Katram Eiropā ir savs veids, kā atzīmēt 2. pasaules kara notikumus un pieminēt savus kritušos. Latvija ne tikai “piedalījās” karā, tā tika izbradāta kā reti kura cita zeme. Un ar visiem saviem upuriem Latvijā tā arī neatnāca savs 8. maijs. Ko lai dara, ja Latvijai, kara zemei, nekad nav bijis savas uzvaras – kopā ar visu pasauli, kopā ar sabiedrotajiem? Jo tai nekad nebija sabiedroto. Bija tika varmākas, tikai postītāji.
Pašam nav skaidrs, kāpēc es tagad to rakstu. Sāku domāt, un tā doma mani noveda līdz šejienei. Varbūt, kādreiz pēc gadu desmitiem arī Latvija varēs pievienoties pārējās Eiropas 8. maija V-dienas svinībām… Varbūt arī ne, jo ne visās valstīs to svin – Somijā tā īpaši neatzīmē, jo arī Somijai nekas nebija beidzies 1945. gada maijā un nekas labs nebija sācies. Mainīsies formāts, 16. marta formāts Latvijā. Tas noteikti mainīsies uz – negribētu lietot emocionāli lādētus vārdus, tāpēc izmantošu angļu vārdu – less vexing, less challenging pusi.
Par šodienas “formātu” droši vien var pateikt, ka tas ir latvisks un visticamāk atbilst laika garam šodienas Latvijā.