Naids nenostirpinās un neglābs latviskumu.
Lasot komentārus pēc ieraksta Ir.lv…
Latvijas gaiss ir piesātināts ar pseidovēsturiskiem spriedelējumiem, rēķinu piestādīšanām, mūžīgo sūdzēšanos. Dzīvot šajā smacīgajā gaisā ir ļoti grūti. To pilnā mērā var apzināties, tikai paskatoties uz Latvijai tik tipisko naida – visāda, ne tikai etniskā, jo kur ir sakurināts viens naida tips, tur ir arī daudzi citi, – kultivēšanu un izolēšanās praksi no malas, un lai ir pietiekams laiks, lai salīdzinātu.
Lai vienudien ar šausmām apjēgtu, ka Latvijas ikdienišķā naida kultivēšana, tas ikdienišķais lingvistiski atšķirīgo cilvēku harassment uz pseidovēsturiskiem pamatiem ir eksotiska mežonība vai slimība no modernā 21. gadsimta sabiedrībā dzīvojošā cilvēka viedokļa. Ka par nelaimi liels vairums piekrāpto un nelaimīgo cilvēku šo harassmentu uzskata par sava latviskuma praktizēšanu.
Kā šis nožēlojamais pārpratums ir radies? Kāds nelietis licis tik daudziem cilvēkiem noticēt, ka viņu identitātei jābalstās uz primitīva naida? Tas man atgādina pareizticīgo vidū izplatīto pārpratumu, ka ticību un garīgo darbu pie savas dvēseles var aizvietot elkdievības rituāļi, cik reizes kurš ko apstaigās, cik metrus norāpos, cik stundas kādu rindu nostāvēs. Ne reizes, ne metri, ne stundas neatpestīs dvēseli. Naids nenostirpinās un neglābs latviskumu.
Man personīgi nav ilūziju, ka tie, kas līdz šim ir kultivējuši savu mežonību, šodien kļūs civilizētāki, gudrāki, pēkšņi sapratīs, kas ir viņu sabiedrības un valsts interesēs un kas nav. Problēma līdz šim ir bijusi, ka latviešu intelektuāļi un latviešu mediji izvairījušies par šo mežonību un tumsonību runāt, baidījušies no tumsoņu agresijas. Un joprojām baidās, mierinoši ķiķina. Bet ja ļaut slimot un trakot un palikt muļķiem un neārstēt, nekas nemainīsies. Traģiski.
Daudzi domājošie cilvēki, vai tie, kas nesen kļuvuši domājoši, kas aizbraukuši no Latvijas kaut kādu savu, bieži vien ekonomisku motīvu vadīti, ļoti iespējams, izvēlēsies neatgriezties šī slimīgi smacīgā gaisa, šīs nebeidzamās vakardienas, šīs nelaimīgās tumsonības dēļ.
Es ļoti, ļoti vēlos, lai Latvija pēc iespējas ātrāk pārslimotu savu mežonību. Ir ļoti žēl, ka harassmenta praktizētāji ir skaļāki un dzirdamāki sabiedrībā, un Latvijā viņu ir pārāk daudz. Bet ir arī tie, kam ir grūti elpot, bet kas, varbūt, vēl īsti nesaprot, kāpēc, vai saprot, bet baidās runāt skaļajiem harasseriem pretī. Tādiem cilvēkiem ir vajadzīgi drosmīgie un atbildīgie intelektuāļi, kā Eduards Liniņš.
Tas, kādai drosmei jābūt, lai paustu savu atšķirīgo viedokli Latvijā par sabiedrības konsolidāciju, liecina tikai par to, cik ielaista šī antiintelektuālisma slimība Latvijā ir un kāds morāls pagrimums līdz šim ir valdījis Latvijas intelektuāļu vidū. Es ļoti ceru, ka Latvijas sabiedriskajā domā briest pārmaiņas.