Valodas celiņš kā pašizaicinājums

Pašcieņa. Vēlreiz un vēlreiz. Pašcieņa. Raudot, kliedzot un sūdzoties, var izraisīt nožēlu un līdzjūtību. Bet nē, ne cieņu. Cieņu var panākt tikai un vienīgi, cienot sevi pašam. Ar pašcieņu. Raudot, kliedzot un sūdzoties, var ubagot. Augt un attīstīties var tikai, ticot savos spēkos. Nevis meklējot rēgus un melnos kaķus tukšā tumšā istabā.

Likums ir likums, un likums jāpilda. Tātad likums, ha? Bez to pildīšanas, ko vēl dara ar likumiem? Pārkāpj? Nē, uz to es neaicinu. Likumus pilda un likumus maina.

Likums prasa valodas celiņu. Tas kļuva par galveno Dozhd pārkāpumu. Jā, acīmredzami par to var bargi un nežēlīgi sodīt līdz pat licences anulēšanai. Tieši kam tas valodas celiņš ir domāts? Valodas aizsardzībai? Kā un no kā tas celiņš aizsargā valodu? Valodas stiprināšanai? Kā tas to stiprina? Kāds valodu iemācīsies vai sagribēs to iemācīties? Kurš pie veselā saprāta to var apgalvot? Valodas celiņš ir leģitīmā likuma prasība, kuru likumā ielobēja cilvēki, kam ir nospļauties par valodas aizsardzību vai stiprināšanu.

Un tiklīdz sākas runa par veselo saprātu, to cilvēku, kas uzbrūk Dozhd’am, sejas saviebjas. Jo veselais saprāts, nē, nav viņu draugs un sabiedrotais. Jo valodas aizsardzība un stiprināšana ar valodas celiņiem netiek panākta. Valodu stiprina ar spēcīgu un labi pārvaldītu izglītības sistēmu, ar pareizo motivāciju cilvēkiem izglītoties un kļūt par skolotājiem, lai motivētu jauniešus mācīties un lietot valodu. Valoda ir tas, ko cilvēki runā. Un cilvēkiem tā ir jāstiprina savā ikdienas lietošanā. Jā, tas var būt izaicinoši, bet Latvija nekad nevarēs rēķināties ar to, ka mediju telpā, kurā līdzās citām sabiedrībām atrodas arī Latvija, dominēs latviešu valoda. Mediju produkcija ir globalizēta un turpina globalizēties.

Nekāds valodas celiņš to ne apturēs, ne mainīs, ne pasargās, ne veicinās valodas lietošanu. Valodas celiņam ir tīri simboliska nozīme. Citiem vārdiem tā ir bezjēdzīga un muļķīga prasība. Licenču atņemšanas kontekstā valodas celiņš un pat pati valoda, kuru pārstāv šis bezjēdzīgais elements, kalpo par represijas ieroci – pret citādi domājošo un vārda brīvību. Tīri simboliskās prasības aizstāv fantomus un tās var izmantot tikai represijām.

Kārtējo reizi valoda kļūst par ieroci un biedēkli. Nē, tā nav rūpe par valodu un tās stiprināšanu. Tiem cilvēkiem, kas uzstāj uz šo normu iekļaušanu likumos, ir pilnīgi nospļauties par valodu. Piesavinot valodu un izmantojot to kā ieroci, šie cilvēki izrāda precīzi to pašu, kas krievus ir novedis līdz putinismam, jaunai diktatūrai un karam pret brīvo pasauli.

Negribas to trivializēt mazāk nozīmīgā kontekstā – sakot, ka tas ir tieši tas, kas vajāja Dozhd un visus citus citādi domājošos un neatkarīgos medijus, mēģināja nogalināt un iesēdināja cietumā Navalny Krievijā, – bet “nacionāļu” ideoloģijai pamatā ir tieši tā pati nāvīgi nopietnā neapmierinātība ar demokrātiju un brīvību.

Tā ir tā pati autoritārā domāšana un nepārvaramā tieksme vajāt citādi domājošos, kas jau tagad mūsu acu priekšā noveda Ukrainu līdz neiedomājamai katastrofai un Krieviju līdz traģēdijai, tās sabiedrību līdz sairšanai un vēl novedīs līdz sabrukumam.

Latvieši ir globalizēti un turpina globalizēties, bet Latvija, kur “nacionāļi” ielobē bezjēdzīgās, simboliskās prasības likumos, kuras var izmantot tikai represijām, – šī globalizēto latviešu Latvijas turpina izdomāt sev izaicinājumus.

Skaidrs, ka Dozhd neapšauba Latvijas valstiskumu un nerod draudus Latvijas drošībai. Arī valodai ne. Ne ar, ne bez valodas celiņa.

Kāda ir mācība Latvijai no šīs kņadas? Sākt pamazām beigt sevi baidīt ar neesošiem draudiem un bāzt sev sprunguļus riteņos. Beigt sevi izaicināt ik uz soļa un turpināt sevi atturēt no attīstības. Ar klaigāšanos par nebeidzamo apdraudētību var sevi motivēt tikai uz palikšanu archaikā un turpināt ubagot, atpalikt no kaimiņiem un stiprināt savu reģionālā izsmiekla reputāciju.

“Nacionāļus” neinteresē valoda, jo ar tādām metodēm to diskreditē un pazemo, nevis aizstāv un stiprina. “Nacionāļus” interesē represijas. Apzinoties vai neapzinoties, “nacionāļi” ir Putina sabiedrotie, Putina “extended hand” Latvijā. Viņu ielobētās prasības Latvijas likumos darbojas pretī Latvijas interesēm un apdraud Latvijas demokrātiju. Likumi, kuros ir iestrādātas simboliskās, praktiski bezjēdzīgās un represijām domātās prasības, ir jāpārskata.

Vēlreiz: pašcieņa. Sadzirdot šo vārdu, “nacionāļu” sejas saviebjas. Pašcieņa!