Sakarā ar Mārtiņa Mita rakstu Ir.lv Valdību var kritizēt, taču jābūt uzticīgam valstij šeit.
Autors, domas nesējs ir profesionāls, konservatīvi domājošs cilvēks, kas uzskata, ka valstij jābūt iespējai aizstāvēties pret indivīdu, nepiešķirot tam tiesības.
Man pašam ir pārliecība, ka pasaulē ir daudz ļaunā, par ko mēs paši, cilvēki, esam vienojušies, lai atvieglotu sev dzīvi un aizsargāties no vēl ļaunāka – no chaosa, no nelikumības, no kara, etc. Ļauna ir dalīšanās pēc kultūras, cilts un teritoriālām pazīmēm. Dažāda veida „piederība” ir ļauna. Ļauna ir valsts, kurai mēs deleģējam tiesības valdīt pār mums. Ļauni ir likumi, kas ierobežo mūsu tiesības un izvēles brīvību.
Tādas ir mana pārliecības, par ko es īpaši nerunāju, jo neesmu anarchists. Parasti es runāju par otro daļu, kas no tā izriet – par indivīda atbildību, par vienlīdzību likuma priekšā un tiesiskumu, kas, savukārt, ir pretsvars valsts despotismam, spēka kultam, attīstītajā checks & balances sistēmā.
Prasība pēc lojalitātes ir ļaunums. Tas atkal nenozīmē, ka es pats esmu anti-lojālists, kas nekad neņemtu mutē zvēresta vārdus. Es personīgi uzskatu, ka pieprasīt no tevis lojalitāti var tikai tas, ar ko tu taisies laulāties. Pieprasīt lojalitāti vai uzticību valsts vārdā vai pat sabiedrības vārdā ir pazemojoši un bezjēdzīgi. (Par lojalitāti)
Es runātu par attieksmi, cieņu, indivīda cieņu attiecībā uz sabiedrību vienojošajām vērtībām, cieņu pret to, ko sabiedrība, pati būdama indivīdu vienošanās rezultāts, ir izveidojusi, lai dzīvotu mierā, attīstītos un nodrošinātu sev labklājību. Jebkuram var būt citas domas, kā to varētu panākt vēl labāk. Tam nekādā gadījumā nevajadzētu būt par šķērsli indivīdam iegūt savas sabiedrības pilsonību.
Tai pat laikā, man ir grūti nepiekrist, ka Petropavlovska gadījumā valsts, valdība, vara bija izvērtējusi konkrēto keisu un ieklausījusies sabiedrībā paustajos viedokļos. Ne par to, ka Petropavlovskis ir interfronte. Bet par to pašu “Latvijas ideju”. Latvijas ideja ir neatkarība un valoda. Neatkarība galvenokārt nozīmē, ka Latvija nav Krievija. Valoda nozīmē latviešu, latviešu un tikai latviešu, nekādas krievu valodas.
Tāpēc jau ja kāds atnāk un saka, draugi, man arī ir forša ideja, kā padarīt Latviju vēl jaukāku un nodrošinātu mums visiem te saticību un labklājību – un tas ir ieviešot krievu valodu un varbūt atsakoties no neatkarības – tāpēc dodiet man tiesības, es iešu uz parlamentu un īstenošu savu izcilo ideju – ja kāds to saka, sabiedrībai jābūt iespējai pateikt “nē, paldies”. And rightly so. Tāpēc ka ja indivīds uzskata, ka pareizāk tur, kur ir krievu valoda un kur ir Krievija, tad kāpēc gan tam cilvēkam jādod Latvijas, ne Krievijas, pilsoņa tiesības.
Nepārprotiet mani, es pilnībā apzinos, ka to pašu „nē” viņam var izteikt vēlēšanās – neievēlot viņu parlamentā un neļaujot izmantot demokrātiju neatkarības demontēšanai. Apzinos arī to, ka pietiek arī tādu gatavo pilsoņu, kam tādas pašas domas, kā Petropavlovskim, un kas ir gatavi šīs pašas idejas īstenot.
Es jūtu, ka tomēr neesmu atbildējis uz jautājumu, kāpēc valdībai bija jāklausās sabiedrības histēriski pausto viedokli un jāatsaka indivīdam tiesības, kas viņam objektīvi pienākas? Mani, protams, nevar apmierināt autora pilsonības skaidrojums par to, ka „pilsonības institūtu balsta uzticība valstij”. Te ir tik daudz pretrunu, ka man tas ir jāatmet. Neatkārtošos.
Latvijas ideja ir tas, par ko mēs esam spējīgi vienoties. Tie, kas nepiekrīt pat šādam minimumam – neatkarība un valoda – ir ārpus konsensa un būtībā nav par Latviju. Šī loģika parāda to, cik maz mūs Latvijā vieno, cik trausla ir mūsu vienotība. Mēs apzināmies, ka faktori un spēki, kas mūs šķeļ un darbojas pret Latvijas ideju, ir daudz spēcīgāki par to, kas mūs vieno, par Latvijas ideju un galu galā Latvijas valsti. To, ka Latvijas valsts ir vāja, ka sabiedrības vārdā un labā pieņemtie likumi ir vāji, ka vājā valsts nespēj nodrošināt to, ka likumu pārkāpēji vienmēr saņem sodu, nespēj – un arī necenšas – nodrošināt vārda brīvību visos sabiedrības segmentos.
Man gribas ticēt, ka tāpēc valdība ieklausās Latvijas idejas paudējos, sargātājos. Tas ir kā izdzīvošanas instinkts. Ja tava bāze un atbalsta grupa ir konservatīva, tad arī vērtības, kurās tu meklēsi atbalstu un kuras tu sargāsi, nebūs liberālas.