atliek tikai izvēle starp pavājiem vai īpaši nekaunīgiem kandidātiem….
Man šķiet, konkursi ir vienīgi iespējamais veids, kā izvēlēties labākos kandidātus. Tie konkursi uz vadošajiem amatiem visādās nozarēs, arī medijos, visur, kur iespējams, jāatver starptautiskai konkurencei. Kamēr \”mēs\” vārāmies savā sulā, \”mēs\” neizjūtam vajadzību mainīties, spēcinat savu piemērotību. Kaut ko \”ātri uzmest uz papīra\” – tā taču ir vistīrākā profanācija. Ā, tāpat neviens neko lasīs, neviens vienalga nesapratīs, visu ko var, gan jau. Nopietnā pasaulē tā nevar. Jo lielāks būš \”globālizētās\” konkurences spiediens, jo mazāk būs iespējama profanācija.
Es neteicu, ka konkursi vispār nav derīgi. Lielāko tiesu gadījumos konkursi ir piemērots kandidātu atrašanas veids. Taču šeit, attiecībā uz TV valdi, tas nebija vispiemērotākais veids. Manuprāt, neviens kandidāts, KAS BIJA PIETEICIES uz knkursu, nebija īsti optimāls. Vēl nožēlojamāks bija pieteikušo kandidātu klāsts uz KNAB vadītāja vietu; šķiet, pirmajā piegājienā atbildīgā komisija pat rīkoja jaunu konkursu, bet kandidāti nebija daudz labāki. Šajā gadījumā optimāls veids, atrast piemērotu kandidātu, būtu, ja NEPLP būtu izveidijusi FINDING COMMISSION. Tā uzrunātu potenciālus kandidātus. Tas atseviškos gadījumos – kā šeit – būtu piemērotākais veids. Arī internacionāls konkurss uz LATVIJAS TV vadību neko nedotu, jo kandidātam jāpārzin Latvijas ļoti specifiskā situācija. Internacionāls konkurss, turpretīm, ir ļoti piemērots, piemēram Air Baltic menedžeru atrašanai. Tāds arī tika rīkots. Attiecībā uz piemērotāko kandidāta atrašanas metodi jābūt fleksibilitātei.
Piekrītu. Latvijai principā jābūt ļoti elastīgai. Tikai ne prasībās kandidātiem uz vadošiem amatiem. Mēs vēl ilgi nebūsim pievilcīgi kā darba un dzīves vieta. Man personīgi nav konkrētas informācijas par šiem konkursiem, vai tā bija kāda ļoti konkrēta cilvēka ļoti konkrēta neizdarība. Tāpēc es to neizbēgami vēroju plašā kontekstā. Kā padarīt Latviju pievilcīgāku? Sākot ar pašu cilvēkiem. Kā padarīt Latviju pievilcīgāku pašu cilvēkiem un tad arī pārējiem? Vajadzīgas drosmīgas idejas, drosme kā tāda, aktīvi jāatbalsta idejas, kas veicina Latvijas globalizāciju un jāmarginalizē tas skaļais konservatīvais lobijs.
Interesanti, ar ko igauniskums atšķiras no somiskuma un kādas īpatnības ir zviedriskumam? Kolpants
Uzrakstiet, kad būsit izpētījis 😉
Diez vai ko palīdzēšu, jo pats gaidu atbildes. Reiz par latviskumu uzdevu jautājumu IRā, neko konkrētu neatbildēja. Kaut ko par čaklumu, strādīgumu, demokrātiju utt – bet tās jau ir vispārcilvēciskās vērtības. Un kāda tad jēga no tā jēdziena \”latviskums\”, ja tam atbild arī daļa Lietuvas, Igaunijas Krievijas Spānijas utt cilvēku?
Manas aizdomas par LTV vadības meklēšanas procesa galīgo ačgārnību (caur atklātu konkursu) tagad apstiprina NEPLP locekle Cālīte-Duļevska, skat.http://www.ir.lv/2013/3/18/kapec-nebalsoju-par-ltv-valdiIzrādās, ka NEPLP neredz starpību starp sabiedriskās (!) LTV vadības amatpersonām un kaut kādas firmas vai firmeles direktoru vai grāmatvedi – NEPLP ieskatā acīmredzot abi jāmeklē konkursā, pie tam vēl iesaistot personālatlase firmu kā starpnieku! Kā gan var iedomāties, ka sabiedrībai vitāli svarīgu POLITISKU amatpersonu var atrast ar personālatlases firmas starpniecību! Tas, ka tas maksāja \”tikai\” 19000 Ls, ir vēl sīkums. Tad jau varbūt arī Ministru prezidentu mēģināsim atrast ar šādas firmas starpniecību?! Šis gadījums norāda, ka NEPLP vairākums, acīmredzot, neizprot LTV vadības politisko raksturu. Un tas jau ir liels mīnuss pašai NEPLP.Un Beltes pirmais paziņojums par to, ko viņš mēģinās panākt – t.i., to, ka LTV aktīvi cīnīsies par savu daļu reklāmas tirgū – pilnībā sakrīt ar manām domām par viņu kā komercdarboni, kam manā izpratnē nav vietas LTV vadībā.Laikam jāsagatavojas uz to, ka no jaunā sabiedriskā medija tomēr iznāks čiks vien….